Morzes ābecē katram alfabēta burtam, tāpat kā cipariem vai dažādām pieturzīmēm, atbilst īsu un garu elektromagnētisku signālu kombinācija, kas tiek dēvēta arī par punktu un svītru kodu, raksta Popular Mechanics. Visbiežāk piesauktais piemērs ir trīs punktu, trīs svītru un vēlreiz trīs punktu pārraide, kas zinātājiem liek saprast, ka nepieciešama palīdzība. Proti, šis signāls tiek atšifrēts kā SOS (angļu valodā abreviatūra no Save Our Souls jeb glābiet mūsu dvēseles), ko parasti raidīja nelaimē nonākuši jūrnieki, kad XX gadsimta sākumā bija izgudrots radiotelegrāfs un nebija nepieciešamības signālus pārraidīt, izmantojot telegrāfa vadus, kas jūrā vai okeānā peldošajiem kuģiem absolūti nebija pieejami.
1791. gada 27. aprīlī dzimušais Morze gan šo brīdi nepiedzīvoja, jo aizsaulē aizgāja nepilna 81 gada vecumā 1872. gada 2. aprīlī, raksta History.com. Mūsdienās viņu nereti dēvē par izcilu izgudrotāju, taču Morzem nebija nekādu dižu eksakto zinātņu izglītības, jo lielu daļu mūža viņš bija gleznotājs (turklāt ne tas sliktākais), kura specializācija bija portretu gleznošana. Morze neizgudroja telegrāfu, jo šāds saziņas līdzeklis diezgan primitīvā formā pastāvēja arī pirms viņa, uzsver National Geographic. Tāpat Morzes ābeces radīšanā lielu (iespējams, pat lielāko) lomu spēlējuši viņa biznesa partneri, galvenokārt Alfreds Veils. Taču ir lauri, ko Morzem nevar atņemt pat vispiekasīgākais kritiķis, – tieši šis vīrs pārliecināja ASV Kongresu, ka nepieciešams ne tikai atļaut, bet arī veicināt elektriskā telegrāfa līniju būvniecību Savienotajās Valstīs.
MĀKSLINIEKA DVĒSELE
Morzes tēvs Džedidaia bija ne tikai ASV pazīstams ģeogrāfs un mācību grāmatu autors, bet arī kongregacionālistu baznīcas mācītājs un neapšaubāma autoritāte šī reliģiskā novirziena Masačūsetsas draudzēs, raksta All About History. Ģimene bija pietiekami turīga, lai Semjuels varētu apmeklēt privātskolu, bet pēc tam mācības turpināt jau tolaik prestižajā Jeila Universitātē. Pēcāk viņš par savu dzīvesvietu izvēlējās tieši Konektikutas štata Ņūheivenu, kur atrodas šī mācību iestāde.
Tēva pamudināts, Morze sāka studēt reliģiju un filozofiju, taču jau pēc dažiem mācību gadiem sapratis, ka tas nav viņa īstais aicinājums. Semjuels vēlējās kļūt par mākslinieku, un šo sapni viņam izdevās īstenot, pateicoties pasniedzējam un sabiedrībā pazīstamam gleznotājam Vašingtonam Olstonam. Tēvs par Semjuela izvēli neesot bijis sajūsmā, taču savas domas mainījis, kad 1810. gadā pēc universitātes absolvēšanas dēlam, pateicoties Olstona rekomendācijām, pavērusies iespēja doties uz Angliju, lai glezniecību turpinātu apgūt Londonas Karaliskajā akadēmijā.
