Oficiāli tie man būs 25. decembrī. Bet man jau ir 90. Rēķiniet deviņus mēnešus, es jau neesmu priekšlaikā dzimis. Tagad ir aprīlis, un es jau esmu.
Kā jūs pats uzskatāt, ko esat devis latviešu literatūrai?
Parasti literatūrā raksta par cilvēku, kurš dzīvo parastu dzīvīti. Jaunais, ar ko es ienācu literatūrā, ir tas, ka uzskatu, ka cilvēks ir daudz sarežģītāka būtne. Viņā lomu spēlē viss koks jeb stāds, uz kura viņš ir uzpotēts. Cilvēkam ģenētiski nāk līdzi dažādas lietas, kas viņam ir labvēlīgas un var būt arī sliktas. Paskatieties biogrāfijas, tos pašus vecos klasiķus, ar kuriem sākās latviešu kultūra. Krišjānis Barons un daudzi citi. Viņi visi nāk no ģimenēm, kur cilvēki jau kaut kas ir bijuši - vai nu vagari, vai - saistīti ar baznīcu. Es esmu vidzemnieks. Man par to ir oficiāli raksti. Varētu jums tos ruļļus parādīt, bet nav nozīmes. Man pēkšņi Amerikā atradās radiniece Ruņģe Vallija, kura ir izpētījusi nez cik tālu. Viņa ir uzrakstījusi arī par manu romānu Miesas krāsas domino. Tie visi patiesībā ir autobiogrāfiski romāni. Esmu gājis uz savu mērķi. Ja tagad kāds saka - vai, tagad ir konjunktūra, un varu rakstīt tikai par tādām un tādām lietām... Es nekad ar konjunktūru neesmu nodarbojies. Varbūt no paša sākuma, kad biju jauns un dumjš. Iedomājieties, esmu pieredzējis partiju laikus, Ulmaņa laikus, esmu pieredzējis 40. gadu. Es esmu visur bijis. Biju pirmais pionieris, kurš aizbrauca uz Maskavu un kuru izvadāja pa visām vietām. 1944. gada augusta beigās, kad pret Hitleru jau bija izdarīts atentāts, mani iesauca leģionā. Būtībā visa pārējā pretošanās jau bija pilnīgi bezjēdzīga. Es neesmu neko karojis.
Man bija trūcīga ģimene, tēvam nebija kājas, un man vajadzēja pelnīt. Tā es iestājos Padomju Jaunatnes redakcijā par izsūtāmo puiku. Man naktī vajadzēja no LETA atnest pēdējās nakts ziņas. Toreiz ziņas nāca pa teletaipiem, tehnika bija diezgan primitīva.
Esmu tik daudz visu ko piedzīvojis, ka man nav nekas jāgudro. Uz pasaules ir septiņi miljardi cilvēku, bet jāsatiekas ir tikai tiem, kuriem ir jāsatiekas. Ar visiem cilvēkiem, ar kuriem bija dzīvē vērts satikties, es esmu saticies. Esmu sarakstījies ar Imantu Lancmani, kuru ļoti augstu vērtēju. Man zināmā mērā ir pat draudzība ar Jāni Stradiņu, arī ar Džemmu Skulmi, kura man nesen atsūtīja savu lielo grāmatu. (Atnes izdevniecībā «Neputns» izdoto monogrāfiju.) Bet tā nav vienkārši grāmata. Tas ir daudz vairāk. (Skujiņš uzšķir Džemmas Skulmes veltījuma ierakstu: «Lielajam rakstniekam modernistam, kad to tā nemaz nedrīkstēja.».) Imants Ziedonis paša mūža galā būtībā sarakstījās tikai ar mani. Tie visi ir cilvēki, kas ir brīvi domājuši visos laikos, vienalga, kādi tie arī nav bijuši. Viņi nav taisījuši nekādus reveransus. Es, piemēram, nekad neesmu bijis partijā, lai gan esmu Tautas rakstnieks.
