Vienmēr esmu lepojusies, ka esmu latviete – saka Anita Andersone, augsta līmeņa juriste, kura Austrālijā visu mūžu ļoti aktīvi strādājusi un turpina strādāt trimdas latviešu sabiedrības labā. Nomaļā kontinenta latviešu diasporas vislielākajā – jumta – organizācijā Latviešu apvienībā Austrālijā un Jaunzēlandē (LAAJ) viņa vada kultūras nodaļu un atbild par tajā ietilpstošo skaņumākslas nozari. 2010. gadā viņa vadīja arī vērienīgāko šīs sabiedrības notikumu – Austrālijas latviešu kultūras dienas. Kopā ar vīru, austrālieti Grēmu Andersonu, viņa latviskā garā izaudzinājusi abas meitas. Pašas vecāku mīlas stāsts bijis smeldzīgi skaists un dramatisks kā Lolitas Ritmanes mūziklā Eslingene: abi Rīgā dzīvojuši kaimiņos Antonijas ielā un gājuši uz Franču liceju, rociņās saķērušies. Pēc kara nonākuši Vācijā pa dažādiem ceļiem, tēvs bēgļu nometnē atradis mammu, viņi apprecējušies un devušies tālajā ceļā uz Austrāliju. Pēc iespējas tālāk no komunisma – vēlējies Anitas vecaistēvs, filozofijas profesors Pauls Jurevičs. Anita Andersone piedzima jau Melburnā 1956. gadā.
Kādas ir jūsu visspilgtākās bērnības atmiņas, sajūtas?
Mājas valoda bija tikai latviešu. Mamma nestrādāja, tāpēc viņai nebija kolēģu un neveidojās draugi ārpus latviešiem. Visa mājas un arī sabiedriskā dzīve bija latviska. Tēvs strādāja un arī gāja uz darba pasākumiem, tomēr viņam nebija gandrīz neviena austrāliešu drauga. Dzimšanas dienās un citās sanākšanās vienmēr bijām ar krusttēviem, krustmāmiņām un latviešu draugiem. Latviešu svētdienas skola Melburnā, kurā gāju katru sestdienas pēcpusdienu, nesen nosvinēja 65. jubileju. Šāda jubileja pēdējos pāris gados aprit gandrīz visām latviešu organizācijām Austrālijā. Cik vien atceros, darbojās teātra trupa, jauktais un vīru koris, diezgan drīz dibinājās tautas deju kopa.
Jūs arī dziedājāt korī?
Bērnībā dziedāju Sprīdīša meiteņu ansamblī un tikai daudz vēlāk korī. Dejoju tautas dejas un biju aktīva jauniešu organizācijā. Tajā pašā deju ansamblī Ritenītis savulaik dejoja arī Jānīte – mana vecākā meita Jāna (28) – un tagad arī jaunākā meita Lija (19). Jāna strādā ar 16–21 gadu vecu jauniešu bezpajumtnieku motivēšanu iekļauties dzīvē, Lija tikko iestājās universitātē.
Kad sākās un ko nozīmē jūsu darbs latviešu organizācijās?
