Katalonijas dilemma

Plaši izskanējušās protesta akcijas un aktivitāte Barselonā atkal pievērsusi pasaules uzmanību. Katalonijas neatkarības un palikšanas Spānijas sastāvā atbalstītāju skaits autonomajā provincē esot diezgan līdzīgs, taču precīzi to grūti noskaidrot, jo Spānijas likumdošana gluži vienkārši neļauj sarīkot referendumu, lai uzzinātu, kādu sava ceļa turpinājumu vēlas provinces iedzīvotāji.


Vēsturiskais zelta laikmets

Mūsdienu Katalonijas robežas lielā mērā sakrīt ar vēsturiskās Barselonas grāfistes robežām, kādas tās izveidojās jau XII gadsimtā – leģendāras vēsturiskas personības grāfa Ramona Berengera IV valdīšanas laikā. Grāfs savas dzīves laikā spēja ievērojami paplašināt Barselonas grāfisti, kuras zemes tieši tad arī sāka dēvēt par Kataloniju. Kad 1137. gadā Berengers stājās laulībā ar kaimiņu Aragonas troņmantnieci Pertronillu, tika izveidota personālūnija starp Aragonu un Kataloniju un tieši Barselonas grāfs kļuva par apvienotās karalistes valdnieku. Kā savu pirmo titulu gan viņš turpināja lietot Barselonas grāfa titulu, Aragonas prinča godu atstājot kā otro. Mūsdienās tas var šķist maznozīmīgi, taču feodālajās tiesībās šādiem sīkumiem bija ļoti liela nozīme, par ko liecina arī tas, ka jau nākamie karaļi šos titulus samainīja vietām.

Ramona Berengera IV pēcteči pie varas apvienotajā karalistē atradās vairāk par trim gadsimtiem, un tos Katalonijā joprojām uzskata par nosacītu zelta laikmetu, pat neraugoties uz visām kataklizmām, kas šīs zemes piemeklēja XIV gadsimtā. 1283. gadā Katalonija kļuva arī par vienu no pirmajām zemēm Eiropā ar savu parlamentu – Katalonijas kortesi. Tā apstiprinājums turpmāk bija nepieciešams visiem karaļa izdotajiem likumiem. Vēl pēc kāda laika – 1359. gadā – Katalonijā tika izveidota viena no pirmajām vēlētajām valdībām Eiropā jeb Ģeneralitāte – deputātu veidota valdība ar nozīmīgu varu valstī. Katalonija pamazām izveidojās par vienu no kuģniecības un ekonomiskajiem centriem Vidusjūras baseinā, bet katalāņu valoda – par vienu no visplašāk izplatītajām reģionā. Uzplaukumu piedzīvoja arī katalāņu literatūra (tostarp pirmā Spānijā iespiestā grāmata bija tieši katalāņu valodā) utt.

Personālūnija ar Aragonas karalisti bija katalāņiem izdevīga, toties ar 1469. gadā notikušajām Aragonas karaļa Ferdinanda II un Kastīlijas valdnieces Izabellas I kāzām, kas kļuva par pamatu vienotas Spānijas karalistes izveidei, izrādījās citādi. Par dominējošo spēku jaunajā valstī kļuva Kastīlija, un pakāpeniski sākās Katalonijas panīkums. Vienīgā osta Spānijā, no kuras bija atļauta tirdzniecība ar Ameriku, bija Sevilja Kastīlijā, par galveno valodu kļuva kastīliešu valoda, kas ir šodienas spāņu valodas priekštece un daudzviet arī tiek dēvēta par kastīliešu spāņu valodu utt. Pakāpeniski situācija katalāņiem izveidojās tik nepieņemama, ka 1640. gadā Katalonijā sākās plaša zemnieku sacelšanās pret Spānijas varu, gadu vēlāk Ģeneralitāte pirmoreiz pasludināja Katalonijas Republiku Francijas aizsardzībā un par Barselonas grāfu iecēla Francijas karali Luiju XIII. Atgūt kontroli par Kataloniju spāņiem izdevās tikai 1652. gadā, turklāt neliela daļa vēsturiskās Barselonas grāfistes pat līdz mūsdienām ir palikusi Francijas sastāvā. Var teikt, ka ar šo brīdi arī sākās nebeidzamā cīņa starp plašākas Katalonijas autonomijas un vēlāk – pilnīgas neatkarības piekritējiem no vienas un centrālo varu Madridē no otras puses. Sasniegt pilnīgu neatkarību katalāņiem tā arī ne reizi nav izdevies, tomēr atsevišķos vēstures posmos Katalonija bijusi apveltīta ar ļoti plašu autonomiju, un 1931. gadā tā arī pirmoreiz pasludināja neatkarību un vismaz juridiski uz īsu laiku kļuva par starptautiski neatzītu, taču neatkarīgu valsti.


Franko mantojums

Pēc tam gan sekoja Spānijas pilsoņu karš un Fransisko Franko diktatūra, kuras laikā ar īpašu nežēlību tika apkarotas dažādas kreisās kustības, kā arī Spānijas vēsturisko provinču separātisms. Visvairāk no šīm Franko aktivitātēm cieta nevis baski, kā tradicionāli ir pieņemts uzskatīt, bet gan katalāņi, kuru vidū netrūka gan kreiso, gan nacionālās neatkarības idejas piekritēju. Arī pēdējais cilvēks, kuram Franko Spānijā tika izpildīts nāvessods, nožņaudzot ar garoti, bija katalāņu anarhists Salvadors Pučankists – tas notika 1974. gadā, tikai gadu pirms Franko nāves. Tieši Franko laikā Spānijā plaši izplatījās teorija, kurai netrūkst piekritēju arī šodien, – ka katalāņi ir tie paši spāņi, kuri runā citā dialektā. Katalāņu un kastīliešu valodām tiešām ir kopīga izcelsme – no latīņu sarunvalodas. Tāpat gadsimtiem ilgās atrašanās dēļ vienā valstī katalāņu valodā ir daudz spāņu vārdu, tomēr valodnieki uzskata, ka tās ir divas dažādas, turklāt ievērojami atšķirīgas valodas.