Literatūrā katrs jauns vilnis nāk ar nodomu «nožņaugt» iepriekšējos. Tā vienkārši ir nepieciešamība. Kāds teiks - tas jau atkal Skujiņš, kādas briesmonības viņš tur runā?! Bet tā ir taisnība, un tas ir ļoti labi, ka tā notiek. Vienu laiku Skujiņš bija jaunais, veiksmīgais. Neapstrīdami bija veiksmīgs. Kam vēl pirmā grāmata ir iznākusi trijos metienos? (Izvelk no plaukta trīs dažādus īsā laikā XX gadsimta 60. gados izdotus romāna «Kolumba mazdēls» izdevumus.) Astoņus citus izdevumus romāns ir piedzīvojis citās valodās. Jūs varat iedomāties šitādas lietas?
Nē. Tādas tirāžas ir aizgājusi parādība.
Iztēlojieties, ka jauna autora darbu nodrukā uzreiz krieviski 1961. gadā pusmiljona lielā tirāžā? Paņemiet nākamo! Romāns Gulta ar zelta kāju iznāca jau Borisa Jeļcina laikā. Trīs miljoni tirāža. Tas ir neaptverami! Es esmu drausmīgi laimīgs cilvēks.
Jūs laikam esat autors, kuram ir vislielākās tirāžas?
Nē, vislielākās ir Vilim Lācim. Es esmu otrais.
(Zigmunds Skujiņš no galda paņem kādu grāmatu un sāk stāstīt par kādu fotogrāfiju.)
Šeit 1947. gadā precina Raimonda Paula tēva māsu. Baznīcā 1947. gadā, iedomājieties! Es tad strādāju komjaunatnes avīzē! Mēs visi tur stāvam, frakās tērpti. Edīte Vīgnere nesa šlepi. Kad baznīca bija nāves grēks, mēs taisījām šitādus te trikus. Paula tēva māsa teica, ka viņa grib tieši tāpat kā māsai ulmaņlaikos. Uz Dzirnavu un Valdemāra ielas stūra bija tāds veikaliņš, mēs tur izīrējām frakas. Pēc tam atbrauca viens krievu koris, uzvilka mūsu frakas un aizbrauca ar tām. Bet par šīm lietām jau nerakstiet. Tā jau visa tāda banalitāte.
Man gan tas šķiet ļoti interesanti. Kas, jūsuprāt, nav banalitāte?
To es jums tūlīt pateikšu. Es esmu pēdējais savā paaudzē. Ja jūs zināt vienu latviešu rakstnieku deviņdesmit gadu vecu, tad pasakiet man. Dažus mēnešus par mani vecāka ir vēl dzejniece Daina Avotiņa, bet tā ir cita opera.
Krievu laikā iznāca šāds te skolām domāts izdevums [plakātu komplekts] - Latvijas literatūras klasiķi un PSRS tautu dzejnieki. Neko daudz tas nemaksāja - divus rubļus 31 kapeiku. Redziet, tā ir nopietna lieta. Es no šīs komandas esmu palicis pats pēdējais. (Pārcilā portretus.) Barontēvs, vai cik vecs! (ironizējošā intonācijā). Bet viņš ir jau par mani jaunāks, nenodzīvoja līdz 90 gadu vecumam. Auseklis, Pumpurs - tā visa ir mana komanda. Reinis Kaudzīte, Brigadere, Veidenbaums, Blaumanis, Rozītis Pāvils, Aspazija, Rainis, Poruks, Jaunsudrabiņš, Leons Paegle, Linards Laicens, Vilis Plūdons, Aleksandrs Čaks, Birznieks-Upītis, Andrejs Upīts, Sudrabkalns, Vilis Lācis, Anna Sakse, Grigulis Arvīds, Ojārs Vācietis, Imants Ziedonis un Regīna Ezera. Esmu pēdējais Tautas rakstnieks. Jūs varat smieties par tiem Tautas rakstniekiem. Bet tad smejieties par Vācieti, par Ziedoni. Ja viņi nebūtu bijuši, latviešu literatūra izskatītos diezgan plāni. Tur ir tas āķis.
Būtībā jau šī ir atvadīšanās. Būtu naivi domāt, ka es dzīvošu simt piecdesmit gadus, tas ir smieklīgi. Man ir pēdējais laiks, bet es arī nedomāju vairāk strādāt. Visu, ko esmu gribējis, esmu pateicis. Kad iznāca mani Kopotie raksti, beigās sarakstā - kurā gadā kas noticis, aizmirsa ierakstīt, ka 1999. gadā iznāca romāns Miesas krāsas domino. Nemaz neuztvēra, ka tas ir kāds ievērojams darbs. Es pats arī ne. Bet tikai tagad saprotu, kas tas ir ārkārtīgi laikmetīgs.
