«Ziemeļvalstis ir nodokļu sistēmas un uzņēmējdarbības vides paraugs, no kura Latvija varētu daudz aizgūt,» Dienai uzsver Saeimas Vienotības frakcijas vadītājs Dzintars Zaķis, kurš nesen aicināja apsvērt iespēju mūsu valstī ieviest progresīvo nodokļu nomaksas sistēmu.
Baltijas pētnieciskās žurnālistikas centra Re:Baltica vadītāja Inga Spriņģe, kura pagājušajā nedēļā vadīja konferenci, kas bija veltīta diskusijai, ko no Ziemeļvalstu ekonomiskā modeļa vērts aizgūt Latvijai, norāda: «Ziemeļvalstu pārstāvji uzskata, Latvijā jāmainās iedzīvotāju domāšanai, lai cilvēki saprastu, ka nodokļi jāmaksā, nevis no nodokļu nomaksas jācenšas izvairīties, bet Ziemeļvalstu eksperti arī uzsver, ka, viņuprāt, lai tas notiktu, Latvijā jānomainās paaudzēm.» Tikai tad gaidāma Latvijas situācijas pietuvināšanās Ziemeļvalstu ekonomiskajam modelim.
Lai mūsu valstī mazinātos vēlme izvairīties no nodokļu nomaksas, «svarīgi parādīt, ka nodokļos iekasētā nauda tiek izlietota sabiedrības interesēs», uzsver I. Spriņģe un piebilst, ka Ziemeļvalstīs iedzīvotāji redz reālus ieguvumus no apzinīgi maksātiem nodokļiem.
Nosoda nemaksātājus
Ziemeļvalstu nodokļi tiek uzskatīti par augstiem, tomēr taisnīgiem, no kuriem izvairīties ir gandrīz neiespējami, turklāt šāda rīcība sabiedrībā tiek uzskatīta par nosodāmu. Nodokļi uzņēmējdarbībai tiek veidoti tā, lai stimulētu videi draudzīgas nozares, kas ražo produkciju ar augstu pievienoto vērtību.
Būtisks Ziemeļvalstu ekonomiku raksturojošs faktors ir arī visu līmeņu tautsaimniecības plānošana, kas nodrošina ne tikai uz eksportu orientēto Ziemeļvalstu ekonomiku globālo konkurētspēju, bet arī nelielu bezdarbu un augstu labklājību, ietverot arī sociālās garantijas. Pabalsti tiek maksāti un dažāda sociālā palīdzība sniegta ar domu, ka cilvēkam palīdzēs pārvarēt īslaicīgas grūtības un atkal atvedīs bezdarbnieku strādājošo rindās.
Valsts, nevis politika
Viens no Ziemeļvalstu labklājības stūrakmeņiem ir arī ievērojamā valsts loma ekonomikas, it īpaši vērienīgā biznesa, regulēšanā. Pēdējā laikā šīs darbības gan notiek slēptākā formā, daudzi valsts uzņēmumi ir privatizēti, taču reālā valsts ietekme nav mazinājusies. Ziemeļvalstu pilsoņu vairākums vēlas, lai valsts vai vairāku Ziemeļvalstu kopuzņēmumi saglabātu kontroli pār stratēģiski svarīgiem sektoriem, piemēram, enerģētiku, transportu, derīgo izrakteņu ieguvi.
Valsts līdzdalība uzņēmējdarbībā visos iespējamos veidos tiek norobežota no politikas, nododot uzņēmumus nozares profesionāļu, nevis politisko vadītāju rokās. Jāpiebilst arī - lai cik atvērtas teorētiski būtu Ziemeļvalstis, faktiski visi stratēģiski svarīgie uzņēmumi atrodas vai nu valsts (piemēram, Statoil, SAS), vai vietējo uzņēmēju kontrolē. Ārvalstu kapitāla klātbūtne nav dominējoša.
Bankas nemēdz riskēt
Par obligātu Ziemeļvalstu labklājības modeļa pastāvēšanas priekšnoteikumu tiek uzskatīta arī finanšu suverenitāte. Visas vadošās Ziemeļvalstu bankas pieder vietējam kapitālam (piemēram, SEB grupas lielākā īpašniece ir slavenā Vallenbergu ģimene) vai arī valstij, un vismaz savās mītnes zemēs bankas orientējas uz konservatīvām līdzekļu uzkrāšanas un apdrošināšanas programmām, kā arī ilgtermiņa sadarbību ar vietējiem uzņēmumiem, nevis spekulācijām biržā un riskantu dažādu «burbuļu» kreditēšanu.
Valdošā attieksme pret biržu spekulācijām, kas turklāt tiek apliktas ar ļoti augstiem nodokļiem, nav pozitīva - biržās ir ieguldīta tikai niecīga daļa - 3-5% - Ziemeļvalstu nacionālo bagātību. Turklāt par galveno vērtību tiek uzskatīts nekustamais īpašums, nevis vērtspapīri vai akcijas.
Jāatzīst gan, ka banku sektorā ir izņēmumi - uzskatāmākie piemēri ir iepriekšējās desmitgades beigu banku krīze Īslandē, kā arī Latvijā labi zināmā banku intensīvā kredītu došanas politika pirms ekonomiskās krīzes.
Investori ienāk
Vērā ņemama ir Ziemeļvalstīs funkcionējošā progresīvā nodokļu sistēma, uzskata Dz. Zaķis un piebilst, ka aizgūta progresīvā nodokļu piemērošana varētu arī izpausties, nosakot, ka «algai līdz noteiktam līmenim ir neapliekamais minimums, bet algai, kas ir augstāka, piemēram, Latvijā par 1000 latiem, neapliekamais minimums vispār netiek piemērots».
Mums vajadzētu arī sekot vairāku Ziemeļvalstu piemēram un diferencēt pievienotās vērtības nodokļa likmi pārtikai, lai atbalstītu vietējos ražotājus, uzskata Dz. Zaķis un uzsver, ka apgalvojums - augsti nodokļi aizbiedē investorus - «ir absurds, jo Somijā, Zviedrijā, Dānijā ir augstāki nodokļi nekā mūsu valstī, bet investoru interese par šīm valstīm - milzīga».