Galvenais strīdu priekšmets ir par to, kā vislietderīgāk izmantot struktūrfondu līdzekļus un vai reorganizētā administrēšanas sistēma (iepriekš daudzo iestāžu vietā tagad būs tikai viena sadarbības iestāde - Centrālā finanšu un līgumu aģentūra (CFLA)) būs spējīga ar saviem pienākumiem tikt galā tā, lai uzņēmējiem būtu iespēja piekļūt jaunajām Eiropas naudām.
Vai tad nav vienotas pieejas, ka nauda jādod tiem, kas var veicināt straujāku valsts ekonomikas attīstību?
Ekonomikas ministrija (EM) uztur viedokli, ka valsts atbalstu vislietderīgāk būtu fokusēt uz ieguldījumiem infrastruktūrā, rūpnīcu celtniecībā, industriālajās ražošanas iekārtās, kas ļautu ražot produktus ar augstu pievienoto vērtību. Savukārt augsta līmeņa Finanšu ministrijas (FM) amatpersonas aizstāv pozīciju: Eiropas Komisija (EK) negrib, ka naudu koncentrē iekārtu iegādei, galvenais uzdevums esot kļūt gudrākiem, tāpēc finansējums jāatvēl uzņēmēju izglītošanai, dažādiem mācību semināriem - tā sauktajai mīkstajai komponentei ierēdņu valodā.
Proti, vienā gadījumā valsts atbalsta, ka uzņēmēji nopērk iekārtas, ko var apskatīt, novērtēt darbībā, pārbaudīt to atbilstību tirgus cenai, vērtēt rūpnīcas izlaides spēju, tad attiecīgi - produktivitāti. Otrā gadījumā mēs veicinām smadzeņu aizplūšanu - ja ir tikai zināšanas, bet nav radīti apstākļi tās izmantot, cilvēki aizplūst tur, kur ir šī infrastruktūra. Tāpēc mums vajag kompleksu pieeju - gan iekārtas, gan gudrus un izglītotus cilvēkus, nevis aizrauties ar galējību pretnostatījumu: vai nu iekārtas, vai gudrus un izglītotus cilvēkus. No FM puses vērojama tendence iestūrēt mīkstās komponentes virzienā tiktāl, ka tam var būt neatgriezeniskas negatīvas sekas.
Varat nosaukt konkrētu piemēru?
Mums ir vairāki spilgti piemēri, ko saucam par Latvijas veiksmes stāstu, Latvijas panākumiem. Nesenajā atbalsta inovācijām vēsturē ir uzņēmums, kas radījis Air Dog lidaparātu, ko vada attālināti, piemēram, sportisti, ar pulti, kas aplikta ap roku. Ļoti jauki, ja valsts var šādiem projektiem sniegt palīdzīgu roku. Taču Edgars Rozentāls, kurš ir ne tikai šī, bet arī citu veiksmīgu uzņēmumu izveidotājs un šīs ieceres autors, savu biznesa nākotni redz nevis Latvijā, bet ASV.
Jo nauda ir tur?
Jo tur ir nauda, infrastruktūra, zināšanas. Tas ir vienas spilgtas personības veiksmes stāsts, kas nenoliedzami kalpo par iedvesmu citiem latviešiem izvēlēties kļūt par uzņēmēju, saprast, ka ar gēniem mums viss ir kārtībā, ka mēs neesam «lūzeri», varam sasniegt zināmus augstumus. Jautājums, vai to var kvalificēt kā Latvijas atbalsta uzņēmējdarbībai veiksmes stāstu.
Laikā, kad katru dienu no Latvijas valsts emigrācijā aizbrauc 50 cilvēku jeb viens pilns autobuss uz neatgriešanos, bet gada laikā - tāda pilsēta kā Salaspils, mums vismazāk piedien spriedelēt, ka mūs interesē tikai darbvietas ar «fifīgu» augsto tehnoloģiju piesitienu. Mūs interesē visas darbvietas. Un vismazākie iebildumi man ir pret darbvietām kokrūpniecībā, kuras turklāt ir augsti apmaksātas. Ja runājam par izgudrojumu lomu, labāk, lai polis, ebrejs vai holandietis ar savu izgudrojumu atnāk uz Latviju, šeit izvēlas ražot, jo ir sakārtota iespēja finansēt šādus projektus, nevis mēs ģenerējam augstākās raudzes smadzeņu potenciāla aizplūšanu.
