Žurnālisti parasti citē tikai manis teiktā pirmo daļu, ka "šī ir Latvijas pēdējā neatkarība", – saka sabiedrības līdzdalības platformas ManaBalss.lv vadītājs Imants Breidaks SestDienai un uzreiz atgādina arī viņa plaši izskanējušās prognozes otro daļu: "Tāpēc mums ir jādara viss, lai mūsu neatkarība būtu pēc iespējas ilgāka, ilgtspējīgāka un stabilāka, nevis jāpaļaujas uz to, ka "gan jau mēs kaut kā vēlreiz atkopsimies". Nekāda "vēlreiz" – šī ir tā neatkarība, kas mums jānosargā! Ebreji, kas pēc divtūkstoš gadiem spēja atgūt savu valsti, ir izņēmums." Latvijas Republikas ilgtspēja ir platformas ManaBalss.lv darbības pamatprincips, un Breidaks intervijā SestDienai ne bez lepnuma stāsta par organizācijas sasniegto, kā arī atklāj šaurās vietas tās darbībā.
Īsā versija: kas ir ManaBalss?
Nevalstiska organizācija, darbojas jau 12 gadu. Esam digitālās demokrātijas organizācija, kura uzskata, ka demokrātiju var padarīt labāku, var caur tehnoloģijām palielināt pilsoņu ietekmi savā valstī. Rezultāti ir pozitīvi.
Vai tehnoloģiju izmantošana ietekmes palielināšanai nesatur riskus?
Nevajadzētu jaukt divas lietas: konsultatīvs rekomendējoša rakstura likuma priekšlikums nav ne vēlēšanas, ne referendums. Referendums ir ultimāts, to nevar neieviest, bet digitāls likuma priekšlikums, kur parlaments ar autoru vēl var diskutēt un meklēt kompromisu, – tas ir daudz saudzīgāk.
Kad jūs pievienojāties organizācijas ManaBalss komandai?
2015. gadā. Tobrīd dibinātāju (uzņēmējs Kristofs Blaus un mārketinga eksperts Jānis Erts) organizācijā vairs nebija.
Ideja bija viņu pašu vai noskatīta citur?
Absolūti viņu pašu, tā ir Latvijas ideja. Viss sākās ar to, ka jaunie aktīvisti runāja ar Saeimas administrāciju par to, ka vajag digitālus referendumus. Saeima pateica: nē, nē, šitāda lieta ir pārāk bīstama, ir tehnoloģiskie riski. Tad daudzu mēnešu diskusiju laikā noskaidrojās, ka atvērt likumu priekšlikumu iesniegšanas lodziņu gan Saeima ir gatava. Tā tika atrasts kompromiss. Principā tas ir klasisks aktīvo pilsoņu lobisma process: tu ej un runā, ej un vēl runā, tev pasaka nē, tu turpini runāt, kamēr izrādās, ka kādu formulu ir iespējams atrast.
Ja tevi izmet pa durvīm, kāp iekšā pa logu.
Jā, bet draudzīgi, bez konfliktiem.
Kā varēja iesniegt likumu labojumu priekšlikumus pirms ManaBalss parādīšanās?
Pirms tam vispār nebija šāda mehānisma. Juridiski raugoties, eksistēja mehānisms, ka, ja 150 000 cilvēku iesniedz pilnībā izstrādātu likumprojektu, tad to Saeima var izskatīt. Bet salīdzini 10 000 cilvēku parakstītu vienkāršā valodā rakstītu ierosinājumu ar 150 000 cilvēku juridiski korekti izstrādātu likumprojektu!
Kā jūs vērtējat 2012. gada nogalē pieņemto likumprojektu iesniegšanas sliekšņa paaugstināšanu?
Slieksnis referendumiem patiešām ir ļoti augsts, bet bažas, kuru dēļ tas tika darīts, bija leģitīmas. Mēs redzam, ka šodien Maskavas impērija atkal maršē, atkal nogalina, Eiropā atkal notiek genocīds – kaut kas tāds, kam vajadzēja būt palikušam vēsturē, nevis tagadnē. Grozījumi tika pieņemti pēc referenduma par krievu valodu kā otru valsts valodu Latvijā, kurš tika ierosināts vēl ar veco slieksni – 10 000 balsstiesīgu Latvijas pilsoņu. Ierosināts juridiski korekti, bet saturs totāli nepieņemams. Politiķi pārbijās.
