Laika ziņas
Šodien
Smidzinošs lietus
Rīgā +17 °C
Smidzinošs lietus
Piektdiena, 30. jūlijs
Valters, Renārs, Regnārs

Labāk kažokā vai pa pliko?

Kad nu beidzot Latvijā atkal ir kārtīga ziema, sniega kupenas un tik sen nepieredzētie mīnus 20 grādi, ne vienam vien noteikti ir ienākusi prātā doma, ka tagad gan noderētu kārtīgs kažoks. SestDiena lūko, kas šobrīd notiek kažokādu ražošanas nozarē, cik attīstīta tā ir Latvijā un kādi argumenti minami par labu vai sliktu dabīgā kažoka izvēlei.

Dzīvnieku vilkšana mugurā nav nekāds jaunums. Jau dikti senos laikos Homo sapiens medīja dzīvniekus, gaļu apēda un ādu vilka mugurā, lai nenosaltu. Arheologi atraduši liecības par to, ka dzelzs laikmetā Skotijā jau audzētas lapsas kažokādu ieguvei, taču pēc tam, kad atbraukuši vikingi, šī audzēšana beigusies. Iespējams, vikingi stipri sabāra skotus.

Par kažokādu klātbūtni mūsu platuma un garuma grādos liecina gan seši mazi bundzinieki, kam galvā caunu cepurīt’s, gan virkne citu tautasdziesmu par to, ko latviešu senči vilkuši mugurā. Kāds paziņa, uzzinājis par mana raksta tematu, trīcošā balsī stāstīja, kā padomju laikos mammai sešdesmitajā dzimšanas dienā uzdāvinājis paša šautas caunu kažokādas. Mamma apraudājusies. Šim stāstam sekoja bebra deķa slavinājums – nekas neesot tik silts un uzticams. Tie ir stāsti par ņemšanu no dabas, to nenoplicinot – medīšana notiek, respektējot populāciju spēju atjaunoties un ietekmi uz ekosistēmu, un nekādi papildu resursi nav bijuši jātērē, lai konkrētais dzīvnieks savvaļā spētu izaugt. Bet turpmākajās lapās ir arī mazliet cits stāsts – par kažokzvēru audzēšanu audzētavu būros.


Kažoki pret zaļajiem

Divdesmitā gadsimta beigās, kad zvēru audzēšanu kažokādu iegūšanai varēja uzskatīt par industriju, parādījās cilvēki, kam ļoti nepatika, ka dzīvnieki tiek nogalināti, lai tik cilvēkam būtu, ar ko rotāties. Šie cilvēki bieži pulcējās dzīvnieku tiesību aizsardzības organizācijās un arvien skaļāk sāka runāt par to, ka kažokādu bizness ir bezjēdzīgs ļaunums, no kā iegūst tikai vidēja līmeņa oligarhi. Tajā pašā laikā kažokzvēru audzētāji sāka stāstīt teikas par bagātajām dzīvnieku un dabas aizsardzības organizācijām, ko finansē Soross vai vienkārši "ļaunie spēki", kuru mērķis ir sagraut jebkādu ražošanu.

Deviņdesmitajos pret kažokzvēru audzēšanu kino uzstājās gan zvēru detektīvs Eiss Ventura, gan kailas supermodeles kopā ar saukli "Labāk plika, nevis kažokā!". Iespējams, tieši aktīvās kampaņošanas dēļ pieprasījums pēc dabīga kažoka sāka kristies, bet līdz ar labklājības pieaugumu Ķīnā vēlme pēc ūdeļu apkaklītēm un lapsas cepurēm atgriezās. Arī daļa iepriekš minēto modeļu pēc dažiem gadiem bija pārdomājušas un publiski tomēr parādījās ar zvēru apkaklītēm, kažokiem un somiņām, nevis kailas.

