Jukas Kronenbergs

Igauņi paši atzīst, ka neviens cits tik labi par viņu vēsturi nav rakstījis, – par savu jauno darbu, ar kuru esot ļoti aizrāvusies, somiski uzrakstītās Igaunijas vēstures tulkošanu, stāsta rakstniece un tulkotāja, bijusī Latvijas vēstniece Somijā un Igaunijā Anna Žīgure. Mums tas pats jāsaka par viņas dzīvesbiedra somu žurnālista Jukas Rislaki jaunāko veikumu, apgāda Neputns nule izdoto grāmatu Vilki, velni un vīri – tik izsmeļoši un pamatīgi par vienu no mūsu populārākajiem un latviskākajiem bērnu grāmatu autoriem Albertu Kronenbergu (1887–1958) neviens latvietis nav rakstījis! "Kronenbergs man palīdzēja integrēties," vienu no iemesliem šā darba veikšanai minējis pats Juka, kuru pazīstam arī kā politisku karikatūru autoru. Grāmatā viņš, starp citu, atklāj pusaizmirstu faktu, ka sava radošā mūža pirmsākumos Kronenbergs ir bijis viens no latviešu politiskās karikatūras aizsācējiem. 2005. gadā Rislaki jau bija Somijā izdevis grāmatu par "somu Kronenbergu" Ūlu Fogelbergu, kuru ar Mazā ganiņa un citu latviešu bērnu iemīļoto grāmatu autoru vieno daudz sakritību.

"Ja krievs, rakstnieks Roalds Dobrovenskis, spējis sarakstīt vērienīgu darbu par latviešu dzejnieku Raini, kāpēc gan soms nevarētu izteikt savas domas par Albertu Kronenbergu?" grāmatas ievadā vaicā Rislaki. SestDienai viņš izsaka savas domas arī par Latvijā un savā dzīvesvietā Jūrmalā notiekošo.

Fragmenti no intervijas:

Kā jūs nonācāt līdz grāmatai par Kronenbergu? Priekšvārdā rakstāt, ka Kronenbergu lasījāt, mācoties latviešu valodu.

Ja Roalds Dobrovenskis var rakstīt par Raini, kāpēc viens soms nevarētu rakstīt par Kronenbergu? Mani interesē politiskā karikatūra un komikss. Turklāt jums ir daudz labu grāmatu par labiem māksliniekiem, bet par Kronenbergu nebija. Protams, ir Romja Bēma grāmata, bet tā ir izdota padomju laikā, līdz ar to tajā daudz kā trūkst. Galvenais trūkums, manuprāt, ir tas, ka Bēma grāmatā nevar uzzināt, kādas grūtības Kronenbergam padomju laikos bija ar cenzūru. Protams, to Bēms tajos laikos nevarēja rakstīt.

Vai par Kronenberga attiecībām ar cenzūru ir saglabājies daudz ziņu un materiālu?

Nav daudz. To zināja tikai viņa meita Rūta Kronenberga (diemžēl viņa 2011. gadā nomira un neredzēja grāmatas manuskriptu latviski). Viņai mājas arhīvā bija materiāli, kas rādīja, ka Mazajā ganiņā padomju laikos nedrīkstēja būt attēlots Ziemassvētku vecītis un Svētais Pēteris. To vajadzēja mainīt. Tad nu Svētais Pēteris tika pārtaisīts par Laika veci, un Ziemassvētku vecītis – par Salaveci. Vārdu "krīze" nedrīkstēja lietot, jo padomju laikā nebija krīzes. Tad nu, lai būtu atskaņa, Kronenbergs vārda "krīzi" vietā rakstīja "drīzi". Padomju laikos rakstīja arī, ka Kronenbergs nemāk zīmēt padomju bērnus, jo viņi vairs nevalkā pastalas, vajag zīmēt kurpes. Turklāt dzīvniekiem nav drēbju, kā to zīmē Kronenbergs, pasakās tie ir jāzīmē bez drēbēm. Laikam cenzoriem nepatika Volta Disneja tēli, kas arī bija apģērbti.

Jūsuprāt, padomju vara Kronenbergu salauza?

Daži domā, ka viņa labākie mākslinieka gadi bija pagājušā gadsimta 30. gadi. Es arī tā domāju. Padomju laika zīmējumos ir tāds pelēkums, tie nav tik interesanti, tajos ir mazāk fantāzijas, nekā Kronenbergam bija agrāk. Turklāt bija vairāki projekti, kurus viņš nedrīkstēja īstenot. Viņa mājas arhīvā ir vairākas pusgatavas vai gandrīz gatavas grāmatas, dzejoļi, pasakas, kas nav publicēti. Vai viņa arhīvā ir arī kādu lielāku darbu uzmetumi? Jā, ir. Viena grāmata, ar kuru viņš ļoti ilgi strādāja, bija par mežabrāli, nacionālo partizānu, kuru viens puisis atradis ciemata tuvumā. Ļoti ironiska, var saskatīt, ka tajā viņš smejas arī par Padomju Savienību. To, protams, nevarēja publicēt.

Stāstu par mežabrāli Kronenbergs zīmēja sev, proti, atvilktnei?