Toties referenduma rezultāts bija tik labs, ka politiķi nobijās arī no tā, jo tas paredzēja, ka kaut kas būtu jādara valsts valodas lietojuma praktiskai nostiprināšanai.
Pēc referenduma bija bažas, ka vēl kaut ko var izdomāt... Starp referendumu slieksni un mūsu darbību ir netieša korelācija – sanāca tā, ka mēs neplānoti esam kļuvuši par referendumu nosacītu aizstājēju. Turklāt negaidīti sekmīgu aizstājēju! Neviens neko tādu negaidīja: mums ir 63 mainīti likumi no 103, kas ir saņēmuši Saeimā gala balsojumu.
Cik cilvēku ir parakstījušies par ManaBalss ierosinājumiem?
Unikālo parakstītāju, tātad vismaz vienu reizi parakstījušies – 489 tūkstoši, tūlīt būs pusmiljons. Parasti jau parakstās vairākkārt. Un nodoto balsu skaits jau ir 3,1 miljons.
Latvijai tas ir iespaidīgs aktivitātes skaitlis.
Tas ir globāls rekords tāda tipa sistēmai! Citur pasaulē tik aktīvi neparakstās.
Vai citur ir līdzīgas sistēmas?
Somijas valdība apkopoja līdzīgus juridiskos instrumentus un konstatēja 30 valstīs kaut ko radniecīgu. Bet neviens nestāv līdzās tam, ko ir izdarījusi Latvija. Somijai pašai ir tieslietu ministrijas paspārnē pilsoņu iniciatīvu platforma, kas eksistē par nodokļu maksātāju naudu. Tās rezultāti desmit darbības gadu laikā ir 64 parlamentā izskatīti un balsoti likumu ierosinājumi. No tiem tikai astoņi ir padarīti par likumiem, kamēr mums, kā teicu, ir pieņemti 63 likumi!
Cik iniciatīvu jums ir iesūtīts pavisam?
Nepilni trīs tūkstoši. No tām esam publicējuši apmēram 30 procentu.
Ko nozīmē publicēt jums iesūtītu iniciatīvu?
Iesūtīto priekšlikumu salīdzināt ar kvalitātes kontroles noteikumiem, kuri ir publiski redzami.
Tātad es varu redzēt tikai tos priekšlikumus, kuri ir izgājuši šo kvalitātes kontroli?
Jā, tikai tos, kurus mēs esam atļāvuši publicēt. Ir autori, kuri sūdzas par cenzūru, mēs savukārt ar konstitucionālajiem juristiem – Egilu Levitu, Jāni Plepu un pārējiem – vērtējam. Demokrātija nav anarhija. Anarhijā drīkst visu, demokrātijā ir rāmji. Tik ilgi, kamēr rāmji ir plaši, tā ir demokrātija, nevis diktatūra. Ierosinājumu lielākie klupšanas akmeņi, kas ir noteikti kvalitātes kontroles noteikumos, ir šādi: nekas pret Satversmes kodolu, nekas nereālistisks, nekas tāds, par ko priekšlikuma autors nevar pierādīt, ka tas nebalstās dezinformācijā. Piemēram, ja priekšlikuma autors balstās uz apgalvojumu "es redzēju feisbukā, ka no kovidvakcīnas visi mirst", mēs lūdzam viņu dot mums pierādījumus, pētījumu rezultātus, uzticamus datus, kas apliecinātu, ka iesniedzēja apgalvojums ir patiess. Ja iesniedzējs to nevar, mēs uzskatām, ka viņa ierosinājums ir balstīts dezinformācijā. Un to nepublicējam.
Vai arī ierosinājumi, kas ir pret Satversmes kodolu. Piemēram, ierosinājumi mainīt galvaspilsētu, mainīt himnu Latvijas valsti neapdraudēs…
Nu, Putins savu valdīšanu sāka tieši ar himnas maiņu, karu Čečenijā viņš bija mantojis no Jeļcina.
Tas gan. Mēs sakām, ka nav ierosināms nekas, kas apdraud Latviju kā parlamentāru demokrātiju. Piemēram, "prezidents uz mūžu" nekādā gadījumā nav pieņemams.
Satversmes tapšanas diskusijās drīz pēc Latvijas valsts dibināšanas gan bija arī šāds ierosinājums.