Latvijas Zvēraudzētāju asociācijas (LZAA) vadītājs Arnis Veckaktiņš stāsta, ka pieprasījums pasaulē ir viļņveidīgs gluži kā jebkurā citā biznesā. Kad produkcijas cena krīt, samazinās ražošana. Un, kad sarūk piedāvājums, pieaug cenas, kas aicināt aicina atkal ražot vairāk. Kopējais saražoto kažokādu daudzums svārstoties ap 40 miljoniem ādu gadā. Ap 2000. gadu par nopietnu pircēju kļuva Ķīna, kuras iedzīvotāji bija kļuvuši gana turīgi, lai roka stieptos pēc kažokiem. Cenas kāpa, un peļņas tīkotāju skaits arī palielinājās. Tā ap 2015. gadu ražošana bija tā augusi, ka ik gadu globālajā tirgū cirkulēja ap 90 miljoniem kažokādu. Radās pārprodukcija, un ādu cenas nokritās zem pašizmaksas, bet šobrīd nozare lēnām kārpās ārā no šīs pārprodukcijas un cenu krīzes.

Tomēr var gadīties, ka no vienas finansiālas krīzes var trāpīt pavisam citā, bet joprojām finansiālā krīzē. Proti, bankas uz kažokzvēru audzēšanu metot aizvien šķībāku skatu. Piemēram, pērn Ziemeļamerikas Kažokzvēru izsoļu namam (NAFA), kurš uzskatāms par vecāko pasaulē, nācās atvadīties no saviem ilggadīgajiem finansētājiem – bankām, kam nu ir jauni sociālās atbildības standarti, kuros ietilpst arī nesadarbošanās ar komersantiem, kuru darbība riņķo ap būros audzētiem kažokzvēriem. Arī Eiropas Rekonstrukcijas un attīstības banka vairs nevēlas finansēt projektus ar būriem un kažokzvēriem. Kad pamanīju, ka arī komercbankas Eiropā sāk atteikties no šīs nozares finansēšanas, protams, ņēmu rokās telefonu, lai tūliņ pat noskaidrotu, vai Latvijā strādājošā bankā varētu dabūt kredītu savai sapņu ūdeļu fermai. Īsi sakot: būtu ļoti grūti, jo arī šo banku sociālās atbildības politikā kažokzvēru audzēšana parādās kā industrija, kuru sevišķi negribētos atbalstīt.


Mainīgs mākoņu daudzums

Izskatās, ka pēdējos gados pār kažokzvēru industriju vismaz Eiropā velkas tumši mākoņi. 2000. gadā Apvienotajā Karalistē aizliedza ražot kažokādas, šim piemēram pēc pieciem gadiem sekoja Austrija. Uz to sāka raudzīties citas valstis un, iespējams, domāja: "Varbūt mēs arī varam?" Tā kažokzvētus pārstāja audzēt virknē Balkānu valstu, Luksemburgā, Čehijā. Arī Nīderlande – viena no vadošajām kažokzvēru eksportētājām – bija iecerējusi šo biznesu izbeigt līdz 2024. gadam, bet šī gada Covid-19 uzliesmojumi lika pasteigties. Tika nolemts, ka risku un klapatu ir vairāk nekā ieguvumu, tāpēc šī gadumija arī bija pēdējās legālās kažokzvēru audzēšanas dienas Nīderlandē. Šveicē šis bizness izbeidzās stingra regulējuma dēļ – audzēt neviens neaizliedz, bet prasības ir tik augstas, ka to nav iespējams izdarīt ar peļņu. Kas līdzīgs notiek Vācijā. Savukārt vēl dažās citās valstīs nedrīkst audzēt atsevišķus kažokzvērus.

Dānijā tikmēr pienāca ūdeļu audzēšanas X stunda, jo pēc tam, kad Covid-19 sāka izplatīties ūdeļu fermās, tika pieņemts lēmums nokaut visas ūdeles valstī. Tas bija liels notikums, jo Dānija līdz šim bija lielākā ūdeļādu eksportētājvalsts visā pasaulē. Tā bija liela ne tikai kvantitatīvi, bet arī kvalitatīvi – LZAA vadītājs Arnis Veckaktiņš stāsta: "Dānija ir pasaules līdere ūdeļu audzēšanā, un tā ģenerējusi pasaulē labāko vaislas materiālu. Šobrīd ir iznīcināts pasaulē labākais ūdeļu genofonds, un būs ļoti grūti vai pat neiespējami to atjaunot iepriekšējā kvalitātē." Nav gan teikts, ka ar to pielikts punkts šai nozarei Dānijā – turienes audzētāji patlaban meklē veidus, kā tomēr turpināt iesākto rūpalu.