Amerikāņu rakstnieks Karltons Mebī, kurš 1944. gadā tika apbalvots ar Pulicera prēmiju par Morzem veltīto biogrāfisko grāmatu The American Leonardo: The Life of Samuel F B. Morse/Amerikāņu Leonardo. Semjuela F. B. Morzes dzīve, šajā darbā uzsvēris, ka tieši Londonā Morze apguvis amerikāņiem diezgan neierasto gleznošanas stilu – rokrakstu, kas viņa darbus uzreiz ļauj atšķirt no citu mākslinieku gleznām, raksta History.com. Jau grāmatas nosaukums apliecina, ka tā ir ļoti komplimentāra biogrāfija, turklāt paralēles starp Morzi un leģendāro Leonardo da Vinči tajā vilktas ne tikai attiecībā uz gleznošanas tehniku, bet arī vīzijām par jaunām tehnoloģijām, kurām uz labo pusi būtu jāmaina cilvēku dzīve.
Līdz tam gan vēl bija tāls ceļš ejams. Pēc atgriešanās dzimtenē Morze jau drīz vien bija spiests samierināties ar realitāti – tautieši nebija gatavi maksāt par viņa gleznām tik, cik tās, pēc paša mākslinieka domām, bija vērtas, raksta Smithsonian Magazine. Trūkumu viņš necieta, taču atļauties liekas greznības arī vairs nevarēja, jo īpaši pēc tam, kad 1818. gadā izveidoja ģimeni, salaulājoties ar Lukrēciju Volkeri.
TRAĢISKAIS PAVĒRSIENS
Lai arī tas nenodrošināja lielus ienākumus, Morze turpināja gleznot, meklējot aizvien jaunus klientus, un šī pacietība atmaksājās – ar laiku viņš jau kļuva atpazīstams mākslas cienītāju aprindās, par viņu runāja galerijās un izstādēs, raksta National Geographic. 1825. gada februārī tolaik 34 gadus vecajam Morzem jau šķita, ka viņš beidzot ir izvilcis laimīgo lozi. Māksliniekam tika piedāvāts doties uz Vašingtonu, lai uzgleznotu ASV Neatkarības kara atbalstītāja marķīza Lafajeta portretu. Apmaksāti bija gan ceļojuma izdevumi, gan uzturēšanās Vašingtonas viesnīcā, turklāt par gleznu bija piesolīti 1000 dolāri, kas mūsdienu izteiksmē atbilst vairāk nekā 33 tūkstošiem dolāru – branga nauda.
Taču cerētā veiksme izvērtās murgā. Morzes sieva tolaik bija trešā bērna gaidībās, un kādā nepavisam ne jaukā dienā gleznotājs saņēma ziņu no Ņūheivenā dzīvojošā sievastēva: dzemdības bijušas neveiksmīgas, un laulātā draudzene ir uz nāves gultas. Lai šī vēstule ar zirgu pasta starpniecību sasniegtu Vašingtonu, vajadzēja trīs diennaktis, vēl gandrīz tikpat Morze pavadīja ceļā uz Konektikutu, taču, kad ieradās, viss jau bija beidzies – sieva ne tikai nomirusi, bet arī apglabāta. Tieši tad Semjuelam pirmo reizi prātā iešāvusies doma, ka informāciju vajadzētu nosūtīt kaut kā operatīvāk, taču tobrīd tā vēl bija tikai ideja.
Lai gan bez sākotnējā entuziasma, nākamos gadus Morze pēc inerces turpināja mākslinieka karjeru. Kā raksta All About History – ar lieliskām sekmēm (viņš uzgleznojis vairāku amerikāņu valstsvīru portretus, kas vēl tagad apskatāmi dažos muzejos), interese par mākslu viņam nezuda, un XIX gadsimta trīsdesmito gadu sākumā Morze atkal devās uz Eiropu – šoreiz pētīt tādu renesanses laikmeta mākslinieku kā Mikelandželo un Rafaēla darbus. Šis ceļojums gan izvērtās pavisam neparedzētā veidā, veicinot Morzes attālināšanos no mākslas un pievēršanos tolaik jaunajām tehnoloģijām.
