Nepalikt tumsā

Atraktīvās, stilīgās tautumeitas bieži uzstājas dažādos pasākumos, sākot no festivāliem un beidzot ar uzņēmumu ballītēm, kur svētku laikā ir "uz izķeršanu". Viņu skanīgās balsis un brunči ar platajām, košsarkanajām mežģīnēm izcēlās arī dažnedažādos ielīgošanas pasākumos. Tautumeitu līderi Asnati Rancāni sarunai par mūsdienu meitenēm, dziedāšanu un Jāņu svinēšanu izdodas notvert piektdien starp uzstāšanos TEDx konferences atklāšanā rīta agrumā un četriem citiem šīs dienas pasākumiem.

Fragmenti no intervijas:

No kurienes jūs, Tautumeitas, uzradāties?

Gandrīz visas satikāmies Mūzikas akadēmijas etnomuzikoloģijas katedrā, kur četras no mums sešām mācāmies vai mācījāmies. Mūsu vidējais vecums grupā ir 25 gadi. Ideja radās, kad man bija jākārto bakalaura kvalifikācijas eksāmens ansambļa muzicēšanā. Tā kā mana galvenā interese ir dziedāšana, es gribēju, lai ir krāšņs un vokāli spēcīgs ansamblis. Cītīgi gatavojām Aulejas programmu. Dienvidlatgales ciemata ansamblis Aulejas sievas tur darbojas jau kopš 40. gadiem! Rakstot bakalaura darbu, pētīju šī ansambļa darbību, repertuāru un stilu. Veselu gadu strādājām pie Aulejas vokālā materiāla rekonstrukcijas, ko manā eksāmenā izpildījām tradicionālajā veidā. Izdevās ļoti labi, bija pozitīva noskaņa, un acīs bija skaidri nolasāms, ka gribam turpināt dziedāt kopā.

Turpinājām dziedāt gan tradicionālās dziesmas, gan arī mēģinājām radīt mūziku, kas iederētos dažādos pasākumos. Ilgi nevarējām saprast, kas būs mūsu virziens. Tikai tagad sāk stabilizēties mūsu stils, pie kura kopā esam nonākušas, – mikslis starp latviešu tradicionālo mūziku un ārzemju ietekmēm, hiphopa, populārās mūzikas un džeza elementiem. Tas viss mums patīk. Taču mums visām ir ļoti spēcīgs tradicionālais pamats. Tas ir pamatu pamats, tāpat kā vecāki.

Interese par tradicionālo kultūru nāk no ģimenes?

Abi mani vecāki ir folkloristi. Mans tētis, Latviešu folkloras biedrības valdes priekšsēdētājs Andris Kapusts, un mamma, Iekšlietu ministrijas poliklīnikas laboratorijas vadītāja, kā arī Filosofijas institūta pētniece Aīda Rancāne. Tētis ir Latviešu folkloras biedrības valdes priekšsēdētājs. Abi kopā viņi vada folkloras kopu Grodi. Kopā ar Grodiem un ģimeni jau no divu gadu vecuma esmu pieredzējusi dažādus koncertus, kopā svinam svētkus. Tā ir mūsu dzīve. Mēs abas ar māsu Aurēliju Rancāni izaugām Rīgā, savukārt mūsu vecvecāki ir no Latgales – mammas vecāki no Ziemeļlatgales, tēva vecāki no Dienvidlatgales. Vasaras pavadījām pie mammas vecākiem Baltinavā. Lauku sajūta mūsos ir dziļi iesēdināta.

Kurš bija galvenais dziedātājs?

Kad sabraucām laukos, vasaras vakaros vecāki, protams, bija pamudinātāji, bet muzicēšanā piedalījās visi. Vectēvs piespēlēja vijoli. Tas bija skaisti. Tie, kuri nemācēja dziedāt vai spēlēt, dancoja.

Ja tradicionālā kultūra nav uzņemta līdz ar mātes pienu, to var iemācīties vai iegūt no draugiem?

Esmu beigusi Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas akadēmiju, bet māsa Kultūras akadēmijā studē laikmetīgo deju. Varbūt tāpēc viņa nejūt nepieciešamību studēt etnomuzikoloģiju, jo viņai tā visa jau pietiek, viss jau ir ģimenē. Viņa vienmēr ir klāt un iesaistīta visos manos un ģimenes projektos, skaisti dzied solo.

Pārējām Tautumeitām nav tik lielas folkloras bagāžas ģimenēs, bet viņas bija iesaistītas bērnu folkloras kustībā. Viņas dziedāja, spēlēja un caur to atnākušas līdz etnomuzikoloģijai. Lauma Bērza studē maģistrantūrā, Ilona Dzērve un Laura Marta Arāja – bakalauros. Laura Liepiņa strādā Zemkopības ministrijā, taču tieši viņa man deva būtisku impulsu mūsu ansambļa izveidošanai. Nejauši satikāmies tramvajā. Bijām tikai pavirši pazīstamas, bet viņa vienkārši pienāca un teica, ka grib dziedāt, vai varu ieteikt kādu grupu, kur viņa varētu iesaistīties. Tas bija pirmais pavediens, kas lika aizdomāties, vai nevajadzētu izveidot ansambli.

Ne jau vienmēr jauniešiem gribas sekot vecāku piemēram. Tas viņus var neinteresēt, viņi var gribēt izrauties no vecāku ietekmes.

Lai arī bija jāskraida pa pasākumiem un es bērnībā visur tiku rauta līdzi, kad vēlējos paieties malā, vecāki to ļāva. Nebija jāiet piespiedu kārtā. Bet kurš gan nesvin Jāņus?! Mums šie svētki ir tik skaisti: ar tradīcijām, uguni, dievišķā klātbūtni. Kā var nepatikt Jāņu svinēšana? Tas nav nekas mākslīgs, tas uzrunā no iekšienes. Cik tad ilgi tu var skeptiski skatīties uz to, kas tevi aizkustina?