Varētu uzskatīt, ka Polijā ūdeles pat daļēji vainojamas valdības krīzē. Tur konservatīvā valdības daļa beidzot vienojās kopīgā dziesmā ar liberālo opozīciju un piedāvāja jaunu dzīvnieku tiesību aizsardzības likumu. Tajā ietvertas arī atvadas no kažokzvēriem, bet viskonservatīvākā konservatīvo daļa par to apvainojās, tāpat dusmīgi bija lauksaimnieki, kas līdz šim bijis uzticams konservatīvo spēku elektorāts. Tad jau redzēs, vai šis likums beigu beigās tiks izsludināts. Polijā tas būtu liels notikums, jo tā ir viena no trim lielākajām ūdeļu audzētājām pasaulē (pārējās divas – jau pieminētā Dānija un Ķīna). Taču arī tādā gadījumā, ja plāns aizliegt audzēt šos zvērus tiktu izmests miskastē, nozarei nebūtu viegli – jau tagad aizvien mazāk lauksaimniecības studentu Polijā izvēlas specializēties tieši kažokzvēru audzēšanā. Līdzīgi ir ar topošajiem veterinārārstiem – studentu, kas grib nākotnē specializēties kažokzvēru veselības nodrošināšanā, kļuvis pavisam maz.


Kas notiek Latvijā

Līdzīgi kā citur Eiropā, arī pie mums visbiežāk audzē ūdeles – Arnis Veckaktiņš stāsta, ka visās astoņās Latvijas audzētavās audzē tieši šos zvērus, tikai vienā vēl esot daži desmiti vaislas sudrablapsu. Lielākā daļa – ap 90% – kažokādu tiek eksportētas. Šeit tās kaltē un sūta uz lielajām izsolēm, kurās parasti ievērojamākie pircēji ir ļaudis no Ķīnas. Lai no šī materiāla kaut ko varētu šūt, nepieciešams to ģērēt, bet Latvijā ģērētavu nav. Tā pircējs izsolē pats izlemj, kur un kā iegūto kažoku ģērēs, šūs, reklamēs un pārdos.

Jāpiebilst, ka kažokādu ražošana Latvijā nav kaut kāds pēdējais modes kliedziens – tā šeit notiek jau aptuveni 90 gadu. Veckaktiņš arī vēlas uzsvērt, ka šī nozare nesastāv tikai no ūdeļu fermām, bet ietver arī zinātniskos institūtus, pētniecības saimniecības, aprīkojuma, tehnikas un barības ražotājus, kā arī modes namus.

Taču, kamēr vieni aizstāv nozari un cildina tās perspektīvas un zaļumu, tikmēr citi mudina šo rūpalu aizmirst uz visiem laikiem. Biedrības Dzīvnieku brīvība tapināto vēstuli, kas aicina Saeimu lemt par kažokzvēru audzēšanas liegumu, decembra vidū bija parakstījuši vairāk nekā 29 tūkstoši cilvēku. Pirms pieciem gadiem šīs organizācijas un pētījumu kompānijas Solid Data kopīgi veiktā aptauja liecināja, ka 65% Latvijas iedzīvotāju neatbalsta zvēru audzēšanu kažokādu ieguvei. Kā galvenos argumentus Dzīvnieku brīvība min labturības un vides problēmas. Ūdeles ir plēsīgi zvēri, un ievietošana krātiņā nemaina to instinktus – tie tik un tā grib medīt un krātiņā jūk prātā. No tā cieš paši zvēri – novērojams kanibālisms, savainošanās. Ja nav ko medīt, medī cits citu. Biedrība uzsver, ka, piemēram, suņa turēšana krātiņā sabiedrībai būtu pilnīgi nepieņemama, vai ne? Nu, lūk, – ūdele krātiņā esot tas pats, vienīgi ūdelēm cilvēki nedod vārdus un neuztic sargāt mājas.