Bija, bet ar tādu ierosinājumu – ne pie mums, mēs neko tādu nepublicēsim. Tādu ierosinājumu autori var censties būvēt savu platformu parakstu vākšanai un reklamēt to presē. Dažas partijas to ir darījušas, bet sekmes ir bijušas stipri pieticīgas.
Ko nozīmē nereālistiski priekšlikumi?
Piemēram, ierosinājums, par kuru presē jau esmu stāstījis, – ka Latvijas armijai jāizstrādā kodolieroči. Mūsu jautājums autoram bija: neiebilstam pret saturu, bet lūdzam pamatojumu, kā šāds priekšlikums īstenojams mūsu armijas budžeta ietvaros – vai tas vispār ir finansiāli pavelkams? Autors neko paskaidrot nevarēja. Tātad mēs uzskatām, ka priekšlikums ir absurds, nepiepildāms.
Lai ManaBalss ierosinājums tiktu izskatīts Saeimā, nepieciešams 10 000 parakstu.
Jā, un no Saeimā balsotajiem par likumu ir kļuvuši 60 procenti. Kamēr Somijā astoņi mainīti likumi no 64 iesniegtajiem priekšlikumiem ir knapi astoņi procenti.
Ir jau izveidojusies tradīcija, laba birokrātiska procedūra, ka Saeima izskata visus mūsu iesniegtos priekšlikumus. Te ir viena nianse – Saeima kā jau neatkarīga vara mēdz ieskatīties mūsu mājaslapā redzamajos priekšlikumos un var pati sākt diskusiju budžeta vai sociālo lietu komisijā par priekšlikumiem, kam paraksti vēl tikai tiek vākti. Neesam Saeimai pat informatīvo e-pastu par tādiem priekšlikumiem aizsūtījuši, kad diskusija tur jau sākta. Ir bijis pat tā, ka šādi priekšlikumi tiek Saeimā balsoti un pieņemti, nesagaidot, kamēr būs savākts nepieciešamais parakstu skaits. No tām 63 sekmīgajām iniciatīvām puse ir tādas, kuras mēs vispār neesam iesnieguši. Mēs katru reizi zvanām Saeimas komisijas vadītājam un jautājam, vai šī iniciatīva ir ņemta no mūsu mājaslapā publiski redzamajām, un saņemam pozitīvu atbildi. Ir bijis arī tā, ka šie procesi nav savstarpēji saistīti, proti, Saeima pati ir ķērusies pie kādas karstas lietas, par kuru mums tikai sākas parakstu vākšana. Taču Saeimas partijas lielākoties seko līdzi tam, kas mūsu lapā publicēts, un darbojas proaktīvi, lai gan tāda pienākuma tām nav.
Vārdu sakot, esam piedzīvojuši, ka par likumu kļūst mūsu inciatīvas arī ar kādiem 2000 parakstiem vai vēl mazāku skaitu.
Vēl viena unikāla lieta, ko mums Latvijā izdevies uzbūvēt, ir tā, ko mans kolēģis Didzis Meļķis sauc par uzticības ekosistēmu. Respektīvi, mēs publicējam jaunu iniciatīvu, un ātrākais, ko esmu fiksējis, pēc piecām minūtēm TVNet vai Delfi to jau pārpublicē. Galvenajiem redaktoriem esmu teicis: klau, jūs jau nekādu kvalitātes kontroli neesat veikuši, tikai copy/paste. "Jā, bet jūs taču kvalitātes kontroli izdarījāt." Tāda uzticība! Kad medijos iniciatīva ir publicēta, plašāka publika to pamana un nāk parakstīties. Bet, protams, ja iniciatīva būs bezjēdzīga, mediji par to nerunās un publika neparakstīsies. Līdz ar to mums ir piesardzīgi jābiksta parlaments: "Pieņemiet iniciatīvu vai noraidiet, lai publika redz rezultātu." Šī uzticības ekosistēma starp mums, publiku, medijiem, politiskajām partijām un Saeimu ir unikāla sistēma, kas mums Latvijā ir sanākusi. Neviļus, neplānoti, bez naudas, bet sanākusi un strādā.
Jūs pamanīja ātri?