Kā tu nosvini Jāņus?

Kad tuvojas pirmsjāņu nedēļa, tautas mūziķiem ir diezgan intensīvs laiks, aicina uz visādiem pasākumiem. Piektdien vien bija jāizskraida uz ielīgošanu Botāniskajā dārzā, Bastejkalnā, Labietī un Imantas Kultūras centrā. Mēs, protams, priecājamies par katru pasākumu, jo Jāņi ir "pļaujas laiks", bet tas ir izturības treniņš. Tā izskraidoties, esmu diezgan nogurusi un tomēr kopā ar vecākiem braucu uz laukiem Baltinavā pie mammas vecākiem. Tur svinam paši sev. Dažreiz atbrauc mana ģimeņu studija Garataka. Tad ir lielāks ļaužu pulks un visi pieliek roku, lai Jāņi izdotos krāšņi. Citu gadu gribas mierīgāk, ģimenes lokā. Tad tik cītīgi nesienam sieru un akurāt neizslaukām katru stūri. Bet tāpat visu darām un iekopjam Jāņu kalnu, tikai pieticīgāk.

Kādi ir galvenie Jāņu rituāli?

Svarīgāka par pašu Jāņu nakti ir Zāļu diena, kad gatavojamies svētkiem. Puiši brauc pēc ozolu zariem, meijām un kalmēm. Meitas staigā pa pļavām, vāc zāles un pin vainagus. Jāsapin ir ļoti daudz: ne tikai sev, bet arī vecmāmiņai un ozolu vainagus visiem vīriešiem. Bērnībā pinām arī gotiņām. Tad vēl jānopin ozolzaru virtene pūdeles apvīšanai un citām dekorācijām. Puiši iekārto Jāņu kalnu, uzslien vārtus, sakrauj ugunskuru. To visu darot, skan dziesmas un sarunas. Viss jāpaspēj svētku dienā. Vēl jau ir siera siešana. Pagatavot jāņusieru ir ļoti vienkārši: ārā uz pavarda uzliekam trijkāji. Beigās sieru nospiež zem akmens. Nemaz nav ilgi jāgaida, līdz sacietē.

Pēc tam ir galda klāšana un pirts, jo, lai šajos svētkos saņemtu enerģiju, ir svarīgi attīrīties. Laukos mums ir melnā pirtiņa, bet citreiz vienkārši uztaisām "čigānu pirtiņu" – zaru būdā ar krāsniņu un akmeņu kaudzīti pie dīķa. Pēc pirtiņas skrienam pa laukiem. Tad jāsāk pucēties: sapīt bizi, uzvilkt baltu kreklu, pastalas vai kurpes. Jāņos nevelkam pašus krāšņākos, dārgākos goda tautastērpus. Vispiemērotākais ir vienkāršāks linu tērps. Īsi pirms desmitiem vakarā tiek iepūsts taurē. Līdz 22.20, kad riet saule, ir jāpaspēj nokļūt Jāņu kalnā un jāaizdedz ugunskurs, jo, saulei rietot, sākas raganu laiks un uguns ir tā, kas sargā.

Kur tu redzi šo svētku īpašo jēgu?

Jāņi ir laiks, kad kosmoss sabrūk, kad labais un ļaunais ir kopā, sievas kļūst par meitām. Visa pasaule sabrūk un ir jākonstruē no jauna. Tāpēc jau svinam svētkus, lai pasauli konstruētu no jauna. Raganas un skauģi skraida apkārt, tāpēc ir nepieciešama sargājošā uguns un aplis, maģiski aizsargājošā figūra. Tāpēc visi staigā ar lāpām, tāpēc ir ugunskurs, pūdele un jāpaspēj noķert saulrietu, lai mēs nevienu brīdi nepaliktu tumsā. Pirms došanās uz Jāņu kalnu sapulcējamies pagalmā un nodziedam kādu dziesmu pret skauģiem. Citreiz pagalmā iesprauž pīlādža mietu vai izkapti. Mēs to visu uztveram diezgan nopietni. Nevis formas, bet aizsardzībai pret ļauno dēļ. Tas ir tas, ko tu izdari un kam tici.

Garā gājienā uz Jāņu kalnu aplīgojam kādu dārza dobīti vai lauku, spēlējam dūdas un dziedam, tad aizdedzinām uguni un ziedojam tai. Tā izlūdzamies senču labvēlību. Ziedo siera gabaliņu, kādu alus malciņu, dzīpariņu, drēbes gabaliņu, sviestiņu, maizīti vai vaska ritulīti, kas ir saules un aizsaules simbols. Tā sakomunicējam ar senčiem, jo svētki ir laiks, kad kopā sanāk ne tikai dzīvie, bet arī tie, kas aizgājuši aizsaulē. Tad jau sākas maltīte. Ap pusnakti braucam laist ezerā uguns plostu. Tas ir simbolisks uguns (vīrišķā) un ūdens (sievišķā) savienojums. Puišiem pa dienu ir jāsagatavo gan plosts, gan uguns rats, ko ripināt lejā, skatoties, kāds būs gads. Tas ir ļoti skaists brīdis. Lai arī gandrīz vienmēr naktis ir aukstas, cenšamies peldēties. Brienam ezerā kopā ar plostu. Gaidot rītu, vedam dančus un rotaļas, meitas apdzied puišus un puiši meitas. Tā enerģijas spēlējas.

Visu sarunu ar Tautumeitu līderi Asnati Rancāni lasiet žurnāla SestDiena 22. jūnija numurā!