Nevēloties meklēt atbildi uz jautājumu, kas ir patiesība, cilvēki sevi padara par tās pretstata - melu - vergiem. Kaut arī izteikuma «patiesība darīs jūs brīvus» dziļākā nozīme ir izprotama reliģijas kontekstā, to var attiecināt arī uz šīs pasaules norisēm. Nezinot faktus un to objektīvu izskaidrojumu, var dzīvot maldos, ka 1940. gadā Latvija labprātīgi iestājās PSRS, ka uz Sibīriju pamatoti aizsūtīja tikai asinssūcējus buržujus utt.
Patiesības īpatnība gan ir tāda, ka tā aizvien kādam ir neērta. Ja bija okupācija, kāds par šo netaisnību ir atbildīgs. Ja bija represijas, kāds šos noziegumus pastrādāja. Līdzīgi arī nesenākā pagātnē: ja barikāžu laikā lija asinis, kāds tās izlēja. Tāpat arī: ja reiz krievu demokrāti palīdzēja celt gaismā vēsturisko patiesību, ja reiz krievi stāvēja uz barikādēm līdzās latviešiem, tad taču arī viņiem pienākas pateicība par izcīnīto brīvību un neatkarīgo valsti.
Politiķi skandina: nav ko meklēt vainīgos, jābeidz kašķēties, kopīgi jāceļ gaišāka nākotne. Paši gan par sīkumiem cits citu apkaro, svarīgāko (godīgumu, atklātību, solījumus) ignorēdami. Taču, neizvērtējot pagātnes kļūdas, atkārtosim tās atkal un atkal. Ja gribam nākotnē vairāk vienotu sabiedrību, nedrīkstam noklusēt patiesību (arī nevairoties no savas rīcības izvērtējuma) gan par tālākiem, gan tuvākiem notikumiem, bet jāstāsta tā pieklājīgi un visām auditorijām.