Galvenais magnēts, kas notur uzņēmējdarbību Latvijā, vai tas būtu pakalpojumu sektors, vai tā būtu ražošana, nenoliedzami ir infrastruktūra.
Pats nupat pieminējāt, ka, pēc FM amatpersonu paustā, EK negrib, ka naudu koncentrē iekārtu iegādei.
Cik man zināms, izņemot vēlējuma izteiksmi, nekādu Eiropas ierobežojumu nav. Eiropa līdzekļus piešķir ar konkrētu mērķi: lai Latvijas ekonomika, kas atrodas iedzinēja lomā, iespējami strauji pietuvotos Vācijas un citu valstu ekonomikai. To, ka nav izlietojuma prasības, uzskatāmi pierāda arī iepriekš piedzīvotais - FM ilgstoši bremzēja naudas piešķiršanu rūpnīcu celtniecībai, bet, kad iepriekšējā perioda termiņi tuvojās beigām, bija nesadalīta nauda, pēkšņi vēlīgi atļāva to arī šādiem mērķiem. Līdz ar to uzņēmējiem tika atvēlēts viens sasteigts gads rūpnīcas projektēšanai, celtniecībai, iekārtu iegādei, darbinieku atlasei, pieņemšanai darbā un pilnai ražotnes palaišanai ekspluatācijā.
Bet lielo vilkmi naudu veltīt pamatā apmācībai uztur dažādi konsultanti.
Konsultanti arī ir uzņēmēji. Tāds ir viņu bizness.
Jā, tas ir konsultantu bizness, taču viņu intereses nesakrīt ar Latvijas vadošo uzņēmu vajadzībām.
Kas par to liecina?
Ja pajautāsiet Jurim Biķim no Latvijas finiera vai Andrim Brutānam no Valmieras stikla šķiedras, vai šie uzņēmumi labāk grib, lai viņiem palīdz izpētīt kādas jaunas līmju receptes vai iedod naudu jaunu, modernu iekārtu iegādei, tādējādi radot jaunas darbvietas, viņi viennozīmīgi būs par konkrētu industriālu atbalstu.
Tie ir lielie uzņēmumi. Vai tāpat domā arī nelielie?
Mazākiem uzņēmumiem atbalsts pienākas caur inkubatoriem. Šo sistēmu var būtiski uzlabot, taču tā strādā.
Kāda ir jūsu attieksme pret kompetenču centriem?
Tas ir konsultantu bizness. Ir virkne ar ne tik labiem piemēriem - tiek slaucīti putekļi no vecām disertācijām, domāts nevis par produktu, ko saražos, bet kas ir tas dokumentu apjoms, ko var atnest uz valsts iestādi un iemainīt pret naudu. Nu kas labs var sanākt, ja tāds kompetenču centrs darbojas nevis kādā reālā adresē, bet «mākonī», atbalstāmie uzņēmumi paliek turpat, kur ir, bet ir spiesti atlaist savus darbiniekus un pieņemt tos kompetenču centrā, īrēt paši no sevis telpas, kur šie kompetenču centrā pieņemtie darbinieki turpmāk strādās; jaunizveidotais produkts atkal pieder nevis uzņēmumam, bet kompetenču centram, arī patents, ja tāds top, savukārt nākotnē, lai to komercializētu - ieviestu ražošanā -, uzņēmumam pēc likuma par pilnu cenu no kompetenču centra tas jāizpērk. Tas ir tā vietā, lai uzņēmumam sniegtu tiešu atbalstu pašā izgudrošanā. Turklāt izgudrojumam pēc noteikumiem jābūt pārdotam starptautiskā izsolē. Rezultātā labums aiziet Latvijai secen.
Izskatās pēc stipri dīvainas, valstij neizdevīgas shēmas. Kam tas ir izdevīgi? Kas to izgudrojis?