Trešajā dienā pēc platformas publikācijas par mums jau runāja premjers. Bet pirms tam tika ieguldīts milzīgs sagatavošanas darbs: runāties ar visām partijām tā mierīgi, mierīgi: "Kāds ir konsensuss? Kā to juridiski korekti izdarīt? Ko Saeimas juristi saka?" Daudzu mēnešu darbs aizkulisēs. Bet sanāca! Ja paskatās 10–12 gadu senas intervijas televīzijā, politiķi tur saka: ai, tas jau būs tikai tvaika nolaišanai… Bet mēs no 63 mainītiem likumiem esam vienu pat konstitūcijas līmenī mainījuši – šogad otro reizi Valsts prezidents tika ievēlēts atklātā kārtībā, pateicoties uzvarošai ManaBalss iniciatīvai. Tas ir pirmais gadījums pasaulē, kad digitāls demokrātijas instruments ticis izmantots, lai mainītu valsts pamatlikumu. Neviena valsts nejoko apkārt ar savām konstitūcijām, tas ir pārāk riskanti. Mums izdevās! Jā, prezidenta ievēlēšanas metode aizklāta vai atklāta – tas nav revolucionārs jautājums, bet ar pašu juridisko faktu esam iegājuši jurisprudences vēsturē. Super, vēl viens veiksmes stāsts.
Šveices politologi man ir teikuši, ka Šveice salīdzinājumā ar Latviju ir akmens laikmetā. Politologu konference Atēnās, piedalās 90 politologu no visas Eiropas, es vienīgais praktiķis, neesmu politologs. Mūsu 20 cilvēku darba grupā viens šveicietis klausās, ko es stāstu par ManaBalss darbību, un, visiem dzirdot, angliski nosaka: "Ak Dievs, Šveice ir akmens laikmetā!" Trešajā dienā jau atvadoties saku, cik jauka bija konference, un viens cits Šveices politologs pagiežas un piebilst: "Vienīgais jēdzīgais šajās trijās dienās bija uzzināšana, kas notiek Latvijā." Es iekšēji gavilēju.
Latvijas pieredze tiešām ir pamanīta. Maijā dabūjām Austrijas politisko inovāciju institūta balvu demokrātijas tehnoloģijās. Žūrijā bija tūkstoš cilvēku no visas pasaules. Izkonkurējām daudzu valstu izcilus projektus. Pirms pāris gadiem dabūjām Eiropas pilsoņu balvu, par kuru Eiropas Parlamenta pārstāvji man teica, ka tā ir Eiropas Parlamenta "Nobela prēmija".
Tātad notiek labas lietas. Tāpat kā Dziesmu svētki mums ir fenomenāls brīvprātīgās kustības apliecinājums, ko cilvēki dara priekam un neapmaksāti, tā arī ManaBalss autoriem nemaksā. Turklāt ne tikai autoriem – mēs bez apstājas konsultējamies ar juristiem, ekspertiem, zvanām visiem pa labi un pa kreisi par iniciatīvu izvērtēšanu, un visi mūs konsultē pilnīgi bez maksas! Nekad neesam maksājuši par konsultācijām.
Ja Saeima to darītu, kurš jurists viņus bez maksas masveidā konsultētu? Komercizteiksmē tas, ko mēs dabūjam bez maksas, ir milzīga nauda. Reiz skaitījām, ka sešu mēnešu laikā saņemto juridisko konsultāciju vērtība bijusi 40 000 eiro.
Intelektuālais atbalsts, ko autori dabū bez maksas, ir milzīgs. Ir autori, kas to nenovērtē, saka: "Es zinu labāk." Bet, piemēram, viena autore, kad bijām ar ekspertiem izgājuši cauri viņas ierosinājumam un noskaidrojuši, kāpēc to nevar publicēt, teica: "Ak Dievs, es piekrītu, ka to nevajag publicēt, un jūs iztērējāt tik daudz laika, lai man to paskaidrotu!"
Tā principā ir pilsoniskā izglītošana. Publika redz tikai publicētās iniciatīvas, neredz to, kas diemžēl reizēm ir šļura…
Ar to šļuru iepazīties citi nevar?
Nu, ir autori, kuri speciāli nopludinājuši mūsu iekšējo komunikāciju ar viņiem, lai caur publisku spiedienu piespiestu mūs viņu iniciatīvu publicēt.
Tāpēc mēs esam gatavi tam, ka kuru katru brīdi jebkura komunikācija var kļūt publiska. Bet spiedienam neļaujamies. Ir bijuši aktīvisti, kas vēršas pie partijām: "Mani cenzē, izdariet kaut ko ar viņiem!", un tad kādas ministrijas parlamentārais sekretārs ir centies mūs mācīt. Atbildam: atvainojiet, bet mēs esam neatkarīga iestāde.