Nē, nē, viņš nopietni gribēja to publicēt. Mežabrālis, protams, bija domāts kā negatīvs tips, bet vispār bija.

Šo stāstu par mežabrāli Kronenbergs bija izdomājis pats, vai arī viņam tas bija pasūtīts?

Laikam pats izdomājis. Pozitīvais tēls te būtu tas puisis, kurš mežabrāli atrod. Vēlāk Kronenbergs zīmēja citu variantu – ka kāds profesors pēta dabu un cilvēki viņu notur par mežabrāli. Taču arī šāds variants negāja cauri.

Es no savas padomju laiku jaunības vispār īsti neatceros mežabrāļa tēlu oficiālajā literatūrā un mākslā. Katrā ziņā izplatīts tas nebija.

Tas bija pirmajos pēckara gados, kad Latvijā vēl gaidīja zviedrus.

Vairāk jau gaidīja angļus un amerikāņus. Starp citu, vai 1939. gadā Ziemas kara laikā Zviedrija Somijai sniedza būtisku palīdzību?

Dažus tūkstošus karavīru un samērā daudz materiālas palīdzības, bet tas bija tikai pusoficiāli un klusi. Visi to zināja – ka zviedri palīdz. Tā nebija īpaši nopietna palīdzība, tomēr Zviedrija bija vienīgā valsts, kura palīdzēja. Francija un Anglija solīja nākt palīgā 1940. gada ziemā, bet tas faktiski nebija iespējams, jo tad vajadzētu braukt caur Norvēģiju un Zviedriju. Tie bija tikai solījumi, bet Staļins nervozēja un varbūt tāpēc gribēja slēgt mieru ar Somiju.

Vai Vācija neoficiāli Somijai Ziemas kara laikā nesniedza nekādu palīdzību?

Nē, bet pēc Ziemas kara viņi slepeni solīja nākotnē kopīgi uzbrukt Padomju Savienībai.

Kāpēc Padomju Savienība uzbruka Somijai 1941. gadā, kad Vācija uzbruka Padomju Savienībai?

Tāpēc, ka vāciešu lidmašīnas lietoja somu lidlaukus, bombardējot Ļeņingradu. Var teikt, ka tas bija pretuzbrukums – Somijas pilsētu bombardēšana. Varbūt Somija to arī gaidīja, lai varētu oficiāli teikt,ka mēs esam karā.

1939. gadā Somijas un Baltijas militārā situācija bija atšķirīga.

Jā, mums bija lielāka armija, labāka ģeogrāfiskā situācija. Taču Baltijas valstīm trūka koordinācijas, kopā jūs bijāt apmēram tikpat spēcīgi kā Somija.

Kāda tagad ir Somijas attieksme pret stāšanos NATO?

Vairākums negrib. Dažiem varbūt ir bail, ka mums vajadzēs karot kaut kur tālumā Amerikas karos. Daļēji tā ir arī vēsturiskā pieredze, ka neviens mums tik un tā nepalīdzēs. Turklāt mums ir stipra armija, lielas rezerves, stipri gaisa spēki un artilērija, cilvēki domā, ka mums nekas nedraud. Daudzi domā, ja mēs būtu NATO, attiecības ar Krieviju uzreiz pasliktinātos.

Kāda ir Latvijas dalība NATO soma skatījumā?

Labi, ka esat vismaz NATO, jo tas, ka jums nav obligātā militārā dienesta, manuprāt, ir liela kļūda. Par to jums jādomā nākotnē. Latvijā jaunatne nav tik patriotiska kā Somijā.

Vai somu jaunā paaudze arī ir tikpat patriotiska, šajā ziņā nav vērojamas nekādas pārmaiņas?

Drusku ir, tomēr lielākā daļa grib dienēt brīvprātīgi, lai gan mums ir obligātais dienests. Es pilnīgi nesaprotu to, ka kara gadījumā liela daļa latviešu taisās bēgt uz ārzemēm. Pilsoņa pienākums ir aizstāvēt dzimteni. Vēl viena lieta: Anna domā, ja Latvijā būtu obligātais dienests, vēl lielāka daļa latviešu pārvāktos uz Īriju un Angliju.

Ko tagad rakstāt?

Atmiņas, daļēji par Baltiju, arī par žurnālistiku, grāmatām. Bet tas būs tikai somiski. Mans jaunākais darbs ir spiegu stāsti somiski.

Vai mūsdienās vēl ir žurnālistika?

Vismaz Somijā ir. Latvijā man patīk pētnieciskā žurnālistika, piemēram, Nekā personīga, nekā tāda Somijā nav. Bet varbūt jums ir vairāk skandālu nekā Somijā. Tur varbūt ir tāda korupcija, kādu mēs nepamanām, bet tik daudz kā Latvijā par korupciju tur neraksta. Kad zīmēju karikatūras, Somijā atrast tēmas bija grūtāk, savukārt Latvijā man nekad nevajadzēja domāt, par ko zīmēt, vienmēr bija kāds skandāls.

Visu interviju ar somu žurnālistu un rakstnieku Juku Rislaki lasiet šīs nedēļas žurnālā SestDiena!