Vai kažoks ir zaļš

Diskusijas notiek arī par kažokzvēru audzēšanas ietekmi uz vidi. Klasiski dzīvnieku audzēšanai tā ir liela, jo zvēri visu mūžu jābaro, kas savukārt nozīmē to, ka barības audzēšanai nepieciešama zeme, ūdens, enerģija, iespējams, arī minerālmēsli un pesticīdi.

Nīderlandes CE Delft institūta pētnieki 2011. gadā secināja, ka kažokzvēru audzēšana atstāj būtiskāku ietekmi uz vidi nekā mākslīgās kažokādas ražošana. Piemēram, CO2 emisijas esot četras līdz sešas reizes lielākas, ja jāražo dabīgā, nevis mākslīgā kažokāda. Tāpat zvēru audzēšana aizņem vairāk zemes (jo tā nepieciešama barības audzēšanai), vairāk stimulē ūdenstilpju aizaugšanu ar aļģēm un rada vēl virkni problēmu pārsvarā tāpēc, ka tādas ūdeles ēd. Viena ūdele dzīves laikā apēd ap 50 kilogramiem pārtikas. Tomēr zvēru audzētāju pārstāvji, tostarp arī Arnis Veckaktiņš, norāda, ka dzīvnieku barībai nekas netiek speciāli audzēts – barību gatavo no cilvēku pārtikas pārpalikumiem, kas citādi nonāktu atkritumos (un nav skaidrs, vai tas Nīderlandes pētījumā ņemts vērā). Tas savukārt ir videi draudzīgi! Te gan jāpiebilst: tam tiešām var piekrist, ja šī būtu vienīgā iespēja nobēdzināt pārpalikumus. Tomēr nav akmenī cirsts, ka, ja šo barību neapēdīs ūdeles, tā nonāks atkritumos. Varbūt no šiem produktiem varētu gatavot barību, piemēram, cūkām vai citiem dzīvniekiem, ko cilvēki audzē apēšanai.

Dabīgās kažokādas arī tiek apstrādātas ar ne pārāk jaukām vielām. Piemēram, formaldehīdu. Tas ir indīgs, kodīgs, kancerogēns, alerģiju raisošs un visādi citādi slikts. Un tā paliekas atrastas bērnu apģērbā, kurā ir arī pa kādam dabīgas kažokādas gabaliņam. Skan slikti. Tomēr, lai vērtētu, cik slikti, jāmēģina saprast, vai alternatīvas ir labākas. Piemēram, arī kokvilnas apģērbu mēdz apstrādāt ar formaldehīdu, lai tas mazāk burzītos. Arī slikti! Protams, stulbi kažokādām ar pirkstu rādīt uz kokvilnas krekliem un sacīt: "Bet viņi pirmie sāka!" Taču jāsaprot: ja norādām uz sev nepatīkamām vielām kādā produktā, jāpiedāvā arī kristāldzidras alternatīvas, kuras diemžēl tik viegli nav atrodamas.

Veroties kažoka dzīves ciklā, jāņem vērā arī tā uzglabāšana. Arnis Veckaktiņš norāda, ka ideāli būtu kažoku uzglabāt vēsā, tumšā vietā. Ja esam precīzi – plus pieci grādi pēc Celsija un 80% gaisa mitrums ir paradīze kažokam. Tā kā ne katram kažoka īpašniekam mājās ir īpašais kažoka aukstumskapis, kažokizstrādājumu ražotāji mēdz šādu pakalpojumu nodrošināt – savu kažoku var uzglabāt ideālos apstākļos pie ražotāja. Tas, protams, ir ērti un forši, bet, ja raugāmies no vides perspektīvas, – šīs temperatūras un mitruma nodrošināšana 24 stundas diennaktī septiņas dienas nedēļā, protams, nozīmē jaunas CO2 emisijas.

Kā vienu no galvenajiem kažokādu plusiem audzētāji min dabīgo izcelsmi, kas nozīmē, ka tad, kad kažoks būs savu mūžu nokalpojis, tas atkritumu poligonā vai citā atdusas vietā sadalīsies. Tik tiešām mākslīgā kažokāda un visādas pufīgās poliestera jakas tiek ražotas no naftas produktiem. Un šādi materiāli sadalās vairāku simtu gadu laikā. Vai, vēl precīzāk, – nav īsti zināms, cik ilgā laikā tie sadalās. Jaunā panaceja it kā esot apģērba pārstrāde, bet Rīgas Tehniskās universitātes Dizaina un tehnoloģiju institūta zinātniskā asistente Linda Austra Ārende skaidro: lai mākslīgo kažokādu darba dzīves beigās varētu pārstrādāt, par to jādomā jau ražošanas procesā, jo tad materiālu ir viegli sabojāt un padarīt to pārstrādei nederīgu.

