Jēni, tev būs jādzied

Rolands Beķeris. Jēni, tu atceras sevi ienākam teātrī un to, kā vispār izvēlējies savu profesiju? Varbūt gribēji būt kas cits? 

Jānis Dreiblats. Atceros, bet zinu arī, ka par aktieri būt negribēju. Nē, ne tādā nozīmē, ka negribēju, bet tas nebija mans mūža sapnis. Tā bija varbūt apstākļu sakritība un zināma nejaušība. Es mācījos Priekuļu tehnikumā, esmu beidzis Priekuļu Lauksaimniecības mehanizācijas tehnikumu. 

Tas ir pie Cēsīm?

Jā, pie Cēsīm. Pabeidzu tehnikumu ar profesiju tehniķis elektriķis. Pēc tam vēl strādāju Allažos par skolotāju, bet, lai nebūtu jāiet dienēt padomju armijā, vajadzēja iestāties augstskolā... Tehnikumā aizrāvos ar sportu, ar skriešanu, gribēju stāties toreizējā fizkultūras institūtā, bet treneris Circenis teica, ka mana fiziskā uzbūve nav tāda, lai es varētu tajā institūtā turēt brūķi. Tā es uz to institūtu neaizgāju, laukos sāku nodarboties ar pašdarbību, spēlēt, un kāds pēkšņi ierunājās, ka es varbūt varētu mēģināt stāties teātra fakultātē. 1959. gadā bija uzņemšana... Tā es nonācu teātra fakultātē un tad Liepājā. 

Man ir līdzīgi. Es arī esmu mācījies Cēsīs, abi vecāki man ir no Murjāņiem, un viņi gribēja mani iefīrēt par sprinteri, lai es skrienu. Bet es arī izvēlējos iet uz Cēsu Tautas teātri, un tā arī nokļuvu tur, kur esmu tagad. Bet vai tu gribētu būt kaut kas cits?

Nezinu, katrā gadījumā tehniskās lietas mani nevilka. Varēju jau iet uz Lauksaimniecības akadēmiju, uz mehanizācijas un elektrifikācijas fakultāti.

Labi, ķeramies pie otrā jautājuma – pie tā vissvarīgākā tagad. Balva par mūža ieguldījumu – ļoti nopietni skan, vai ne? Kā tev tā liek justies, vai esi apradis ar šo domu? Kādas bija pirmās sajūtas, uzzinot par saņemšanu? 

(Abi smejamies.) Labi, ka es biju sēdus vai pusguļus, vai, kā latvieši saka, – diendusā. Piezvanīja man Latvijas Teātra darbinieku savienības valdes priekšsēdētāja Daiga Gaismiņa un teica: ''Jēnīt, zini, mēs tev piešķīrām balvu par mūža ieguldījumu.'' Neturpināšu stāstīt, ko es pateicu, bet viņa mani nomierināja, ka ne es viens – ir arī Rihards Rudāks no Valmieras. Ričs ir mans studiju biedrs, divus gadus pēc manis iestājās teātra fakultātē, bet mēs kopā grozījāmies, mācījāmies, šad tad kādā seriālā esam satikušies un viens otru labi zinām. Tad es it kā nomierinājos, bet joprojām neesmu pārliecināts, ka vajadzēja dot man šo balvu. 

Nu beidz, beidz! Tu taču biji priecīgs? 

Es, Roland, nevaru tev pateikt, kādas sajūtas man bija pirmajā brīdī. Es tiešām biju zināmā šokā. Ilga (dzīvesbiedre Ilga Martinsone – aut.) bija kaut kur projām, kad viņa atbrauca mājās, tad arī viņai pateicu.

Katrā ziņā mēs te, Liepājas teātrī, visi bijām baigi priecīgi, ka viens no mūsējiem dabūjis šo balvu.

Bet arī tu šogad esi nominēts balvai kā gada labākais aktieris. Kā tas liek justies tev? 

Es jūtos ļoti gandarīts, jo tas dod motivāciju darīt, dod spēku turpināt strādāt. Man liekas, ka aktiera profesijā liela nozīme ir pārliecībai un ticībai, tas virza tevi uz priekšu. Nominācija ir kā laba ceļamaize.

Bet, atgriežoties pie tevis, Jēni, esi teātrī pavadījis visu mūžu – kā teātris ir mainījies šajos gados? Kāda bija tā loma sabiedrībā agrāk un kāda ir šobrīd? Var vispār tā salīdzināt? 

Trakāku jautājumu tu nevarēji uzdot! Tie ir divi diezgan atšķirīgi posmi – padomju laiks, teātris padomju laikā un teātris šodien. 