Par partijām runājot, mēs mīlam visas politiskās partijas vienlīdz kvēli un distancēti, neesam naidā ne ar vienu, bet pagājušogad bija specifisks izņēmums: pirmo reizi atļāvām autoram publicēt iniciatīvu, kura pieprasa aizliegt Latvijas Krievu savienību – tad tiesībsargājošās iestādes viņus bija vairākreiz publiski brīdinājušas, ka partija spēlējas ar uguni, visu laiku ir uz aizliegšanas robežas. Mēs nepublicējam iniciatīvas, kuras ir vērstas pret kādu personu vai kādu specifisku organizāciju, piemēram, iniciatīvas Atlaist Kariņu!, Atlaist Levitu!, Atlaist Saeimu!, Atlaist prokuroru!, Atlaist Rīgas domi!, Atlaist Daugavpils domi! un tamlīdzīgi. Visiem prasām, piemēram: "Ja atlaidīs šo Rīgas domi, kas nāks vietā? Vai varat piedāvāt sistēmiskas izmaiņas, lai arī nākamā Rīgas dome nevarētu tikt atlaista ar šiem pašiem argumentiem?" Lielākā daļa autoru sistēmiskus uzlabojumus piedāvāt nespēj. (Smaida.)
Tā kā esat konsultatīvs orgāns, politiķiem pret jums nevajadzētu izjust greizsirdību.
It kā nevajadzētu, taču no dažādiem politiskiem flangiem ir bijuši jautājumi, vai mēs gribam izkonkurēt politiķus. Atbildam: nē, pēdējo 6000 gadu laikā, kopš eksistē valsts institūcija, tāda profesija kā politiķis ir vajadzīga. Mūsdienās tehnoloģijas atļauj papildus paaugstināt cilvēku iesaisti procesos, un ir svarīgi, ka mēs arī politikā un valsts pārvaldē, demokrātijas procesos atļaujam iet līdzi laikam, nebaidāmies. Ir svarīgi saglabāt piesardzību, neatvērt visu pa labi un pa kreisi, bet svarīgi ir arī pilnveidoties, nevis stagnēt. Šodien četru gadu laikā starp Saeimas vēlēšanām indivīds var kļūt par miljonāru un pat miljardieri, dzemdēt bērnu, apprecēties, izšķirties, zaudēt visu miljardu un kļūt par bomzi, bet četros gados nopietni mainīt politiku nesanāk, vai ne? Līdz ar to politiskie procesi ātruma ziņā joprojām vairāk atgādina XIX gadsimtu. Modernā dzīve tikmēr nestāv uz vietas. Daudzi jaunieši grib biežāk kaut ko ietekmēt. ManaBalss ir veids, kā biežāk un arī rezultatīvāk ietekmēt.
Vai pastāv korelācija starp iespējām politiku ietekmēt digitāli un iešanu ielās? Bieži dzirdēts apgalvojums "par tādu un tādu valdības rīcību franči jau sen būtu ielās, bet latvieši ir pasīvi"…
Taisnība, mums nav protesta kultūras. Bet tās nebija arī pirms 13 gadiem, kad ManaBalss vēl nebija. Politiķiem svaigā atmiņā vēl bija 2009. gada grautiņš pie Saeimas ēkas, tas palīdzēja iedibināt ManaBalss mehānismu, to lodziņu, pa kuru bez akmeņu sviešanas var ierosināt likumu izmaiņas.
Vai iesnieguma autoram ir jābūt Latvijas pilsonim?
Likums neko nepasaka par autoriem, pasaka par parakstītājiem – tie drīkst būt tikai pilsoņi vecumā no 16 gadiem. Tātad cilvēks, kurš atnāk uz Saeimas komisiju pārstāvēt iniciatīvu, teorētiski drīkst būt arī citas valsts pilsonis, bet politiķu acīs iniciatīva tad uzreiz šķitīs vājāka.
Kā jūs vērtējat Latvijas pilsoņu aktivitāti kopumā?