Tas ir acīmredzami, bet pastāstiet, lūdzu, savu redzējumu, tieši kāpēc?
Toreiz, pirms kādiem 16 gadiem, tā bija pilnīga fantāzija. («No kādām daļām veidots cilvēks? Šim jautājumam romānā pievērsta īpaša uzmanība: sākot no erotiski izgreznotās murgainās versijas par XVIII gadsimta zaldātu, kuru ķirurgs sašuvis no divām daļām, līdz domām par to, ka visai nācijai trūkst «augšdaļas»» - no Gunta Bereļa recenzijas - berelis.wordpress.com.)
Tagad ir jau konkrēts ārsts un jau nolikta operācija (2017. gadā notiks 36 stundu ilga operācija, kurā 100 ārstu un medmāsu piešūs 30 gadu vecā krievu datorspeciālista Valērija Spiridonova, kurš sirgst ar spinālu muskuļu atrofiju, galvu veiksmīgi funkcionējošam ķermenim - aut.). Ārsts ir itālis Serdžo Kanavero. Es to pārvērtu par filozofiju. Sākums ir pilnīgi kā no bulvāru romāna, bet tas aiziet ārkārtīgi dziļās lietās. Kas vispār ir cilvēks? Kas būs tas jaunais saliktais cilvēks? Ja mēs nerunājam vulgārā nozīmē, ka atnāks Jēzus un visus pamodinās. Pēc būtības jau uz pasaules nav nekā cita kā enerģija. Tā veido visu. Enerģija nav tikai tā, no kuras var dabūt pa nagiem. Es nonāku pie tā, ka katrā cilvēkā ir uz augšu ceļošais augšgals un tas, kas viņu velk zemē. Tāda pretruna. To es romānā parādu ar Lidotāju. Ka jebkurš cilvēks dažādos apstākļos var kļūt par zvēru. Tur nav nozīmes nekādai inteliģencei. Mēs jau pēc būtības esam tikai tie, kas esam radīti.
Bet jūs tomēr nekļuvāt par zvēru? Rakstos lasīju, ka esat iešāvis rokā, lai nav jāšauj uz citu.
Jā (uzrota kreklu un rāda šāviena pēdas). Ko tad es iešu šaut cilvēkus?! Varbūt, ja man būtu bijis vajadzīgs tiešām aizstāvēt savu zemi, savu tautu, tad es būtu rīkoties citādi.
Kā jūs tagad redzat to notikumu? Daudziem arī pacifistiski noskaņotiem cilvēkiem tomēr neizdevās karā izvairīties no nogalināšanas.
Es pat negribu to vērtēt. Tā nebija nekāda varonība. Pat negribētu, ka jūs par to rakstāt. Bet, ja rakstāt, tad rakstiet nopietni. Tādi bija apstākļi. Es vienkārši esmu ļoti laimīgs cilvēks un veiksminieks. Man visapkārt gulēja visādi līķi. Karš jau bija izšķirts, un tie mērķi galīgi nebija tie, par kuriem gribētos cīnīties. Bet es domāju, ka liela daļa leģionāru - viņi tomēr cīnījās par Latviju. Ne jau par kaut kādu hitlerismu. Ar savu draugu Andreju Vīksni aizbēgām prom un atgriezāmies Latvijā. Daudzi leģionāri palika nometnēs un gaidīja, ka sāksies jauns karš. Pie Dānijas tur bija šausmīgi daudz visādu cilvēku - norvēģi, dāņi, ja kāds domā, ka leģionāri bija tikai latvieši, tās ir absolūtas muļķības. Bija šausmīgs bads. Staigājām gar jūras krastu un mēģinājām nest mājās kaut kādas jūras zvaigznes. Mums dienā iedeva piecas šokolādes bonbongas un piecus papirosus. Es tajā laikā nepīpēju, es vispār nepīpēju. Apsargāja ļoti pavirši. Apkārt bija rudzu lauki, un tur jau neviens nevarēja nosargāt.
