Mans burbulis vismaz maijā bija zaļš. Arī tāpēc, ka bija novērojams tā sauktais sparģeļu trakums. Piemēram, tiešās pirkšanas pulciņā biedru sāpes pēc tam, kad laikapstākļu dēļ sparģeļi no saimniecības Krimuldas pusē tomēr neieradās, bija tik nepārvaramas, ka bija vien jādodas uz lielveikalu un jāpērk ievestie sugas brāļi ar veikala zīmolu, ne no saimnieces, ko pazīsti. Taču labā ziņa: šogad tirdzniecībā bija pieejami nu jau vairāku saimniecību audzētie vietējie sparģeļi, un divu saimniecību produkcija bija nokļuvusi pat lielveikalu plauktos. Arī SestDienas šī raksta varoņi – Mazzaru sparģeļi.
Sezona vēl nav galā. Gan Latvijā, gan Vācijā, kur sparģeļi ieguvuši tādu kā kulta ēdiena statusu, tā beidzas tikai ap vasaras saulgriežiem.
Ģimenes paātrinājums
Ar Māru Kropu-Rusoviču (39) tiekos Rīgas centrā. Viņa ir viena no Mazzaru saimniecēm. Izrādās, saimniekotāju sparģeļu laukā netrūkst. Aktīvi iesaistās arī brālis Jānis Krops, kurš ikdienā nu strādā bankā, un māsa Sandra Kropa, kuras dienas paiet Latvijas Radio ēterā. Māra pati pēc izglītības ir mikrobioloģe, bet ikdienā – kvalitātes vadības sistēmu un pārtikas kvalitātes drošuma sistēmu auditore. Darbos saimniecībā palīdz arī Māras un Jāņa dzīvesbiedri un vecāki. Taču pati saimniecība atrodas Salacgrīvas novada Svētciemā. Uz vietas ikdienā neviens no ģimenes locekļiem nedzīvojot. Tad nu vasaras sākums paiet, plānojot dežūras – kad kurš brauks, paņēmis sparģeļu griešanas brīvdienu no sava parastā darba.
Ideja par to, ka jāaudzē tieši sparģeļi, radusies Māras vīram, kurš kādu laiku bija dzīvojis Vācijā un atgriezies konstatēja, ka šeit taču neēd un neaudzē sparģeļus! Māra bija tikko aizgājusi no algota darba un gribējies darīt kaut ko sev. Sākusi studēt literatūru, kas nesolīja visai spožu ainu – esot taču visi priekšnoteikumi, lai sparģeļi te nevarētu augt. Piemēram, augsne, kas Latvijā ir mālaināka, bet ir skaidri rakstīts – vajag to smilšaino. Turklāt Mazzaros pilnīgi noteikti ir tā mālainā.
Te vietā pieminēt, ka Mazzari ir otrais Māras mēģinājums sparģeļu audzēšanā. Pirmais tika aizsākts jau 2014. gadā, taču nesekmīgi. Tagad saimniece vairs nevēlas daudz kavēties atmiņās par to, kāpēc pirmajā reizē nav sanācis, tikai piebilst: kad idejai pieslējās visa ģimene, lietas notika. 2015. gadā veikti minimālie priekšdarbi, un 2016. gadā Svētciemā pusē jau iestādīts pirmais stādījums – hektāra platībā. Gadu vēlāk vēl viens. Nu Mazzaros var saskaitīt 32 000 stādu, kuri ražo.
Rokas darba nebijās
Kas nepieciešams, lai audzētu sparģeļus? Kāds kombains vai citi speciāli rīki? Māra stāsta, ka ir speciāla tehnika stādu stādīšanai, taču to var darīt arī ar rokām.
"Tas, ar ko mēs saskārāmies, ka tolaik, 2016., 2017. gadā, sparģeļiem nebija valsts atbalsta. Tagad, pēdējos gados, sniedzot atbalsta pieprasījumu Lauku atbalsta dienestā, ir parādījusies tāda kategorija kā sparģeļi," stāsta saimniece.
Vēl arī jāņem vērā, ka uz dažādiem papildu atbalsta maksājumiem var pretendēt tad, ja tiek izveidots kooperatīvs. Taču šajā nozarē tas ir sarežģīti īsās sezonas dēļ.
"Mēs vadījāmies pēc shēmas: maksimālie riski ar minimālo peļņu," stratēģiju ieskicē Māra.