Tai vajadzētu būt augstākai. Par aktivitāti ManaBalss ietvaros esam ļoti priecīgi, bet Latvijā kopumā mēs ļoti, ļoti gribētu, lai cilvēki vairāk stājas politiskajās partijās. Arī dalība vēlēšanās varētu būt augstāka, lejupejoša tendence nav laba. Mēs gribētu, lai lielāks skaits cilvēku būtu griboši un arī spējīgi aizsargāt savu valsti kara gadījumā. Kad sākās karš Ukrainā, manu paziņu lokā bija cilvēki, kas teica: "Man ir evakuācijas plāns uz Poliju, somas jau sakrāmētas." Prasu: kā tad tu tiksi uz Poliju, tur ceļā ir Suvalku koridors. "Ā, tad es mukšu uz Somiju." Kā? Peldēsi? Tas izklausās pēc histērijas, nevis pēc plāna.
Vai jūs pats arī esat kādu iniciatīvu iesniedzis vai mudinājis kādu citu kaut ko iesniegt ManaBalss?
Ir bijuši gadījumi, kad mums atsūta ziņu, ka vajadzētu tādu un tādu iniciatīvu. Atbildam: forši, rakstiet. "Nē, es nevaru, esmu ierēdnis." Tad es dažreiz ideju pametu tālāk, bet šie mēģinājumi lielākoties ir nesekmīgi, parasti idejas autors arī ir spēcīgākais tās bīdītājs.
Pats es idejas cenšos pierakstīt un cenšos arī pats tās neiesniegt, un visa mūsu komanda tāpat. Pašā darbības sākumā nopublicējām divus ierosinājumus: Atvērt Saeimu, lai iedibinātu mehānismu, ar kuru pilsoņi var iesniegt likumprojektus, un Atvērt ofšorus – likuma priekšlikumu, ka ofšoru patiesie labuma guvēji ir jāzina, lai valsts, iepērkot kādu preci, varētu zināt, kas ir patiesie īpašnieki. Principā abi ierosinājumi ir īstenoti, ofšoru patieso labuma guvēju reģistrs darbojas.
Trešais likumprojekts, ko no mūsu organizācijas ierosinājām, bija pirms gadiem četriem – par to, ka kolektīvos ierosinājumus, ManaBalss iniciatīvas vajag ieviest arī pašvaldību līmenī. Līdz tam tas nebija obligāts pasākums, un virkne pašvaldību bija ļoti negribīgas. Tātad ir izdevies to, kas labi strādā valsts līmenī, pārnest uz pašvaldību līmeni. Par savu uzvaru to īsti nevaram saukt, jo VARAM pati to ierosināja un virzīja.
Kas attiecas uz citām iniciatīvām – nagi niez, bet cenšamies paši to nedarīt.
Vai jums ir bijis pārsteigums par kādu negaidīti lielu vai negaidīti mazu atsaucību?
Tā kā darbojamies jau ilgus gadus, jūtam, kura iniciatīva aizies un kura ne, bet allaž gadās tādas iniciatīvas, par kurām domājam, ka tās jau nu gan nebūs populāras, taču izrādās otrādi. Visu laiku ir liela deva neprognozējamības. Piemērus? Kaut vai nesenais ierosinājums par dzīvnieku spīdzinātāju kriminālsodīšanu. Tiešām negaidījām, ka tiks savākts tik daudz parakstu, pie 29 tūkstošiem, turklāt pirmie 10 000 parakstu tika savākti rekordīsā laikā. Tas bija liels pārsteigums, taču ik pa laikam mums ir sajūta, ka to nu gan negaidījām. Piemēram, ierosinājums atvieglot Valsts prezidenta atlaišanas procedūru savāca tikai tūkstoti parakstu divu mēnešu laikā. Kur tad palikuši visi Atlaist Saeimu! saucēji?
Tātad atlaistsaeimisti ir tikai skaļi, nevis daudzskaitlīgi.
Populistu daudzums ir grūti noteicams.
Kad izņemsiet no ManaBalss krievu valodu?
Izņemsim, izņemsim. Tas ir resursu jautājums. Jau kovids bija trieciens resursu plūsmai. Gandrīz bijām no kovidtriecieniem atkopušies, kad nāca karš. Tas ir ietekmējis mikroziedojumus – mīnus 30 procentu no plānotajiem. Šogad ziedojumu plūsma droši vien būs apmēram tāda pati kā 2022. gadā. Ir nenoteiktības laikmets. Nozarei vajadzēs gadus piecus, lai atkoptos.
Tātad ManaBalss veiksmes stāstā šaurā vieta ir resursi?
Resursi mums visu laiku ir izaicinājums.
Kas ir jūsu resursi?