Lobisti pastrādājuši. Daži uzņēmēji uzmetušies par naudas administrētājiem citiem uzņēmējiem, dēvē sevi par sadarbības partneriem.
Ir arī labie piemēri?
Pateicoties LIAA uzstādījumam, tika ieviests, ka reālu kompetences centru ietvaros Latvijas uzņēmēji var attīstīt arī individuāli sev vien vajadzīgos produktus, kas jau no sākta gala ir uzņēmumu īpašums, atšķirībā no tā, kā ir minētajā komunistiskajā visiem piederošajā veidojumā - virtuālajā kompetenču centrā. Šai programmai es no sirds ticu, tikai uzskatu, ka tas nav jāsauc slēptā veidā par kompetences centru un šādas naudas administrēšana nav jāuztic citiem uzņēmējiem, bet gan valstij. Lai nav iespējas lobēt savējos un kaitēt konkurentiem.
Kāpēc ir šīs problēmas? Atbalsta programmas taču nosaka EM.
Ir paradokss - atbildība par kvalitāti un rezultātu tautsaimniecības stutēšanā tiek prasīta no EM. Savukārt FM spēle ir apmēram šāda: «Nesiet savas programmas, mēs tās noraidīsim, kamēr atnesīsiet tādas, kādas mēs gribam redzēt.» Līdz ar to programmas tiek nemitīgi skaņotas, bet nesaskaņotas. Kļūda pieļauta, nevirzot šos dokumentus kaut vai noraidīšanai, lai laupītu šos argumentus. Jo faktiski programma ražošanas ar augstu pievienoto vērtību atbalstam ir saglabājusi savu sākotnējo izskatu jau četrus uzsaukumus, un, nomainot datumu, precizējot datus, to var virzīt kā jaunus MK noteikumus kaut pēc nedēļas. Un jau pēc mēneša LIAA varētu pieņemt projektus.
Pirms kādiem četriem gadiem daudz tika runāts, ka institūciju, kas administrē Eiropas naudas, ir par daudz. Tagad ir viena. FM saka, ka tas ir labi, jūs - ka slikti.
Jautājums ir, no kura skatpunkta raugāmies - kam izdevīgāk. Administrēšanai jeb valsts pārvaldei izdevīgāk, ja viss ir unificēts un vienveidīgs. Klientam jeb lietotājam ļoti svarīgi, lai birokrāts valsts pusē piemērojas klienta vajadzībām. Šāda piemērošanās ir notikusi Lauku atbalsta dienestā, tāpēc Laimdota Straujuma izlēma šo dienestu saudzēt un nepakļaut vienotai sistēmai. Līdzīgi specifiski jau no paša sākuma ir LIAA, kurā es strādāju jau vairāk nekā 11 gadu.
Tā tēze, kas tika pārdota sabiedrībai kā lielākais spēks, patiesībā ir jaunās konstrukcijas vislielākais vājums. Sanāks nevis visiem vienādi vienkārši, bet visiem vienādi sarežģīti. Minēšu piemēru. Ja uzņēmums brauc piedalīties izstādē un vēlas saņemt 400 eiro atbalstu, dokumentu apjoms ir samērā neliels. Jāiesniedz braucienu apstiprinošie dokumenti, viesnīcu čeki. Lai saņemtu divu miljonu atbalstu rūpnīcas celtniecībai, dokumentu pakete ir būtiski lielāka - biznesa plāns, virkne ar bankas dokumentiem, dažādiem saistībrakstiem. Līdz ar to apgalvojums, ka bērnudārzs, jaunais zinātnieks, pašvaldība, uzņēmējs, cits šīs institūcijas klients tiks apkalpots vienādi un ka tas ir ieguvums, jāpapildina ar paskaidrojumu - skaidrs, ka ieguvums būs administrācijas pusē un, manuprāt, milzīgs kvalitātes zaudējums pašam lietotājam. Birokrātija noteikti pieaugs.
