, ieņēmumi - 1,4 milj. eiro), ne tikai saņēma 90% ārkārtā negatīvu recenziju un pret kuras nominēšanu «garajai listei» protestēja Krievijas nacionālās Oskaru komisijas priekšsēdis Vladimirs Meņšovs, pats Oskara laureāts (Maskava asarām netic), atsacīdamies parakstīt komisijas lēmuma protokolu ar vārdiem: «Šī filma apliecina savu māksliniecisko bezspēcību, pat salīdzinot Mihalkova daiļrades kontekstā. Man ir kauns režisora un mūsu kinomākslas vietā, taču viss atduras pret Mihalkova ambīcijām un personisko varu, viņa spēju «zombēt» pat cienījamus komisijas locekļus. Turklāt šis gads krievu kinomākslā bijis ražīgs, mums bija no kā izvēlēties.»
Un kā nu ne - ar Citadeli vienā Oskaru pretendentu pulciņā bija Aleksandra Sokurova epohālais Fausts, kas tikko saņēma Venēcijas Zelta lauvu, un Andreja Zvjaginceva psiholoģiskais trilleris Jeļena, kas sirsnīgi tika uzņemta Kannās, un Sergeja Lobana Šapito šovs - jauneklīgi draisks kinopiedzīvojums, Kinošoka - Maskavas starptautiskā festivāla - galveno balvu ieguvējs… Šā vai tā - astoņu komisijas locekļu balsis sadalījās šādi: piecas par Mihalkovu, trīs - pret. Par spīti tam, ka pat režisora miesīgais brālis kinorežisors Androns Končalovskis pirms komisijas sēdes lūdzis Ņikitam - neblamē sevi, aizvāc to filmu no saraksta -, apelējot pie radagabala veselā saprāta - ir stulbi cerēt, ka kāds Amerikā novērtēs filmas triloģijas pēdējo daļu, nezinot vidējās daļas saturu (runa ir par 2. sēriju Dieva priekšā; visas trīs megalomānā eposa Saules nogurdinātie filmas ir rādītas Latvijā un nopērkamas DVD).
Taču situācijas absurds šoreiz slēpjas nevis «Mihalkova faktorā», bet gan formālā apstāklī - mākslinieciski par Citadeli ievērojami pārākās filmas no Krievijas Jeļena, Šapito šovs, Fausts… nemaz nedrīkstēja būt pieteiktas 2011. gada Oskaram, jo tām līdz 1. oktobrim, dienai, kad tiek slēgta ASV Kinoakadēmijas pretendentu pieteikšana labākās ārzemju filmas kategorijā, nav bijis divu nedēļu oficiāla publiskās izrādīšanas perioda.
Proti, filmām - pretendentēm uz Oskaru - ir jābūt vismaz pāris nedēļu demonstrētām izcelsmes valsts kinoteātros. Bet nedz par «XXI gadsimta pēdējo klasiskā autorkino pārstāvi» dēvētā Sokurova, nedz Lobana filmām nav pat zināms filmu izplatītājs Krievijā (iemesls, skaidra lieta, - mazs komercpotenciāls), savukārt Zvjaginceva Jeļena startē kinoteātros tikai 29. septembrī, tātad divu nedēļu dzimtenes ķinīšu publikas reakcijas pieredzes filmai pietrūkst.
Oskarkomisijas priekšstāvis Meņšovs pat pieļāva domu, ka ar «to nomu vēl varētu kaut ko samuhļīt», kaut arī ASV Kinoakadēmijas reglaments tiek stingri uzraudzīts. Taču, kā tādos gadījumos saka, pietrūka politiskās gribas. Iespējams, Mihalkova kolēģi klusībā cer uz meistara, par krievu kinocaru dēvētā Ņikitas Sergejeviča starptautisko izgāšanos, jo, lai gan krievu kinorežisoru Mihalkovu Amerikā tiešām pazīst (gandrīz vienīgo, izņemot vēl Tarkovski un Eizenšteinu), šoreiz diez vai filma Citadele vispār nonāks līdz Oskara kandidātu īsajam sarakstam.
Ko mums no šī Krievijas visai kolorītā «kinematogrāfiskā sižeta» būs mācīties? To, ka slavas, amatu un varas kāre reizēm aptumšo veselo saprātu? To zinām, ik dienas veroties Saeimas politiskajā teātrī. To, ka neviens režisors, mākslas cilvēks vispār nav pasargāts no neveiksmēm un radošām krīzēm, arī ar prātu it kā saprotam. (Bet vai neturpinām spītīgi paģērēt pretējo - pārsteidz mani?) Laikam jau mācīties šoreiz nav ko - jo, šķiet, nav jau nemaz mums to Latvijas filmu, ko virzīt uz Oskariem.
Oi, nē, viena ir. Andra Gaujas dokumentālā filma Ģimenes lietas, vismaz 20 festivālu dalībniece un daudzu laureāte, bet kurš tad ar tādu «sīku vienību» ķēpāsies?