Un vēl – ja izvairīšanās no dabīgajām kažokādām ir saistīta ar nevēlēšanos nodarīt pāri dzīvniekam, tad tomēr jāpatur prātā, ka arī pufīgajās dūnu jakās ir dūnas un, visticamāk, putni labprātīgi nav kļuvuši par dūnu donoriem, cerot uz apmaksātu brīvdienu un cepumu paciņu. Tāpat vilna ne vienmēr tiek iegūta, aitām draiski jodelējot unisonā ar cirpēju.


No cik sākas brīvība

Vērtēt kažokādu audzēšanas, apstrādes, lietošanas un utilizācijas ietekmi uz vidi ir grūti galvenokārt tāpēc, ka īsti nav atrodami neatkarīgi pētījumi. Lielākoties dažādi apgalvojumi par zaļumu vai indīgumu atrodami vai nu dzīvnieku tiesību aizsardzības organizāciju mājaslapās, vai arī ražotāju pārstāvju vietnēs. Un abos gadījumos apgalvojumi ir vienpusēji un atlasīti tā, lai tie aizstāvētu konkrēto, jau izveidoto viedokli. Vai, citiem vārdiem, – ražotāji un dzīvnieku aizstāvji ir un paliek nesamierināmi pretinieki, kā Blur un Oasis deviņdesmitajos. Kā Mozaīka un Asociācija Ģimene mūsdienās. Kā Irāna un ASV. Grūti arī iedomāties, kā varētu izskatīties kompromiss starp abām šīm pusēm. Piemēram, olu ražošanas gadījumā dzīvnieku aizsardzības organizācijas vērsās pret ražotājiem, kuru vistas tiek turētas sprostos. Skaidrs, ka viena puse uzskata, ka vistas vispār nevar būt pārāk laimīgas, ja to darbs ir dēt olas cilvēka omletei, un tāpēc olas vispār nevajadzētu ēst. Skaidrs, ka ražotāji gribētu ražot pēc iespējas vairāk olu pēc iespējas mazākā platībā ar mazākām izmaksām. Kaut kas līdzīgs vidusceļam ir olas, kas dētas ārpus sprostiem – brīvākos apstākļos, bet tomēr tā Kunga Cilvēka vajadzībām. Taču kažokzvēru gadījumā ir runa par plēsīgiem savvaļas zvēriem, kurus nebrīve traumē. Un arī tad, ja būris tiek palielināts par 200%, problēma – nebrīve – nav atrisināta.

Arnis Veckaktiņš gan nepiekrīt, ka fermās mītošās ūdeles būtu ar tik izteiktu mednieka instinktu – gadu desmitos veiktās selekcijas rezultātā šobrīd fermās esošo ūdeļu uzvedība būtiski atšķiroties no dabā dzīvojošajiem īpatņiem: "Viņas ir pieradušas pie cilvēku klātbūtnes, pieradušas pie regulāras barošanas, ir daudz mierīgākas un bez agresijas. Kopējs, kurš ar ūdelēm strādā ikdienā, var bez īpašām problēmām ņemt dzīvniekus rokā, veikt jaundzimušo ūdelēnu apskati vai veterināro darbu."

Zvēraudzētāju pārstāvis uzsver, ka dzīvnieku audzēšanas apstākļi nebūt netiek ignorēti – skaidrs, ka pircēji tam pievērš uzmanību, labturība ir nozares prioritāte. Pēdējos gados pilnveidoti arī likumdošanas akti, kas nosaka, kā un kādos apstākļos zvēriem jāaug. Kažokzvēru labturības prasības Latvijā balstītas uz Eiropas Savienības rekomendācijām kažokzvēriem, kurās arī noteikti būru izmēri, kas ir zinātniski pamatoti. Pirms šo rekomendāciju pieņemšanas būru izmēri īpaši regulēti nebija.

