Latvieši turpina šķelties «pareizajos», ko parasti attiecina uz sevi, un «nepareizajos» - tajos, kurus nolamāt. Vēlams publiski. Vairākus piemērus zina katrs pats, nekavēsimies pie to uzskatījuma. Jo vairāk tāpēc, ka visiem pārējiem nošķīrumiem nupat piepulcējies vēl viens - Renāra Kaupera izteikumi par labu koncertēšanai Krievijā arī pēc tam, kad sākušies visiem zināmie notikumi Ukrainā, tautas mīlēto grupu Prāta vētra «pareizo» acīs padarījuši teju vai par tādu kā spitālīgo, no kura jānovēršas, no kura jādistancējas.
Kāpēc? Jo ir viena daļa cilvēku, kas šajos neatkarības gados tā arī nav iemācījušies nošķirt attieksmi pret varu, kas netīkama, no attieksmes pret pārējiem cilvēkiem. Vai Prāta vētra koncertē Kremlī? Vai tā sākusi dziedāt slavas dziesmas Krievijā pie varas esošajiem? Un vai tie vienkāršie ļaudis Ņižņijnovgorodā vai citur Krievijā, kur koncertē Prāta vētra, ir vainīgi, ka viņu valsts vara ir tāda un ne citāda? Viņi kaut ko var mainīt? Ja nē, kur problēma, ka mūsējie tur uzstājas?
Līdzīga attieksme manīta arī pret Krievijas sportistiem. Kad notiek kādas sacensības, latviskie sociālie tīkli un komentāri pie internetā publicētajām ziņām pārpilni ar neveiksmju novēlējumiem tieši zem kaimiņvalsts karoga startējošajiem. Viņi esot slikti, jo pārstāv TĀDU valsti. Pārfrāzējot seno teicienu: sakot - Krievija, domājam - Putins, un, sakot -Putins, domājam - Krievija. Bet tas atklāj nevis to, ka «Krievijā visi tādi», bet gan mūsu uztveres, piedodiet, aprobežotību. Tas ir tāpat kā visus čečenus uzskatīt par potenciāli bīstamiem, visus grieķus par slinkiem vai čigānus par zaglīgiem, kaut tā nav.
Bet atgriezīsimies pie sportistiem. Kā tad viņiem «pareizi» būtu jārīkojas? Jāaiziet no sporta, upurējot savas izredzes gūt panākumus tikai tāpēc, ka attiecīgajā brīdī ir «nepareizā» vara valstī? Ja indivīdi savu sportisko karjeru varētu veidot arī «kaut kad labākos laikos», tam varētu piekrist, bet ne esošajā realitātē - katram sportistam (arī mūziķim) dzīvē ir tikai tās iespējas, kas ir, un tikai attiecīgajā laikā; pārmest, ka viņš tās izmanto, nevis atsakās kādu «ak šausmas, kā tas izskatās!» argumentu ietekmē, ir, maigi sakot, nekorekti.
Te īstais brīdis atgādināt, ka pilnīgi cita attieksme pret Krieviju ir tiem, kuri lēma un lemj par starptautiskajām sankcijām. Tās vērstas pret politisko lēmumu pieņēmējiem un viņiem pietuvinātām personām, nevis pret vienkāršo tautu (kas pastarpināti, protams, arī cieš, bet tad tas ir jautājums par attiecīgās valsts varas attieksmi pret savējiem). Tauta netiek uzskatīta par labu vai sliktu kā tāda. Mēs, kā izskatās, līdz šādai attieksmei vēl neesam izauguši...