Drīzā nākotnē ir gaidāma arī organizācijas tālāka paplašināšanās, un nākamā reālā pretendente uz pilntiesīgu dalību ŠSO ir Baltkrievija.
ŠSO, jāatgādina, ir Ķīnas un Krievijas 2001. gadā izveidota Eirāzijas valstu apvienība, kurā kopā ar Irānu ietilpst deviņas Eirāzijas valstis (arī Indija, Pakistāna un bijušās PSRS Vidusāzijas valstis). ŠSO deklarētie mērķi ir stiprināt stabilitāti un drošību dalībvalstu teritorijās, kā arī veicināt ŠSO valstu politisko un ekonomisko sadarbību. Kas attiecas uz drošības aspektiem, tad tādu vienošanos par savstarpēju atbalstu kā, piemēram, Ziemeļatlantijas aliansē vai Krievijas vadītajā Kolektīvās drošības līguma organizācijā ŠSO nav, jo dalībvalstu intereses ir pārāk dažādas un to starpā pastāv ievērojamas pretrunas, pirmām kārtām jau starp Indiju un Ķīnu.
Indijas un Ķīnas domstarpības neoficiāli tiek uzskatītas par galveno iemeslu, kāpēc nule aizvadītais ŠSO līderu samits notika nevis klātienē, bet gan virtuāli. Ķīnas līderis Sji Dziņpiņs nekādi nevarēja atrast iespējas ierasties Indijā (šobrīd ŠSO prezidējošajā valstī un samita uzņēmējā), kamdēļ Ņūdeli pieņēma lēmumu par virtuālu formātu, kas zināmā mērā nonivelēja samita nozīmīgumu.
Līdztekus dalībvalstīm ŠSO ir arī novērotājvalstis – šis statuss ir pēdējais solis pirms pilntiesīgas dalības, un šobrīd tāds ir Baltkrievijai un Mongolijai, kā arī Afganistānai, kurai tas, tiesa, saglabājies vēl no laika pirms kustības Taliban nākšanas pie varas. Jau tālāk seko dialoga partnerības valstis (tajā skaitā Turcija, Saūda Arābija un Ēģipte – pagaidām vienīgā Āfrikas valsts ŠSO tuvāko partneru rindās), kā arī valstis, kurām ir dialoga partnerības kandidātvalstu statuss. Ārpus ŠSO orbītas tikmēr atrodas prorietumnieciskās Āzijas valstis, pirmām kārtām jau Japāna un Dienvidkoreja, bet pamatā neitrālas ir ASEAN valstis.
Nav arī gandrīz nekādu šaubu, ka ŠSO turpinās paplašināšanos – atbilstīgi lēmumi ir pieņemti, un to nosaka arī kopējās globālās ģeopolitiskās tendences. Tostarp jau nākamgad par pilntiesīgu ŠSO dalībvalsti kļūs Baltkrievija. Tas nozīmēs, ka Minskā pie varas esošais režīms iegūs papildu atbalstu savai tālākai pastāvēšanai, kā arī papildu iespējas ekonomiskajai izdzīvošanai, jo ŠSO ietvaros Rietumu sankcijas tiek ignorētas. Ar šo realitāti nāksies rēķināties arī Latvijai.