Ir jāsvin!

Jaunākie notikumi diriģenta dzīvē bija Madonas pilsētas novada svētki un Ērika Ešenvalda operas Iemūrētie izrāde Rīgas Operas festivālā ar viņu pie diriģenta pults. Tūliņ pēc Jāņiem ar Valsts akadēmisko kori Latvija, kuru Māris Sirmais vada jau vairāk nekā divdesmit gadu, jādodas uzstāties Vatikāna festivālā Romā, bet vēlāk šogad – jau trešo reizi – koncertēt jaunajā Elbas filharmonijā Hamburgā. Māris Sirmais ir arī viens no Latvijas simtgades Dziesmu un deju svētku virsdiriģentiem. Viņa rokās tajos būs viens no Dziesmu svētku simboliem – Raimonda Paula un Jāņa Petera Manai dzimtenei.

Tev noteikti ir savs redzējums un vēlmes attiecībā uz Dziesmu svētku noslēgumkoncertu?

Biju arī viens no tiem, kas pirms četriem gadiem pretendēja uz noslēgumkoncerta veidošanu. Kad tika rīkots noslēgumkoncerta koncepciju konkurss, man zvanīja no Nacionālā kultūras centra, lai aicinātu žūrijā. Bet kāpēc žūrijā? Varbūt varu piedalīties? Sapulcējāmies radoša komanda un iesniedzām pieteikumu, bet mūs toreiz neizvirzīja pat uz pusfinālu. Tas bija liktenīgi, bet tā acīmredzot vajadzēja. Es nenožēloju. Augstākais spēks visu salika pareizajos plauktiņos.

Vai ar kopkora repertuāru viss ir kārtībā?

Negribas runāt, kamēr tas nav izskanējis. Bet, no otras puses, pēc kaujas visi ir gudri. Man galvenais ir jautājums – ko šie Dziesmu svētki atstās pēc sevis? Vai paliks kāda dziesma no piedāvātā repertuāra, ko gribēsies dziedāt arī nākamajos svētkos? Es runāju par jaunajām dziesmām, nevis jau aprobētajām vērtībām. Kaut gan – kas tagad ir neapstrīdams? Ja vienai sabiedrības daļai pat liekas, ka ir jāmaina valsts himna, tad arī Gaismas pils – Dziesmu svētku simbols – vairs nav vajadzīga?

Vērtīgais pienesums būs skaidrs tad, kad svētki būs jau izskanējuši. Ja turamies pie principa – neklausies uz maniem vārdiem, bet skaties uz maniem darbiem –, varu atcerēties 2008. gada svētkus, kuros tika iekļauta Artura Maskata Jāņu dziesma. To atkārtoja arī nākamajos svētkos. Pirmo reizi izskanēja arī Ilonas Rupaines Saule brida rudzu lauku un Valta Pūces Gaismeņa ausa, kura iekļauta arī šā gada repertuārā.

Sākumā diriģenti diezgan kritiski uztvēra Ērika Ešenvalda Aizej, lietiņ!, jo bija nobažījušies par skaņdarba sarežģītību, taču pēc tam konkursā gandrīz visi labākie kori izvēlējās tieši Aizej, lietiņ!, jo tas izrādījās tik skaists un vērtīgs darbs, ka to vienkārši gribas dziedāt. Toreiz biju ielicis programmā arī J. Mediņa Vasaras vakaru, kas daudziem izrādījās vismīļākā šo svētku dziesma. Man tas ir svarīgs kritērijs.

2008. gada Dziesmu svētkos ieviesu programmas sadaļu Latviešu tautas dziesmu vaiņags, jo ļoti jutu cilvēku nepieciešamību dzirdēt tautas dziesmas. Ir vērtības, kuras cilvēki vienmēr gaida, – kā Saule, Pērkons. Daugava vai Manai dzimtenei. Vienlaikus daudzi teica: gribam svētkos tautas dziesmas. Kur vēl citur?! Padomju laikos ar tām uzturējām un uzprišinājām sevi latvietiskajā formā. Tolaik tautas dziesmas dziedājām arī sadzīvē, ekskursiju autobusos, bet tagad pat kori ikdienā tās vairs nedzied. Toreiz, 2008. gadā, sapratu, ka ir izaugusi jauna paaudze, kura vairs nezina kādreiz tik populārās tautas dziesmas. Vairs nevar uzdot toni un sagaidīt, ka visi uzreiz, pat četrbalsīgi nodziedās Kur tu skriesi, vanadziņi? vai Rīga dimd.

Jau toreiz vairākums tomēr neatcerējās tālāk par pirmo pantiņu. Tagad glābj teksta projekcijas ekrānos vai mobilajos telefonos?

To izmantojām jau 2008. gadā, kad pirmoreiz pēc noslēgumkoncerta uztaisījām tautas sadziedāšanos. Cilvēki grib svinēt. Kad mākslinieciskais, izrežisētais koncertpriekšnesums ir beidzies, sākas tautas svinēšana. Tas pavisam noteikti ir karaokes princips. Cik tautas dziesmu ir šā gada Dziesmu svētku noslēgumkoncerta programmā? Dažas ir, bet tās nav klasiskās apdares, izņemot Alfrēda Kalniņa Dziedot dzimu. Tomēr, lai to nodziedātu daudzbalsīgajā faktūrā, ir vajadzīga meistarība. Atkārtošos: pats galvenais jautājums ir, cik daudz no Dziesmu svētku jaunpienesuma būs tāds, pie kā gribēsim atgriezties vēl un vēl.