Rokmūzika ir kļuvusi veca. Kaut vai tāpēc vien, ka tieši tās paklausīgākās nu jau padzīvojušo rokeru atvases arī bieži ņem rokās ģitāru un sāk to spēlēt, nevis asina zāģus, lai iznīcinātu pagātnes paliekas, par kādām savu senču tikumus un intereses uzskatīja nu jau novecojušie jaunieši, kuri savulaik ar lielu troksni aizcirta klavieru vāku un no nodzeltējušajām nošu lapām uzrullēja un nokūpināja kāšus, lai ņemtu rokās elektriskās ģitāras un spēlētu sākotnēji primitīvu, dumpniecisku rokmūziku.
Vēlāk gan tas viss pamatīgi tika apaudzēts ar grezniem skaņu aksesuāriem, pārvēršoties par sarežģītu ārtroku, ko savukārt septiņdesmito otrajā pusē no pjedestāla nogrūda tolaik jaunie dumpinieki – panki. Un arī viņi pēc kāda laika pieauga un sāka spēlēt arvien sarežģītāku mūziku, līdz parādījās aizkosto ābolīšu spīdinātāji – elektroniskās mūzikas mākslinieki, kuri maldīgi uzskatīja, ka nekas cits bez datora mūzikas radīšanai vairs nav nepieciešams, jo tajā apkopojams pilnīgi viss, kas iespējams.
Vēstures rats griežas arvien ātrāk, un katrs tajā var atrast citu vietu starp spieķiem, kur iesprukt un pagriezties savā vāveres ritenī, lai ērti pieceptos pie tā sienām uz visiem laikiem vai tomēr saņemtos un lēktu no tā laukā, riskējot pazaudēt visu, kas rūpīgi krāts un sargāts. Tāpēc šodien mūzikas klausītāju vidū dominē divas galējības – vieni grib pa riņķi klausīties divdesmit dziesmu, kas "pašlaik aktuālas", otri atbalsta "vecās vērtības". Savas pēdējās turnejas noslēgumam dzimtajā Birmingemā, nesūdzoties par intereses trūkumu visā pasaulē – pa diagonāli abos virzienos: no Meksikas līdz Latvijai –, tuvojas smagā roka pamatlicēji Black Sabbath, un nupat ar trim izpārdotiem koncertiem Londonā savu garo pasaules muzikālo ceļojumu noslēdza vēl vieni klasiķi – no pankiem līdz popa ikonām jau savas darbības pirmajā desmitgadē izaugušie The Cure.
Gadu desmitiem nemainīgais, bet sirmumu savā nu jau ne tik bagātīgajā putnu ligzdā uz galvas vairs neslēpjošais grupas līderis Roberts Smits ar kompāniju ir viens no tiem, kura skanējums ir atpazīstams jau pirmajās klausīšanās sekundēs, un neviens pat nav iedrošinājies viņus atdarināt. Un viņi vēl spēlē atšķirībā no Leonarda Koena, Deivida Bovija, Lemija Kilmistera, Prinsa, Ojāra Grīnberga, Pītera Stīla, Lū Rīda, Sezārijas Evoras, Dio, Džo Zavinula, Džeimsa Brauna, Ulda Stabulnieka, Gunāra Rozenberga un Maikla Džeksona, kurus mēs vairs dabūt nevaram. Ir bijusi tā veiksme paspēt redzēt visus pieminētos, tāpēc lūkosim tikt tuvāk tiem, kuri vēl tepat uz zemes. Pagaidām, jo nekas šai pasaulē nav mūžīgs. Arī mēs – tie, kuri skatuvi vēro, – ne. Tā visa kontekstā arī Roberts Smits, redzot tik daudz laimīgu cilvēku savā pēdējā Londonas koncertā 3. decembrī, no aizkustinājuma nobirdināja kādu asariņu. Laika šķēres griež asi un nekļūdīgi.