Tostarp pati nozare Eiropas Savienībā izveidojusi WelFur programmu – tajā septiņi ES valstu zinātniskie institūti un universitātes izstrādājuši īpašas prasības. Programmas saimniecības tiek vērtētas pēc 53 kritērijiem, kas saistīti gan ar labturību, gan uzvedību, gan veselību un citiem aspektiem.

Šī programma gan nebūt nenozīmē, ka Latvijas fermās viss būtu rožaini. Pārtikas un veterinārā dienesta Novietņu uzraudzības daļas vadītājas vietniece Rudīte Vārna atklāj, kā pēdējā laikā gājis kažokzvēru fermu pārbaudēs. 2019. gadā veiktas 22 pārbaudes un pārkāpumi fiksēti piecās audzētavās. Konstatēts gan pārāk liels dzīvnieku blīvums sprostos, gan neatbilstoša izmēra sprosti, gan bojāti jumta segumi virs ūdeļu mājām. Tāpat bijušas problēmas saistībā ar dzīvnieku ikdienas veselības uzraudzību un slimo, savainoto un kritušo dzīvnieku uzskaiti. Atkārtotās pārbaudēs četrās no piecām fermām pārkāpumi bijuši novērsti. 2020. gadā no maija līdz Ziemassvētkiem veikta 31 pārbaude un piecās fermās fiksēti labturības pārkāpumi. Iespējams, tik tiešām ir veikts liels darbs labturības un monitoringa uzlabošanā, bet skaidrs, ka vēl milzīgs darba lauks arī priekšā.


Kas notiek tur – dabā

Multfilmā Madagaskara un pasaku valstībā dzīvnieki, kas no nebrīves nokļūst brīvībā, dzīvo jestru, brīvu dzīvi. Bet reālajā dzīvē fermu kažokzvēru nonākšana dabā potenciāli var atstāt ļoti sliktas sekas. Piemēram, Amerikas ūdele, kas ir tā ūdele, kas mīt Latvijas fermās, ir plēsīgs dzīvnieks, kas labprāt ēd zivis, ūdens putnus, to olas. Dabas aizsardzības pārvaldes Savvaļas sugu aizsardzības nodaļas vadītājs Jēkabs Dzenis stāsta, ka Amerikas ūdele ir invazīva suga, kas Latvijas teritorijā ievesta pagājušā gadsimta vidū, lai tās audzētu audzētavās un iegūtu kažokādas. Lietuvā un Igaunijā tās pat kādu laiku speciāli laistas dabā, lai kļūtu par guvumu medniekiem, kas kāro kādu foršu kažociņu. Tobrīd šeit jau bija citas ūdeles – Eiropas ūdeles –, bet tās bija mazākas, kas nozīmē, ka arī to kažociņi bija mazāki.

Amerikas ūdeles ātri vien ieradās arī Latvijas mežos, krūmos un niedrēs, un, tā kā šīs bija lielākas un niknākas par vietējām Eiropas ūdelēm, eiropietes tika izspiestas. Dzenis stāsta: šobrīd it kā tiek uzskatīts, ka Latvijā vēl ir arī Eiropas ūdeles, kaut pēdējā laikā tās neviens nav sastapis. Savukārt Amerikas ūdeļu populācija Latvijas dabā pēdējo desmit gadu laikā ir stabila – pēc Valsts meža dienesta aplēsēm, apkārt klīst aptuveni 25 tūkstoši ūdeļu. Tas nozīmē, ka, ja no audzētavas izbēg vai speciāli tiek izlaistas desmit vai divdesmit ūdeles, negatīvā ietekme nav milzīga. Vienlaikus tas gan nenozīmē, ka drošībai varētu pieiet vieglprātīgi: ja izmukušo skaits būtu tūkstošos, kas teorētiski ir iespējams, jo audzētavās dzīvo tūkstoši, tas potenciāli varētu atstāt pagalam sliktu ietekmi. Arī Dzīvnieku brīvība kategoriski neatbalsta nelikumīgu dzīvnieku izlaišanu no sprostiem un jebkādu citu veidu nelikumīgu kaitniecību, jo galu galā brīvībā nokļuvušās ūdeles posta Latvijas dabu. Organizācija pauž vilšanos par to, ka dzīvnieku izlaišanu mediji mēdz saistīt ar nezināmiem dzīvnieku aizstāvjiem, kaut arī neviens ārā laidējs nav pieķerts un identificēts – tikpat labi tas varējis būt gan dzīvnieku aizstāvis, gan kopējs, kurš grib apkopt par 10 ūdelēm mazāk, gan bruņots pensionārs, gan rutīnas nogurdināts pastnieks, gan sēņotājs, kas vecajās kartēs atradis baraviku vietu tieši fermas teritorijā, gan Silvestrs Stallone, kurš savu nākamo filmu par izlaušanos no cietuma nolēmis filmēt sadarbībā ar ūdelēm.

