Asinsbalsi tāpat nenoslēpsi, saka Anna. Tas tikai pārlieku iegrožojot prātu. Piemēram, agrāk viņa bija svēti pārliecināta, ka vīram ārkārtīgi garšo kartupeļi ar kotletēm, jo viņa māte tā bija apgalvojusi. Anna tā domāja līdz brīdim, kad vīrs atzinās, ka īstenībā viņam kotletes «tā ne pārāk». Viņš tās ēd tikai tāpēc, ka tajās retajās reizēs, kad ciemojas pie vecākiem, viņa mamma tās ir pagatavojusi un ir priecīga, ka dēls tās gardu muti notiesā.
Citiem maniem paziņām otrās puses vecāki pat ieņem īsto vecāku vietu. Tā ir ar Lieni. Kopš viņa dzīvo kopā ar sava dēla tēvu Aivi, viņas pašas vecāki pārvirzījušies otrajā plānā. Vienmēr Liene piemin to, cik laba ir Aivja mamma, tēvs un vispār visa viņa ģimene. Tā vien šķiet, ka tā viņa cenšas aizgaiņāt visas iespējamās aizdomas, ka kaut kas varētu nebūt ideāli. Un Liene cenšas tik ļoti, ka savus vecākus reizēm pat aizmirst.
Pirms vairākiem gadiem, kad viņa vēl tikai cerējās ar savu mīļoto, Ziemassvētku vakaru viņa pavadīja pie Aivja ģimenes. Pirmspusdienā apsveica savu ģimeni un, īsti pat nepaēdusi svētku pusdienas, aizskrēja pie drauga vecākiem, jo paredzēta liela svinēšana. Tagad viņa Aivja vecākus apciemo bieži - gan viena, gan kopā ar bērnu un draugu. Taču savus vecākus visbiežāk satiek kopā ar dēlu un bez Aivja, dodot viņam brīvo vakaru. Lienes vecāki, protams, ir greizsirdīgi un tāpēc ik pa laikam piemet šīs situācijas ugunskuram savu pagalīti. Kad Lienes mamma sazvanās ar Lieni, saruna bieži vien beidzas, jo zvana Aivja mamma vai arī viņa ir ceļā pie viņas.
Varētu domāt - tas tāpēc, ka Lienes vecāki dzīvo tālāk nekā Aivja vecāki, tāpēc arī biežāk satiek tos, kuri tuvāk. Brauc pusdienās, atstāj pieskatīt mazdēlu. Taču tieši tik, cik ģimeņu, tik arī situāciju. Man gribētos pieņemt, ka radiniekus neizvēlas un ir labi tā, kā ir. No malas var šķist visādi, bet neviens nezina, kā ir patiesībā. To zina tikai tie, kas pieder konkrētajai ģimenei.