Šis darbs man sākās Latviešu jauniešu apvienībā Austrālijā, kur tagad iesaistīta arī Jāna. Taču nopietni, vadošos amatos – nu jau vismaz desmit gadu LAAJ. Jau iepriekš esmu tur bijusi kultūras nodaļas vadītāja. Šī nodaļa (to Anita Andersone vada arī pašlaik – red.) aptver vairākas nozares, kas saistītas ar mākslu un izglītību. To skaitā ir arī skaņu mākslas nozare, ko vadu jau sesto gadu. Es biju ļoti pagodināta un priecīga, kad mani aicināja to darīt, jo tas deva iespēju attīstīt Austrālijas latviešu sabiedrībai svarīgus projektus, arī diriģēšanas kursu. Mēs to iesaucām par Austrālijas latviešu Cinkusa skolu. Diriģents Ivars Cinkuss pirms sešiem gadiem bija atbraucis uz Austrālijas latviešu kultūras dienām Adelaidā. Es otro reizi tur dziedāju korī un jutu, ka Austrālijas latviešu diriģenti ir muzikāli un talantīgi, taču viņiem trūkst profesionālās pieredzes, jo reti kurš ir mācījies diriģēšanu. Kopā ar Ivaru sapratām, ka būtu vērts ieguldīt laiku un līdzekļus, lai palīdzētu diriģentiem justies drošāk, attīstīt sevi un piesaistīt jaunus diriģentus. Mums nav spēcīgi izveidotas pēctecības – sabiedrība noveco, un nenāk klāt jauni koristi. Būs jauni diriģenti, būs arī jauni koristi. Ceram tā palīdzēt nodrošināt Jau izmēģinājām. Esam Ivaru ļoti iemīlējuši un turpinām veidot projektus. Tagad mūsu enerģiju ieguldām vairākos projektos. Viens no tiem – Uģa Prauliņa Pagānu gadagrāmatas iestudējums šā gada Austrālijas latviešu kultūras dienās Melburnā Ivara Cinkusa mākslinieciskajā vadībā, sadarbojoties ar Sandru Birzi un Robertu Birzi, kuri to jau gatavo Austrālijā. No Latvijas atbrauks arī komponists Uģis Prauliņš. Es palīdzu visu savest kopā, Ivars mani sauc par producenti. Gribas piestrādāt pie koru izaugsmes, un šis ir ļoti liels izaicinājums, jo visu gribam paveikt pašu spēkiem. Būs divas izrādes 26. un 27. decembrī.
Aicināt ciemiņus tagad no brīvās Latvijas ir vienkāršāk?
Kultūras dienās vienmēr aicinām viesus no Latvijas. Te bijuši daudzi operdziedātāji, mūziķu ansambļi, kori. Atceros, padomju gados mākslinieki brauca ar čekas «pavadoņiem». Savulaik tā viesojās arī Raimonds Pauls. Ornaments bija pirmais ansamblis, kas 80. gadu beigās atbrauca bez pavadoņa uz pasaules EXPO Brisbenā. Nākamie uz karstām pēdām bija Iļģi, viņi piedalījās nometnē 3x3. Austrālijā ciemojušies Zigmunds Skujiņš un Ramona Umblija, Imants un Rimants Ziedoņi. Māra Zālīte te teica 18. novembra svētku uzrunu. Kultūras dienas, kas vienmēr turpinās līdz Vecgada vakaram, ir mūsu Dziesmu svētki, tās notiek kopš 1951. gada. Kopkora koncerts vienmēr ir šo svētku kulminācija. Šogad būs gaišs notikums – pirmoreiz atbrauks arī mazs korītis no Jaunzēlandes, kas piedalīsies kopkora koncertā. Līdz šim bijuši tikai atsevišķi dziedātāji.
Atceros diezgan senus, toties jūsmīgus dziedātājas Antras Bigačas stāstus par viņas Austrālijas ceļojumu.
Ā, tas bija 1995. gadā, kad rīkoju 3x3 nometni. Tā arī ir liela manas dzīves daļa. Kad piedzima Jānīte, iesaistījos ļoti aktīvi. Dziedātāja toreiz atbrauca kopā ar dēlu. Ļoti iesaistījāmies arī Tautas frontē. Kad aizgājām uz biroju Vecpilsētas ielā, mūs aicināja nodibināt nodaļu Austrālijā, to kopā ar draudzeni arī izdarījām. Uzaicinājām uz Austrāliju Daini Īvānu, viņam toreiz bija vizīte pie premjerministra, aicinājām arī televīzijas raidījuma Labvakar puišus. Tajā laikā mēs ar vīru uzņēmāmies Austrālijas latviešu sabiedrībā izplatīt Tautas frontes laikrakstu Atmoda.
Visu interviju ar Anitu Andersoni lasiet 12. augusta žurnālā SestDiena!