Kažokzvēru audzēšanas industrijai var pārmest daudz ko, taču viena lieta ir uzteicama: šajā nozarē ierasta prakse ir bojātu apģērbu salabot vai apnikušo kapuci nomainīt pret apkakli. Būtu lieliski, ja arī cita veida (jeb "parastajos") apģērbu veikalos varētu viegli nodot savu vējjaku vai kombinezonu salabošanai. Cilvēku kāre pēc apģērbu pirkšanas aug, bet pieķeršanās jaunajām štātēm krīt. Nopērc, uzvelc, izmet. Arī tad, ja kleitu izmet burvju miskastē atkārtotai vilkšanai vai pārstrādei, tas uzreiz nenozīmē, ka sliktās ietekmes ir atceltas. Daudzi apģērbi pēc dažām lietošanas reizēm ir tā nodzīvoti, ka tie vairs nekam neder. Un daudz ko nav iespējams pārstrādāt, jo vienā kreklā sajaukti vairāki materiāli, kuru atdalīšana norisinās tikai sapņos. Tāpēc galvenais ieteikums, ko pat būtu vērts padarīt par desmitgades apņemšanos: drēbes izvēlēties rūpīgi, meklēt viskvalitatīvākās un valkāt tās ilgi.

Top komentāri

janis labais
j
Labak dziva lapsa, neka kads stulbs kems, kas uzmaucis sev virsu beigto kazoku un plata no sevis pasaules nabu. Ja nepatik lai iet atpakal uz alam dzivot.
Becove
B
Es mīlu savu darbu, jo esmu ienesis $ 82 / h ... Es sēžu mājās, mūzika skan, kamēr es strādāju sava jaunā iMac priekšā, ko es ieguvu tagad, kad es to daru tiešsaistē ... dodieties uz šīs vietnes sākumlapas cilni lai iegūtu sīkāku informāciju ... ... http://bit.do/Freelance-Jobs
Skatīt visus komentārus

Uzmanību!

Pieprasītā sadaļa var saturēt erotiskus materiālus, kuru apskatīšana atļauta tikai pilngadību sasniegušām personām.

Seko mums

Seko līdzi portāla Diena.lv jaunākajām ziņām arī sociālajos tīklos!

Ziņas e-pastā

Saņem Diena.lv aktuālās ziņas e-pastā!

Žurnāla "SestDiena" publikācijas

Vairāk Žurnāla "SestDiena" publikācijas


Aktuāli

3x3!!!

Laikmetā, kad principā visu var uzreiz redzēt, dažreiz labāk noder iespējas neredzēt. Ne jau tikai tā sauktie nepatīkamie skati, par kuriem brīdina, ir tie, ko labāk neredzēt. Arī tad, kad tu it kā ...

Šonedēļ SestDienā

Vairāk Šonedēļ SestDienā


SestDienas salons

Vairāk SestDienas salons


Pasaule

Vairāk Pasaule


Politika

Vairāk Politika


Tēma

Vairāk Tēma


Pieredze

Vairāk Pieredze


In memoriam

Vairāk In memoriam


Tuvplānā

Vairāk Tuvplānā


Ceļojumi

Vairāk Ceļojumi


Latvijai vajag

Vairāk Latvijai vajag


SestDienas receptes

Vairāk SestDienas receptes


Dienasgrāmata

Vairāk Dienasgrāmata