Valsts pārvalde tiek kritizēta par ļoti sarežģītām iepirkumu procedūrām. Proti, privātais pērk no privātā, bet valsts šajā darījumā iejaucas, liekot rīkot konkursus, izvēlēties lētāko būvnieku, lētākās, bieži vien kaut kur Āzijā ražotās iekārtas. Uzņēmēji pret to cīnās, jo noskatījuši konkrētu, piemēram, vācu iekārtu. Mana pārliecība: mums ir jāļauj Latvijas ekonomisko nākotni būvēt nevis uz lētiem Āzijā ražotiem iekārtu pakaļdarinājumiem, bet uz labām tehnoloģijām, kuru izvēle ir uzņēmuma kompetences ziņā. Pārbaudes priekšmetam no valsts puses ir jābūt nevis zemākajai cenai, bet konkrētās iegādātās iekārtas atbilstībai tirgus cenai. Proti, ja uzņēmums saka, ka viņam vajag ražošanas mersedesu, man ir jāpārbauda, lai viņš nesamaksā par šo mersedesu kā par rolsroisu, bet es nedrīkstu viņam likt nopirkt indiešu tatu.
Tik un tā LIAA tiek kritizēta kā pārāk birokrātiska.
Šeit es pilnībā piekrītu. Tādi esam. Tikai tad man jāpaspēj laikus paskaidrot, kādēļ. FM nav bijusi vēlme atteikties no iepirkuma procedūras un pāriet uz ekspertīzi. Jo mans apgalvojums ir: vairāk nekā 90% rūpnīcu tāpat izvēlas pašu noskatītu iekārtu ražotājus vai celtniecības firmu un tikmēr žonglē ar iepirkumu, pakārtojas iepirkumu prasībām, kamēr iegūst gribēto, nevis brīvajā tirgū brīnās - nez kurš pieteiksies celt manu rūpnīcu. Godprātīgu ražotāju, kas tā izturētos pret savas rūpnīcas celtniecību, es nevaru iedomāties. Līdz ar to sanāk situācija, ka mēs uzturam dubulto pārbaudes sistēmu, proti, esam izveidojuši nodaļu, kas pārbauda iekārtu cenas atbilstību tirgus cenai, un otra ir paralēlā sistēma, kas kontrolē formālo procedūru izpildīšanu un kas uzņēmējus administratīvi būtiski noslogo.
Rodas iespaids, ka ministrijas darbojas kā valstis valstī - katra ar savām interesēm, kas ir savstarpēji pretrunīgas. Valstij taču ir kopīgi mērķi saistībā ar ekonomisko izaugsmi, partiju cīņas vienreiz būtu jāizbeidz.
Vispār piekrītu, Romān, te ir arī politika.
Ja valdība koleģiāli vienojusies par virzību uz rezultātu dažādās nozarēs, tam atbilstoši Saeimā akceptēts budžets, manuprāt, ir ļoti svarīgi, lai tās ir attiecīgās nozares, nevis FM, kas nosaka, ko visvairāk vajag, lai sasniegtu mērķi. Ja no EM tiek prasīts pierādāms uzrāviens ekonomikā un tā nāk ar savu viedokli, kā šo uzrāvienu sasniegt, manuprāt, tas ir respektējams, nevis dažādi apgrūtināms, bieži vien nevietā piesaucot Eiropas liegumus, kuri, pat veicot paviršu apzināšanu, izrādās aplami.
Kaitniecība?
Es gribētu teikt, ka ļoti novilcinātie ieguldījumi valsts infrastruktūrā nenoliedzami ir kaitniecība. Apgalvojums, ka Eiropa to nepieļauj, un šīs nostājas maiņa pēc tam - arī.
Tomēr - kā mēs no tā varam tikt vaļā? Nevar taču mūžīgi tā turpināties.
Es domāju, ka starp ministrijām mākslīga draudzība netiks radīta, arvien lielāka loma jāuzņemas premjerministrei, koordinējot šo jautājumu.
Kā visā šajā situācijā spējat strādāt?
LIAA ir izpildiestāde. Vienmēr laikus izsludinām un ieviešam programmas, kuras nodod mūsu rīcībā. Šobrīd LIAA nav uzdota neviena programma, kas būtu jāizsludina.
Vai iestāde nav jāslēdz?