NEGAIDĪTS IMPULSS
Kā jau nereti vēsturē gadījies, lielu atklājumu vai izgudrojumu pamatā ir kāda nejaušība vai sagadīšanās. National Geographic raksta, ka attiecībā uz Morzi tā notika 1832. gadā, kad viņš ar kuģi Sully devās atpakaļ uz ASV un laiku mēdza īsināt sarunās ar ceļabiedru Čārlzu Tomasu Džeksonu. Zināma interese par XIX gadsimta pirmajā pusē tik populāro elektrības tēmu viņam jau bija – viņš zināja, ka Bendžamins Franklins 1752. gadā eksperimentā fiksējis, ka zibens spēriena laikā notiek enerģijas izlāde, zināja, ka Alesandro Volta 1800. gadā izgudroja elektrisko bateriju. Taču šajā ceļojumā viņš pirmo reizi dzirdēja par 1831. gadā Maikla Faradeja veikto atklājumu – elektromagnētisko indukciju.
Džeksons šajā jautājumā bija ļoti zinošs, un pēc ceļojuma pāri Atlantijas okeānam Morze nolēma mest glezniecību pie malas un nodarboties ar jauno aizraušanos, kur arī guva spožus panākumus. Popular Mechanics raksta, ka vārds «telegrāfs» ir atvasinājums no grieķu valodas vārdiem tele, kas nozīmē tālu, un graphein, kas nozīmē rakstīt. Sākotnēji gan par teksta pārraidīšanu neviens nedomāja – telegrāfs kalpoja kā mehāniska ierīce, kuras semaforu vai karogu pārvietošana nodeva ziņu nākamajai stacijai, kas to savukārt pavēstīja tālāk. Viss bija atkarīgs no tiešās redzamības, un sliktos laikapstākļos vai tumsā no šiem semaforiem nebija nekāda labuma.
Elektromagnētisms jau pavēra pavisam citas iespējas. Morze atkal atgriezās pie mācībām, šoreiz Ņujorkas Universitātē pievēršoties tieši tam, kas saistīts ar elektrības sniegtajām iespējām. Īpaši to nereklamējot, viņš sāka darbu savā mūža projektā – funkcionējošas, tekstus pārraidošas telegrāfa līnijas ieviešanā. Kā paraugs Morzem bijuši vācu zinātnieki Vilhelms Eduards Vēbers un Karls Frīdrihs Gauss, kuru izveidotā līnija savienoja Getingenes observatoriju ar fizikas institūtu. Taču šajā gadījumā bija iespējams nosūtīt vien pavisam īsus signālus, kas, prasti sakot, apstiprināja vada otrā galā esošajiem, ka cilvēks, ar kuru viņi sazinās, vēl ir dzīvs. Angļu izgudrotāji Viljams Kuks un Čarlzs Vītstons telegrāfa prototipu patentēja 1837. gadā, turklāt noslēdza līgumu par 21 kilometru garas sakaru līnijas iekārtošanu ar dzelzceļa kompāniju Great Western Railway, kas nodrošināja nosacītu saziņu starp Londonu un Velsas pilsētām.
Tikmēr Morzem jau 1837. gadā bija gatavs lielākas jaudas elektriskā telegrāfa ierīces prototips, bet vēl pēc gada viņš pavēstīja par Morzes ābeces ieviešanu. Tik daudz naudas, lai kā privātuzņēmējs iedzīvinātu šos jauninājumus ikdienā, Morzem un viņa biznesa partneriem gan nebija, tāpēc pirmā telegrāfa līnija tika izveidota tikai 1844. gadā, kad jau bija pierādīts, ka ziņu (tās teksts bija Bībeles citāts What hath God wrought?) var nosūtīt no Baltimoras uz gandrīz 65 kilometru attālumā esošo Vašingtonas Kapitoliju. History.com piebilst, ka šī pirmā telegrāfa līnija bija paša Morzes un viņa domubiedru finansēta, taču pēcāk iegūtais patents nodrošināja labu peļņu.