Tai laikā mēs, visi Latvijas teātri, bijām kā tādas latviskās saliņas, kurās runāja tikai latviešu valodā, viss notika latviski. Bija, protams, smags diktāts no ministrijas, ko iestudēt, kādas izrādes, kādas lugas drīkstēja, ko nedrīkstēja, bet režisori un aktieri meklēja ceļu, kā kaut ko starp rindām cilvēkiem zālē pateikt vairāk. Mēs zinājām arī, ka mūsu zālē, no skatuves skatoties, kreisās puses otrajā vai trešajā ložā bija dažas vietas rezervētas čekai. Citreiz kāds sēdēja, citreiz nesēdēja, bet mēs to labi zinājām. Bija tāda viena kolosāla kasiere teātrī. Krūzīte. Patiesībā viņu sauca Ernestīne Krūze, bet mēs viņu par Krūzīti saucām. Viņa slēdza kasi ciet pirms izrādes sākuma ap septiņiem (izrādes tai laikā sākās pusastoņos astoņos) un nāca augšā, lai pateiktu: ''Šodien loža ir brīva.''

...varat spēlēt... 

Jā, apmēram tā. Tai pašā laikā mēs ļoti daudz devāmies izbraukumos, un beigās jau vienmēr izrādījās, ka katrā mazā klubiņā bija kāds ''draugs'' vai nedraugs, kas pamanījās paziņot šo to orgāniem, ja kādu teikumu vai vārdu pateicām ne tā, kā būtu vēlams. Izbraukumi ilga līdz pat četrpadsmit dienām, un bija arī tādas reizes, kad mēs vēl nebijām atgriezušies mājās, kad jau bija zvans direktoram: ''Ko tie aktieri tur ir sarunājuši?'' Kā atbraucām mājās, izsauca.

Šodien tas ir cits skatījums. Tai laikā arī televīzija bija zem stipras kontroles un uzraudzības, neko brīvi jau nelaida, dzelzs priekškars, ārzemju braucienu ļoti maz, kāds ik pa laikam dabūja kādu ārzemju žurnālu vai literatūru, bet tas viss bija ļoti minimāli. Tāpēc cilvēki uz teātri nāca kā uz tādu svētnīcu. Šodien tas ir daudz citādāk. Informācija ir no visām pusēm. 

Bija tad tāda latviskā kopības sajūta, vai ne?

Noteikti. Tas bija jūtams, it īpaši latviskajos uzvedumos, īpaši brīvdabā. Ne jau velti, ne tikai finansiālu iemeslu dēļ iestudējām Skroderdienas Silmačos – gan Nacionālais teātris, gan mēs – un braucām. Bija arī citi iestudējumi, piemēram, Trīnes grēki, Seši mazi bundzinieki. Cilvēki nāca kā uz saietu, lai būtu kopā, baudītu, priecātos latviskā garā. 

Pēkšņi ienāca prātā doma: tev ir nācies kādreiz arī krieviski izrādes spēlēt? 

Nē. 

Kuri ir tie režisori, kas tevi kā aktieri ietekmējuši? Kurus sauc par savējiem? 

Režisoru tiešām ir bijis daudz. Ietekmējuši, hmm... Nevaru nenosaukt Andreju Miglu kā pirmo režisoru šeit. Vēl, protams, studentu gados, kad mēs toreizējā Drāmas teātrī (tagadējā Nacionālajā) veidojām savas diplomdarba izrādes, Andreja Upīša Zaļo zemi, ko iestudēja Alfreds Amtmanis-Briedītis, un Aleksandra Ostrovska Talantus un pielūdzējus, ko iestudēja Vera Baļuna, tur to režisoru izjutām, īpaši varbūt Briedīša roku. Andrejs Migla, Nikolajs Mūrnieks, Irmgarde Mitrēvice. Tādu zināmu lūzumu manā kā aktiera domāšanā ienesa Nauris Klētnieks, Oļģerts Kroders, Valdis Lūriņš. Tad es sāku aptvert, kas es pats esmu kā aktieris, ko es varu un ko nevaru. Līdz tam es, varbūt daudz nedomādams, ņēmu un spēlēju visu, ko deva. Es nevaru sūdzēties, ka nav bijis ko darīt. Bet, tikai atskatoties, saprotu, ka daudz ko man nevajadzēja spēlēt… Tā kā tagad aktieri saka: ''Nē, to es nedarīšu!'' Toreiz tā nedrīkstēja atļauties, bet varbūt vajadzēja teikt, ka tas nav man vai ka to es nevaru izdarīt. 

Mani ir ietekmējuši daudzi latviešu režisori, sevišķi jaunie, Elmārs Seņkovs, Valters Sīlis, kas tagad nāk ar visādām svaigām idejām – es pilnīgi jūtu, ka to visu uzsūcu. Bet pie mums brauca arī no Krievijas [Konstantīns] Bogomolovs, kas lika citādi paskatīties uz teātri – ka tas var būt vēl kaut kas pavisam cits. Atbrauca Sergejs Zemļanskis – un, izrādās, var vēl citādi to teātri spēlēt, bez vārdiem, ar kustībām. Un tieši par Induli un Āriju, ko Zemļanskis iestudēja, mēs varētu parunāt vēl, jo viena no tavām pirmajām lomām 1965. gadā bija Uģis. Man arī sanācis Uģi spēlēt. Kā tev bija vērot procesu, kā Sergejs iestudēja? Un vai tu atceries, kāds bija tavs Uģis 1965. gadā? Kā tu varētu šīs divas izrādes paraksturot?