Mikroziedojumi, granti un arī nelieli saimnieciskie ieņēmumi. Granti ir no Sabiedrības integrācijas fonda, no Eiropas Komisijas (tie ir vislielākie), tagad neliels ASV vēstniecības grants. Godīgi konkurējam ar pārējiem. Mikroziedotāji mums ir 3–4 procenti iedzīvotāju, tas ir vēl viens globāls rekords. Vidējais mikroziedojums ir kādi 3 eiro.
Ar grantiem ir tāda problēma, ka tie pieprasa granta ietvaros radīt jaunu rīku. Mēs sakām: mums ir izcils rīks, mēs gribam to vēl stiprināt, nevis būvēt jaunu. "Nē, nē, jums vajag jaunu rīku!" Granti bieži vien ir uzrakstīti, nedomājot par to, ka organizācijai jau ir kaut kas baigi labs. Tas ir vienkārši muļķīgi.
Te vietā atgādināt iepriekšējā SestDienā citēto kāda angļu komponista atbildi uz publikas jautājumu, kad viņam būs jaunas dziesmas: "Lai jaunas raksta tie, kam ir sliktas vecās…" Kā vērtējat pašreizējos notikumus ap valdību?
Manuprāt, vissvarīgākais punkts, kam jāpievērš uzmanība: šobrīd Eiropā atkal notiek impērijas izplešanās mēģinājumi, iekarojumu kariņi un genocīds. Kremlis faktiski ir pasludinājis nāvessodu visiem bijušajā PSRS ietekmes zonā dzīvojošajiem neputinistiem. Līdz ar to apgalvojumi, ka Krievija ies ne tikai līdz Kijivai, bet līdz Parīzei, ir viņu sapņu lidojumi, kas pie pirmās iespējas tiks arī izmēģināti. Līdz ar to šis nav laiks pašmāju ķīviņiem, ir jāstrādā kopā, lai nosargātu valsti. Bet mēs pēc 14. Saeimas vēlēšanām mēnešiem ilgi tapinājām valdību, tad mēnešiem ilgi domājām, mainīt to vai nemainīt. Manuprāt, tas nav konstruktīvi. Šis nav miera laiks, nav business as usual, nevar mierīgi čunčināt. Tagad ir svarīga stabila valdība, kura zina, ko darīs šogad, ko nākamgad.
Vēl Latvijas politikā nelāgi ir tas, ka pilnvērtīga integrācija politiskajā vidē nav izdevusies. Latvijas Universitātes sociologu un politologu pētījumi rāda, ka Saskaņa zaudēja savas pozīcijas tieši tāpēc, ka bija nepietiekami prokremliska. Tas ir ļoti slikts signāls.
Mēs nekad nelietosim tādus naratīvus kā Maskava: "Jūs esat impēriskā, iekarotāju rase, jums pienākas privilēģijas kopš dzimšanas." Latvijas politiskais naratīvs: "Jums ir tiesības uz laimīgu dzīvi, mēs centīsimies nodrošināt jums iespēju to sasniegt – mierīgu, klusu dzīvi (latviešiem patīk klusums), pārticību un personisku laimi." Neticu, ka Krievijā ledusskapis uzvarēs televizoru. Tur ledusskapis vienmēr zaudēs.
Krievijas iebrukums Ukrainā cita starpā atsedza arī faktu, ka Latvijas līdzšinējā integrācijas politika, maigi izsakoties, nav bijusi sekmīga, tai dotie miljoni izsviesti vējā.
No vienas puses, kritika ir pelnīta, no otras puses, jāatceras spēku samēri, jāatceras, ka tie resursi, kurus kaimiņš meta iekšā, lai kultivētu savus naratīvus, bija lielāki nekā Latvijas resursi. Resursu karā mēs vienmēr zaudēsim. Tomēr, ja skatāmies no 90. gadu sākuma, integrācijas politika kopumā ir bijusi sekmīga. Krievijas armija tika dabūta laukā, vardarbīgu etnisku konfliktu nav bijis, sociologu dati rāda, ka integrējušos krievvalodīgo daļa ir augoša. Protams, žēl, ka tā nav lielāka.
***
CILVĒKS = VALSTS ir rakstu sērija par pilsonisko līdzdalību Latvijā, tās neizmantoto potenciālu un NVO lomu tajā.
Projektu finansē Mediju atbalsta fonds
no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par
Cilvēks = Valsts rakstu saturu atbild SIA
Izdevniecība Dienas mediji.