Atgriežoties pie 1999. gadā rakstītā romāna Miesas krāsas domino. Vai jums ir pārsteigums, ka tas nesen iekļauts Eiropas labāko indie romānu sarakstā, kas veidota britu izdevēja Dedalus Books kampaņā Reading Europe/Lasošā Eiropa? Kā jūs izprotat, kas ir indie romāns?
Kino dalās Holivudas kino, kas būtībā ražo naudu, un - mākslas kino. Arī laba grāmata skaitās tāda, kas ienes tik un tik miljonu. Bet ir arī vēl mākslas grāmatas, kas nepretendē uz naudas pelnīšanu, bet kur ir iekšā kāda ideja, kas nav aktuāla izprieca, bet grāmata laiku laikiem. Par dvēseli un daudz ko citu. Kāpēc es esmu priecīgs? Jaunajiem ir raksturīgi nepieņemt vecos, «nožņaugt» iepriekšējo paaudzi. Tas ir tāpat kā izkaujas briežu tēviņi. Tiem rakstniekiem, kas ir šodien, Skujiņš ir pie... vienas vietas. Man bija tāpat. Manā laikā dzīvoja Kārlis Štrāls un vēl visādi vecie rakstnieki. Es par viņiem neinteresējos. Bet tagad man vairs nav jākaujas. Visu nosaka mana grāmata.
Kā jums patīk britu ekspertu formulējums - «sirreālistisks romāns kā politiska alegorija»? Tas ir precīzi?
Jā, absolūti. Ļoti skaists ir zviedru izdevums. (Izvelk līgumus, kas noslēgti par romāna «Miesas krāsas domino» izdošanu ar citiem starptautiskajiem izdevējiem.)
Jūs romānā runājat arī par tautu, kas ir «sašūta» no augšdaļas un apakšdaļas.
Es jums nolasīšu, doma ir izteikta tā: «Dzīvojot zem svešiem valdniekiem, tautām aizvien nozīmēs dzīvot ar svešu augšgalu. Garākā laika posmā tam atkārtojoties bieži, gēni šādu situāciju ieprogrammē par normu - mēs esam apakšdaļa. Taču var teikt arī savādāk - tautas pārbauda dažādi - citas ar zemestrīcēm un plūdiem, citas - ar vulkānu izverdumiem un sausumu. Mēs, latvieši, gadu simtiem esam pārbaudīti ar noturību ticībā, ka savu pazaudēto augšdaļu atgūsim un reizi par visām reizēm iemācīsimies arī cienīgi nosargāt.» Es jau nedomāju, ka latvieši iznīks pavisam, kaut gan patlaban visspējīgākie un gudrākie cilvēki aizlaižas prom. Es to zinu pēc savām vistuvākajām ģimenēm, kurām šeit netrūkst itin nekā. Aiziet meitenes, un tās jau vairs nenāks atpakaļ. Es domāju, ka it neviens nezin, kas notiks.
Jūs savā mūžā esat piedzīvojis dažādas varas, pretrunīgus notikumus. Kādas pēdas tas atstājis jūsu pasauluztverē - esat iemantojis skepsi vai varbūt uz notikumiem raugāties filozofiskā mierā? Ar kādām domām izdzirdat ziņas par kārtējiem teroraktiem?
Pašreiz neredzu izeju. Belcebuls ir izlaists no pudeles. Es dabā neredzu jēgu, kāpēc pēkšņi Āfrikas ziloņiem būtu jāpārceļas dzīvot uz Latviju? Es to nesaprotu! Daba, tūkstošiem gadu veca selekcija, ir radījusi cilvēkus konkrētai vietai. Tāda ir arī visa augu pasaule. Nu nevar šeit pēkšņi atvest balto lāci - viņu te labāk apkops, zin'. Viņi [patvēruma meklētāji] taču nedomā te strādāt. Zināmas kultūras neizpratnes dēļ viņi neasimilējas. Izaug veselas paaudzes, kas nav strādājušas, nemāk strādāt un nezin, ka jāstrādā. Viņi ir jāapgādā. Arī tas, ka viņus vadās no vienas vietas uz otru, tas viss ir blefs, nekas tur neiznāks. Es tagad nezinu pēdējo, kā Nīderlande ir nobalsojusi. (Atsaucas uz 6. aprīlī notikušo Nīderlandes vēlētāju referendumu par Eiropas Savienības sadarbības līgumu ar Ukrainu - aut.)
