Tiešs, nepastarpināts kontakts ar dzīvo dabu ir ļoti svarīgs katra bērna attīstībā. Gandrīz katrā ģimenē pienāk brīdis, kad bērns lūdz vecākus nopirkt viņam suni. Lai cik ļoti bērns būtu pārliecināts, ka par jauno ģimenes locekli rūpēsies pats, faktiski lēmums ir vecāku ziņā.
Taču ne vienmēr bērns apzinās, ko īsti viņš grib, un arī vecāki, kuri paši auguši bez mājdzīvnieka, ne vienmēr saprot, ar ko nāksies rēķināties. Ja bērnam nav ieaudzināta atbildības sajūta pret saviem pienākumiem, ja viņam ātri apnīk uzdāvinātās rotaļlietas un tās tiek salauztas un izmētātas, neceriet, ka atvase celsies agri no rīta un vedīs suni laukā, un darīs to arī sliktos laika apstākļos vai tad, kad pa televizoru rāda interesantu filmu. Dāvinājums pilnībā uzguls uz vecāku pleciem.
Bērnam suni drīkst iegādāties tikai tad, kad viņš spēj parūpēties vispirms pats par sevi un tad sākt rūpēties par dzīvnieku. To, vai bērns patiešām gatavs gādāt par jauno ģimenes locekli, vecāki sapratīs, ja kopā ar atvasi aizbrauks uz dzīvnieku patversmi, ja iemācīs jaunajai paaudzei, ka jāpalīdz visiem dzīvniekiem, mudinās bērnus piedalīties labdarības pasākumos, mācīs izjust žēlsirdību pret jebkuru dzīvu radību, ja kopā skatīsies filmas un lasīs grāmatas par dabu un dzīvniekiem. Tikai tad, kad bērns sapratīs, ka suns ir tāda pati dzīva radība kā viņš pats, varēs sākt domāt par kucēna iegādi. Kucēns - tā nav rotaļlieta, bet vēl viens ģimenes loceklis, kuram ir savas vajadzības, kurš jūt prieku un arī sāpes, bēdas un vientulību. Bērnam noteikti jāzina, ka arī mājas suns var iekost, ja viņu traucē vai dauzoties, izprovocē suni uz aizsargreakciju.
Pirms ļauj bērnam vienam vest pastaigā kucēnu, vecākiem vajadzētu iemācīt atvasei, kā to pareizi darīt, un kontrolēt situāciju, pārbaudot bērnu. Iela ir iela, suns var aizbēgt no mazā saimnieka, sunim var uzbrukt lielāks dzīvnieks. Bērnam jāiemāca, kā pareizi rīkoties tādās situācijās. Diemžēl vecākiem nav laika to izdarīt, bet masu medijos ir maz izglītojošu rakstu vai raidījumu, arī skolās ļoti maz runā par attieksmi pret dzīvniekiem, neskaidro, kas ir suns, kādas ir viņa vajadzības, ko drīkst un nedrīkst darīt ar kucēnu. Tāpēc nereti veidojas situācijas, kad cieš dzīvnieks, kurš nevar nevienam pasūdzēties. Gadās arī, ka stiprākie suņi parāda savu attieksmi kožot, bet vājākie cietīs un sāks ienīst bērnus.
Vēstules autores gadījumā es ieteiktu tomēr izstāstīt novēroto vecākiem, iepazīstināt viņus ar dzīvnieku labturības noteikumiem un parunāt arī ar puisēnu. Ja tik ļoti pārdzīvojat notiekošo, varbūt varat piedāvāt puisēnam kopā pastaigāties un pastaigas laikā izrunāties ar viņu.
*Latvijas Kinoloģiskās federācijas prezidente