Nedziedināmas slimības, kuras tuvina dzīves finālu, bijušas vienmēr un ir arī tagad. Pa ļoti ilgiem - vairāk nekā četri gadu desmiti - ārsta darba gadiem gadījies redzēt daudzus neglābjami smagus slimniekus.
Bija tādi, kuri teica: «Kaut es ātrāk nomirtu!» Bet to varēja saprast tā: «Kaut es varētu atbrīvoties no sāpēm, no sliktās pašsajūtas, no bailēm par neizbēgamo.»
Jautājums par finansēm
Garīgi veselam cilvēkam vēlēties nomirt jebkurā gadījumā ir pretdabiski. Ja nevaram izārstēt, vienīgā iespēja - atvieglot ciešanas, nodrošināt kaut minimālu dzīves kvalitāti līdz dabiskam mūža galam. Mūsdienās ir bagāts farmakoloģisko līdzekļu arsenāls: spēcīgi pretsāpju līdzekļi, antidepresanti, psihotropie līdzekļi. Ir kvalificēti speciālisti - algologi, psihoterapeiti.
Diemžēl te atkal rodas jautājums par finansēm. Rīgā ir specializēta paliatīvās aprūpes nodaļa onkoloģiskajiem pacientiem Austrumu klīniskās slimnīcas paspārnē. Taču šeit iekļūt nav tik vienkārši - vietu maz, ir rindas, atrašanās laiks ierobežots un par maksu.
Ja mājas apstākļos slimniekam grūti tikt ar sevi galā, viņš jūtas par traucēkli tuviniekiem, neviļus uzmācas drūmas domas. Ļoti daudz var palīdzēt reliģiskas organizācijas.
Trausla, tomēr sīksta
Medicīnā, tāpat kā dzīvē, nekas nav absolūts un simtprocentīgs, tikai tuvu tam. Vienmēr paliek kāda spraudziņa, mazs gaismas stariņš - cerība uz brīnumu. Tā jābūt.
Bez ticības un cerības dzīvot nav iespējams. Studiju gados pasniedzējam jautājām par slimnieka gribu labprātīgi aiziet no dzīves. Atbilde bija: «Un ja nu rītā pēkšņi parādās kāds jauns atklājums un rodas iespēja cilvēku glābt?»
Pirms daudziem gadiem ārste, kurai bija paredzama operācija sakarā ar ļaundabīgu audzēju, lūdza savai draudzenei anestezioloģei - ja operācijā diagnoze apstiprinās, iedot lielāku zāļu devu, lai viņa neatmostos. Tagad tādu audzēju izārstēt nebūtu problēmu, un cilvēks būtu vesels.
Mums ir dota dzīvība - trausla, bet tomēr sīksta. Ne pašiem to pārcirst. Domājot par šo smago problēmu, piezvanīju republikā pazīstamai onkoloģei. Brīdi parunājām, un tad viņa teica: «Ja slimnieks ir radošs, varbūt tieši pēdējā sev atvēlētajā laikā viņš radīs neatkārtojamu mākslas darbu vai muzikālu opusu, ko pēc tam novērtēs visa cilvēce.»
Pienākums ir dziedēt
Ārsta sūtība un svētākais pienākums ir dziedēt, nevis nogalināt. Nogalināt tādēļ, ka neprotam palīdzēt. Skan skarbi, bet šādas lietas jāsauc īstajā vārdā.
Tā vietā, lai diskutētu - eitanāzijai jā vai nē -, labāk padomāt, kā radīt apstākļus, lai cilvēks ar cieņu varētu šķirties no šīs pasaules.
Nedrīkstam izvērtēt pēc tā, cik viņš var dot sabiedrībai un cik no tās ņem. Cik ilgi atrasties pieslēgtam pie mākslīgās asinsrites un elpināšanas, jālemj individuāli.
Atvienošana no aparatūras ir negatīvā eitanāzija atšķirībā no pozitīvās, kad nāvi izsauc ar letālu zāļu devu.
Ja nu mūsu gudrās galvas tiešām izšķirsies par eitanāzijas legalizāciju, respektējot pacienta vēlēšanos, tad lai tas būtu tikai ļoti, ļoti retos gadījumos pēc psihiatru konsīlija un nopietnām sarunām ar psihologu, psihoterapeitu.
Un es negribētu būt to mediķu vietā, kuriem būs jāveic šis pienākums.