Viņi ir nobalsojuši pret.
Pret, ja? Bet tas jau nav pret Ukrainu, bet pret Eiropu, kas taisa visu šito idiotismu.
Kāda ir jūsu ideja - kā būtu pareizāk? Neiejaukties, nepiedāvāt palīdzību un gluži nesentimentāli bēgļu postu uztvert kā dabisko atlasi, dabas pašattīrīšanos?
Zināmā mērā acīmredzot. Latvieši tur neko nevar izdarīt.
Bieži izskan arguments, ka latviešu bēgļiem arī palīdzēja.
Tas ir pilnīgs bleķis! Tie nebija nabagi, kas aizbrauca. Aizbrauca inteliģence, mūsu gudrākie cilvēki, un aizgāja strādāt uz trakomāju par uzraugiem, kur neviens negribēja strādāt. Tie bija cilvēki, kuri nelūdza ne no viena. Mācījās visu, ko vajadzēja, un pa lielākai daļai jau mācēja kādas valodas. Daudzi nāca no Franču liceja - mācēja franču valodu, angļu, un kurš tad Latvijā nemācēja vācu valodu. Es uz svešvalodām neesmu, man pietiek ar latviešu valodu.
Jūs vienmēr esat iestājies par krāšņu, labu latviešu valodu, gan pats rakstot, gan - darinot jaunvārdus. Kur jūs šodien dzirdat skaistu latviešu valodu, kas jūs iepriecina?
Pirms kādām trīs naktīm noklausījos pārraidi. Imanta (Ziedoņa) fonds Viegli tagad izsniegs kaut kādas balvas.
Jūs droši vien runājat par Sandras Kropas interviju ar apbalvojuma Laiks Ziedonim zinātnes nominācijā Taureņu uzbrukums nominētajiem zinātniekiem (LR1 5. aprīlī)?
Jā. Klausījos un nodomāju - redz, var arī runāt ļoti skaisti. Arī brāļu Kaudzīšu Mērnieku laiki sākumā netika atzīti. Pārmeta apmelošanu un ko tik ne. Latviešos ir iekšā švaukstība. Krievu laikā piebāza pilnu valodu ar krieviskumiem, tagad iet atpakaļ uz banalitātēm. Tagad mēs izgaršojam pašus zemākos valodas slāņus. Ļoti daudzi augsti priekšnieki nevar atšķirt, kāda ir atšķirība starp likumdošanu un likumu. To nosaka likumdošana? Nē, to nosaka likums. Likumdošana ir pats Saeimas darba laiks, kamēr viņi strādā. Tikko likums ir pasludināts par likumu, tā vairs nav likumdošana. Es jau arī pasaku «vot». Bet viena lieta, ko es izdaru, nekontrolēdams, otra, - ko es rakstu. Mani jau nemaz nedrīkst laist runāt, man nav bremžu. Ir jāstrādā pie valodas. Palasieties, kā Skujiņš strādā pie valodas. (Rakstnieks atnes savu piezīmju kladi.)
Labāk, lūdzu, palasiet priekšā pats.
Ha-ha. Te ir dažādi. Moto - Skujiņa piezīmēs atrasti svaigvārdi un teicieni. Es neizgudroju, nesu tālāk. Lai nepazūd. Mums vajag nest tālāk, bet ar to ir švaki. «Iznelgot mūžu. Knašu zēnu pulks. Pavītusi ideja. Reliģisks skurbums. Vērtīgs māksldaris.» Nu, tas tāds samākslots vārds. Kaut gan «vaļasprieks» bija ļoti labs vārds. «Pakliest senču mantojumu. Žirgts solis. Izdārdējusi slava. Knauķīgs pasmaids. Rakstnieks ieskrējās ilgi cerētā jaundarbā. Īga un pīka. Vēkšķīga balss. Beigta reputācija. Vārstīt muti katrai muļķībai par prieku. Ar plānu zeltījumu kā ķīniešu karote. Dīki valodot. Atmiņas kūpēja visapkārt kā satramdīti putekļi. Kritiķa nāves spriedums. Našķoties ar lētu slavu.» Šis viss ir 2016. gads.