Pirmkārt, struktūrfondu administrēšanā iesaistīta mazākā daļa no LIAA darbiniekiem.
Otrkārt, ir milzīgs darba apjoms ar iepriekšējā perioda projektiem. Ja FM apgalvo, ka naudas izmaksa uzņēmējiem šobrīd notiek, svarīgi norādīt, ka tie ir vecie valsts parādi, kas tiek kārtoti.
Kāpēc domājat, ka reforma ir neveiksmīga?
Reforma, ko vēsturiski iecerējis Aleksejs Antonovs, FM valsts sekretāra vietnieks, paredzēja struktūrfondu administrēšanu visās valsts iestādēs slēgt un nekavējoties koncentrēt to CFLA. Savukārt tas, kas šobrīd tiek realizēts, jau pēc nodoma ir neveiksmīgi. Vislielākā slodze iepriekšējā finansēšanas perioda administrēšanā attiecībā uz rūpnīcu celtniecību iekrīt 2015. gadā, bet lielākais pārbaužu apjoms, kā rūpnīcas sākušas savu darbu produkcijas izlaidē, - nākamajā un aiznākamajā gadā. Tas paliek LIAA kompetencē, attiecīgi ir piešķirts valsts finansējums, paredzēti darbinieki, kurus nevar pārcelt citur, kaut paralēli sava darbība ir jāsāk CFLA. Tāpēc saku, ka, neveicot reformu, mēs jau pēc mēneša varētu izsludināt augstas pievienotās vērtības programmu jaunā perioda naudai.
Kā sokas ar citu LIAA darbības virzienu - ārvalstu investīciju piesaisti Latvijai?
Mums ir ārējās ekonomiskās pārstāvniecības 17 valstīs. Kopumā investoru interese pieaug. Neliels kritums bija pagājušajā gadā saistībā ar norisēm globālajos tirgos. Projektu skaits arī skaitliski pieaug, pat ja ir salīdzinoši mazāks skaits uzdoto jautājumu par investīciju iespējām.
Tas, ko vēlos izcelt kā jaunu tendenci, - Latvijā arvien vairāk mājvietu atrod tāda pakalpojumu sektora niša kā grāmatvedības, finanšu un personālvadības centri. Viens no investīciju piesaistes stratēģijas virzieniem bija mērķtiecīgi uzrunāt tieši šādus centrus.
Kāpēc?
Tradicionāli Latvijā tiek piesaukta grāmatvežu un finanšu speciālistu pārprodukcija, kas vai nu emigrē, vai nestrādā savā specialitātē. Tas ļāva no defekta veidot efektu. Ja vajag 300 grāmatvedības speciālistu, tad šeit viņi ir pieejami. Investīcijas naudas izteiksmē nav tik lielas - biroji bieži tiek īrēti. Konkurētspēju nodrošina optiskā interneta pieslēgums, kas mums ir viens no labākajiem pasaulē. Arī Rīgas lidosta spēlē ļoti izšķirīgu lomu - vairākkārt sacensībā ar Lietuvu un Igauniju esam uzvarējuši tieši tāpēc, ka investīciju vides izpētes vizītes uz mūsu kaimiņvalstīm notikušas caur Rīgas lidostu.
Kāpēc šādas naudas izteiksmē nelielas investīcijas ir būtiskas mūsu ekonomikai?
Latvijā tiek radītas labi atalgotas darbvietas. Speciālistiem nav vajadzības braukt prom, valstij tiek nodokļi. Aptuveni 80% no IKP Latvijā šobrīd veido pakalpojumu sektors, būtiskākās ieņēmumu daļas ir tranzīts un loģistika, IT, banku pakalpojumi, kā arī tūrisms.
Vai Tūrisma attīstības valsts aģentūru, kas palikusi bez vadītāja, vajadzētu pievienot LIAA ?
Es domāju, ka tas būtu liels ieguvums pašai tūrisma industrijai, ja mūsu 17 pārstāvniecības strādātu arī šajā jomā. Bet mums - kā jau mazai tautai - raksturīga sakāpināta tieksme uz pilnīgu autonomiju.