Līdzīgi kā citas lauksaimniecības kultūras, arī sparģeļus būtiski ietekmē laikapstākļi. Un, tā kā sezona ir īsa, sliktās dienas rada būtiskāku ietekmi uz ražu kopumā. Pērn, piemēram, bija karsts pavasaris, un tad jaunie dzinumi aug ļoti strauji. Māra stāsta, ka pagājšgad divreiz dienā griezuši ražu. "Liekas, ka tu taču tikko nogriezi zaļos dzinumus, bet atkal tajā vagā kaut kas ir izaudzis," viņa atceras. Sparģeļi aug 7–9 cm 12 stundās. Tad jau varbūt jāpriecājas? Taču vienlaikus ar ātro augšanu karstais laiks veicina arī dārzeņu plaukšanu. Un saziedējies sparģelis jau skaitās nestandarta. Protams, to var ēst, bet nevar vairs pārdot par tādu pašu cenu kā glītos un klausīgos sugas brāļus.
Šogad savukārt dzīvi un sparģeļus pabojājušas salnas. Tad to galiņi apsalst, un atkal visas cerības vējā – apsalušie dārzeņi tāpat jānogriež, bet par tiem vairs neviens nemaksā. "Esam domājuši arī par savākšanas mašīnu, taču tas tomēr ir lēns process, un visā pasaulē pamatā sparģeļus vāc ar rokām," paskaidro Māra. Esot gan veidi, kā šo procesu atvieglot, taču pamatā tas ir un paliek cilvēku roku darbs.
Latvijā jau sen
Sparģeļu sezona Latvijā ir no maija sākuma līdz jūnija vidum – piecas sešas nedēļas atkarībā no laikapstākļiem. Ir tāds dzīvs priekšstats, ka Vācija – tā gan, lūk, esot sparģeļu lielvalsts, bet mēs – mazi un neveikli. Taču nekā nebija! Arī Vācijā sezona ir tikai kādu nedēļu garāka. Ja gribas svaigus sparģeļus ēst ilgāk, jābrauc uz Čīli, kur šiem dārzeņiem iespējamas divas ražas sezonas vienā gadā.
Taču, atgriežoties pie Latvijas un Vācijas, atšķirība ir tikai tradīcijās. Tāpēc arī Vācijā teju katrā dārzlietu veikalā var nopirkt, piemēram, īpašo mēslojumu šiem augiem, bet Latvijā viss vajadzīgais rūpīgi jāmeklē un jākombinē. Nav gan tā, ka sparģeļi Latvijā ir tikai tāds pēdējo gadu modes kliedziens. Stāsts par to, ka sparģeļi ir tie paši asparāgi no vecmāmiņu puķu dobēm, jau dzirdēts. Taču tie arī labi ēsti. Piemēram, XX gadsimta sākuma pavārgrāmatās (tajās pašās, kur, lai pagatavotu vakariņas, jāņem sešas vistas) ir atrodamas arī sparģeļu receptes. Protams, tur gan runas nav par to 200–300 gramu buntīti, kādās mūsdienās bieži veikalos sasaiņo zaļos dārzeņus. Jāņem vismaz kilograms.
Sparģeļus sev varētu izaudzēt arī katrs pats – mazdārziņā. Arī pušķu dekorēšanai audzētā pavasara dzinumus varētu ēst, taču, lai sanāktu izejvielas kārtīgai maltītei, vajadzētu kārtīgu vagu un ar puķudobes solistu vien nepietiktu. Tātad jāsecina, ka jau pērnā gadsimta sākumā tos Latvijā varēja nopirkt pienācīgos apjomos, turklāt receptes papildina dažādu sparģeļu pagatavošanas palīgrīku ilustrācijas. Piemēram, labā virtuvē būtu jāatrodas arī speciālam sparģeļu grozam, kurā dārzeņus ievieto verdošā ūdenī un pēcāk ņem ārā. Tāpat katram vajadzīga īpaši sparģeļiem paredzēta iegarena bļoda un arīdzan sparģeļu turētājs.
Nav arī tā, ka sparģeļi no pavārgrāmatām pazustu padomju laikā, kā tas gadījies ar citām smalkākām sastāvdaļām. Štovētu sparģeļu recepti var atrast arī 1974. gadā izdotajā Ainas Kļaviņas grāmatā Pusdienas katrai dienai.
Taču, atgriežoties pie sarunas par sparģeļu vagām, noskaidrojas, ka baltie sparģeļi patiesībā jau ir tie paši zaļie, tikai tiek audzēti citādi – augstākās vagās, un asns savu gatavību sasniedz zem zemes, tumsā. Tiesa, ne visas zaļo sparģeļu šķirnes tam esot piemērotas. Mazzaru saimniecībā patlaban tiekot kultivētas divas – no vienas varētu tikt arī pie baltajiem sparģeļiem, taču ģimenes saimniecība pagaidām vēlas iesildīties ar zaļajiem. Māra atzīst, ka sparģeļi ir kā mazi bērni – tie var jūtīgi reaģēt uz visu, kas notiek apkārt. Ar tumsā audzētajiem būtu vairāk rūpju, tam vēl jānobriest.