Man liekas, ka tās ir divas nesalīdzināmas vērtības. Ne tāpēc, ka formas atšķiras, jo vienā runā Raiņa tekstu, otrā viss izteikts caur kustību, bet arī tas, ka šī Zemļanska izrāde bija interpretācija, variācija par Raiņa lugu. Nezinu, tas ir pavisam cits teātris, pavisam cits spēles stils, pavisam citādi. Man grūti to salīdzināt.

Šajā reizē Indulī un Ārijā tu spēlē veco Valteru. Kā bija ar domu, ka tev atkal jāatgriežas pie tā paša stāsta, – vai tev bija kaut kādas cerības, ekspektācijas, kā tam vajadzētu izskatīties?

Godīgi sakot, nē. Tas ir bijis tik garš pārrāvums – no 1965. līdz 2014. gadam, gandrīz piecdesmit gadu...

Tas, ka Sergejs visu šo dramatisko spēli veidoja no kustībām, – tas tev bija kaut kas jauns, vai jau biji to darījis?

Nebija jauns. Mani atsauca uz pārrunām ar Zemļanski, direktors Herberts Laukšteins brīdināja, ka mani aicinās. Jau vairs nebiju štatā un nespēlēju, bet mani aicināja, teica, ka kustību izrāde un ka man vajadzēs piedalīties. Es teicu: ''Kāds ārprāts! Man mugura sāp, es neko nevaru.'' Ar Zemļanski izrunājos, es saku: knapi varu pakāpties, paiet, neko nevaru. Viņš: ''Tev nekas nebūs jādara, tev būs tikai jāpārstaigā, jāpāriet skatuvei.'' Tad es piekritu. Bet katrā gadījumā tas bija ļoti interesanti. Es apbrīnoju jūs – visus jaunos kolēģus –, jo tas iestudējuma process bija ļoti nežēlīgs. Turklāt tas vēl notika augustā, un tas augusts bija karsts, saulains...

Jā, ļoti daudz sviedru bija!

Te būtu bijis jābūt tiem, kas gribēja svaru nodzīt, tiem vajadzēja tajā izrādē piedalīties!

Jā! (Abi smejamies.)
Bet tu jau kādu krietnu laiku esi ārštatā. Kāpēc tomēr atsaucies, nolem būt uz skatuves? Tev pēdējos gados bijušas lomas gan Trīs draugos, gan Indulī un Ārijā, Vecās dāmas vizītē... Kas ir tas, kas tev liek atkal un atkal teikt ''jā'' un nākt uz teātri?

Tas ir tā, kā kādreiz teica: ja vecs kara zirgs izdzird tauru skaņas, tad ir jāiet, jārikšo. Grūti pateikt. Nu nevar jau aizmirst! Ne jau tāpēc, ka gribas izrādīties. Ja es būtu nodarbināts kaut kur citur, citu darbu atradis, varbūt es teiktu ''nē''... Bet, tā kā es esmu brīvs no darbiem, pienākumiem, protams, tā skatuve velk. Vairāk vai mazāk. Bet mani arī interesē, lai nebūtu daudz.

Lai nav par daudz.

Jā, lai nebūtu no zvana līdz zvanam. Neatceros, laikam tas bija ar Dž. Dž. Džilindžeru, tajā Killera dienasgrāmatā, es teicu: man tikai, lūdzu, ne daudz. Viņš teica: ''Nē, nē, tev būs tikai pāris epizožu tādā vienā īsā brīdī.'' Tā mēs te... Bet kāpēc ne? Ja tas sagādā baudu un prieku, un ja es sagādāju citiem prieku ar savu klātbūtni?

Man uzreiz tad gribas prasīt: ja tu nespēlē pats izrādi, ja tu nāc skatīties teātri, kāda ir sajūta, vienkārši sēžot skatītāju zālē? Tā sajūta, ka esi pavadījis visu mūžu tur, uz skatuves, taču nepazūd! Vai tu uztraucies par kolēģiem, piemēram, pirmizrādēs? Tas drudzis ir, arī zālē sēžot?

Jāsāk ar pēdējo – protams, es uztraucos par kolēģiem! Bet skatos es kā... Vienu lietu varu droši pateikt: es netieku vaļā no sajūtas, ka tas ir mans teātris. Te ar daudziem saviem kolēģiem, vienaudžiem esmu pavadījis tik ilgus gadus, un, kad sēžu zālē, pirms izdziest gaismas, es vienmēr paskatos augšā uz lustru, apkārt uz ložām, cik var saredzēt.

Man ir tieši tāpat – kad sēžu zālē un skatos uz to lustru, tad ir tāda svētku sajūta, apkārt visi krēsli samtā un skatītāji sapucējušies. Bet, kad esmu uz skatuves, dzīvoju izrādes atmosfērā.

Kad spēlē, tad zālē sanāk būt retāk, tad paskaties drusku, kā kolēģiem iet, ieskrien mēģinājumos – viss. Reti jau atnāc speciāli sēdēt izrādē un skatīties. Tagad biežāk sēžu zālē

Kā tev ir gājis ar kinolomām? Tu esi spēlējis seriālos, filmās, kāda ir atšķirība starp teātri un kino? Kā top tavas lomas filmās un izrādēs?