Paēst var
Kam sparģeļi līdzinās? Māra stāsta, ka uzturvērtības ziņā tos var novietot blakus redīsiem, kresēm, tiem ir ļoti daudz mikroelementu un ļoti maz kaloriju. Vienlaikus zaļie spirgtuļi nav nekādi nīkuļi. Saimniece stāsta, ka dežūrdienās uz lauka pati ik pa laikam kādu no nogrieztajiem apēdot svaigu – sāta sajūta ir.
"Pieprasījums jau ir, taču vislielākā problēma, ka ir nepieciešams daudz cilvēka darba," stāsta saimniece. Savukārt čaklas darbarokas ne vienmēr var atrast, tāpēc bieži jāiztiek pašu spēkiem. "Tas ir tāds mūsu kopīgs vaļasprieks, bet nu ļoti stresains," vērtē Māra. Ģimenes grafiks ir skarbs – kad pienākusi dežūra, jārēķinās ar 20 stundu darbadienu. Turklāt ikdienā Kropi dzīvo Rīgā un Jelgavā, līdz ar to saimniekošana prasa lielu plānošanu un atbildības sadalījumu. Taču kopīgais "hobijs" radījis arī iespēju atklāt citam citā tādas īpašības, ko citādi varbūt nepamanītu. "Mēs tagad redzam cits citu savādāku, nekā tas būtu vienkārši svētku dienās," atzīst Māra.
Vai būs lēciens?
Arī audzējot sparģeļus, pieejami dažādi atbalsta mehānismi. "Kas mani pārsteidza, ka nav lielas starpības, vai es pļauju ganības vai audzēju sparģeļus," norāda Māra. Vēl, protams, dzīvi apgrūtina tas, ka īslaicīgās sezonas dēļ īsti nav iespējams apvienoties kooperatīvos. Taču sadarbība ar citiem audzētājiem gan būtu jāveicina, piemēram, veidojot asociāciju, kādas sparģeļu audzētājiem vēl nav. Tāpat Latvijā, lai arī vecās pavārgrāmatās receptes atrast var, nav sparģeļu audzēšanas tradīciju. Tāpēc arī atbalsta mehānismi jāmeklē pašiem. Piemēram, sākot audzēt sparģeļus, tie nemaz nav bijuši valsts atbalstīto kultūru sarakstā.
Zemkopības ministrijā (ZM), vaicāti par to, SestDienai norāda, ka acīmredzot tiekot domāts brīvprātīgi saistošais platību maksājums dārzeņiem. "Mēs to pamatojām, ka atbalstīsim Latvijas apstākļiem piemērotākos kultūraugus," skaidro ZM Tiešo maksājumu un nozaru ekonomikas nodaļas vadītāja Indra Ruļuka. Viņa pieļauj, ka, ja jaunajā ES budžeta plānošanas periodā būs iespējams atbalsts konkrētiem kultūraugiem, sarakstu varētu pārskatīt, taču vienlaikus uzsver, ka, audzējot sparģeļus, jau šobrīd pieejami dažādi atbalsta mehānismi.
Vēl, runājot par grūtībām, Latvijā sarežģītāk ir tikt pie atbilstoša mēslojuma – kombinācijas jāveido pašam. Ja audzētāju būtu vairāk, arī tirgus noreaģētu. Taču kopīgi ar Māru varu saskaitīt tikai kādas četras piecas saimniecības, kas šos dārzeņus audzē lielākos apjomos. Iespējas gan būtu arī citiem. ZM apkopotā informācija vēsta, ka 2015. gadā Latvijā sparģeļi audzēti divu hektāru platībā, 2017. gadā – deviņu hektāru, bet pērn – jau 15 hektāru.
Šā gada sparģeļu sezona drīz būs galā. Par spīti salnām to var vērtēt kā veiksmīgāku, salīdzinot ar pērno gadu. Māra prognozē, ka šogad ģimenes divos hektāros būs ienākusies vairāk nekā tonna zaļo dārzeņu. Kas tālāk? Nu, sparģeļi augs augumā, un lauki pamazām pārvērtīsies gaišu kociņu plantācijās. Sparģeļi var sasniegt teju divu metru augstumu. Taču līdz ar pēdējās ražas novākšanu darbi nebeidzas – ir jāravē un jāmēslo, lai augi kļūtu stiprāki un tiem būtu gana daudz spēka nākampavasar ražot atkal.
Kā ar daudz piesaukto bio? Krimuldā ir saimniecība, kas sparģeļus ražo arī bioloģiski, taču Mazzaros, izvērtējot visas izmaksas, šādu pieeju neapsver, lai gan arī pesticīdus saimniecībā neizmanto. "Ir jau grūti izdzīvot apstākļos, ja visapkārt miglo, taču mums tas ir pēdējais, ko varētu darīt. Mums ir savi bērni, tāpēc mēs vēlējāmies piedāvāt veselīgu produktu," uzsver Māra.