Ne mana cūka, ne ceļmala

Iecere šim stāstam radās, organizējot ļaudis jūras krasta sakopšanas talkām Vidzemes jūrmalā jau pirms pāris gadiem. Cilvēki teicās palīdzēt, tomēr vienlaicīgi norādīja uz baiso skatu, piemēram, Vitrupes stāvlaukumos (lielšoseja Rīga–Tallina, A1) – ar tualetes papīra strēmelēm piestampātiem piekrastes kārkliem, atkritumu kaudzi pie vientuļā konteinera un dažāda veida tilpumiem jūrmalas priedēs. Klejojumos pa Latviju līdzīgs un vēl skarbāks skats pavērās arī citu šoseju malās. Blakus iekoptām viensētām, platību maksājumu motivētiem appļautiem laukiem, galu galā jauniem šoseju virsmas klājumiem autostāvvietas un tām piegulošās teritorijas kļuvušas par netīrības, antisanitārijas un, piedodiet, sūdu krātuvi ar visām no tā izrietošajām sekām. Ir gan arī daži patīkami izņēmumi, kuri balstās vai nu uz privātu iniciatīvu, vai atsevišķas pašvaldības centību. Tiesa – te vēl jāpēta, vai tas ietilpis pašvaldības uzdevumos un vai te nav darbs Valsts kontrolei (melnais humors). Nav jau tā, ka šī raksta autors un pārītis entuziastu klaigā par sīku neizdarību laikā, kad... (var uzskaitīt visu, sākot no naudas trūkuma un beidzot ar bēgļiem). Jau 2015.gada rudenī virkne Vidzemes un Latgales pašvaldību kopā ar Ziemeļvidzemes atkritumu apsaimniekotāju ZAAO gatavoja vēstuli Satiksmes ministrijai (SM), aktualizējot problēmu par netīrību ceļmalās pēc tam, kad VAS _Latvijas valsts ceļi atteikušies no stāvlaukumu nodrošināšanas ar atkritumu konteineriem. Tāda "sīka detaļa" kā neesošās tualetes nav pat pieminēta. Interesantākais, ka vēstule SM nosūtīta 25.janvārī, bet atbilde datēta... ar šā gada 7.jūliju. Un tā pēc savas būtības ļoti atgādina hrestomātisko Krievijas premjera Medvedeva citātu: "Naudas nav, bet jūs turieties." Sevišķi labs ir ciniskais aicinājums: "Lūdzam sniegt priekšlikumus arī turpmāk." Viens no vēstules iniciatoriem Smiltenes novada vadītājs Gints Kukainis ir mazrunīgs, neko vairāk par šo lietu negrib teikt. Augusta beigās būšot – jāsaprot, slepena – tikšanās ar Latvijas valsts ceļu _pārstāvjiem, kurā spriedīšot. Pirms tam neesot korekti runāt, ziniet, saprotiet... Labi. Korekti gaidām augusta beigas, pa to laiku izbraucot virkni lielo Latvijas šoseju un veicot nelielu vides tīrības monitoringu autostāvvietās. Saprotamu iemeslu dēļ nepētām degvielas uzpildes stacijas. Izvēlamies Rīgas–Ventspils, Rīgas– Liepājas, Rīgas–Smiltenes, Rīgas–Valmieras un arī Rīgas–Tallinas lielšoseju. (Te vietā pateikties manam brīvprātīgajam palīgam, kurš vēlējās palikt anonīms, bet izvizināja gandrīz visos iepriekš minētajos virzienos. Paldies.) Rīga–Ventspils 20. jūlijs, astoņi no rīta. Apvedceļš starp Liepājas un Ventspils šoseju netālu no Beberu ciematiņa virzienā uz Ventspils šoseju labajā pusē. Nav pļauts, krūmmala pilna ar sen izmestiem, gadiem krūmos un zālēs ieaugušiem plastmasas, stikla, skārda iesaiņojumiem un, protams, baltajām tualetes papīra lapiņām, kas signalizē rūpīgi raudzīties zem kājām. Vienīgais infrastruktūras objekts ir relikta PSRS standarta atkritumu urna, kas ar stiepli nemākulīgi piesieta pie metāla stabiņa. Jādomā – lai neaiznes ārvalstu aģenti, kas varētu uzzināt daudz noslēpumu par darbaļaužu privāto dzīvi. Nākamais stāvlaukums jeb "kabatiņa" aiz Spuņciema robežas pie Lielupes ielīča. Tālāk no krasta redz gulbjus peldam. Skats ir jauks, un, lai to nesabojātu, neviens neko nav pļāvis. (Šī iezīme mūs pavadīs arī citur, tāpēc turpmāk uzsvērsim vietas, kurās ir pļauts.) Tāpat gan te, gan citur nav tualešu, protams, ja neskaita krūmus un dažuviet – atliekas no padomju laika labierīcību pamatiem. Šeit nav arī nekādu atkritumu urnu vai konteineru, toties ir bargs uzraksts par atkritumu izmešanas aizliegumu un sodu līdz 70 eiro. Tas gan acīmredzami neattiecas uz tuvējo mežiņu, kurā var atrast, ko nu sirds kāro. Un tomēr – latvietis mīl savu zemi, neskatoties ne uz ko! Par to liecina liela, spilgti sarkana sirds uz sazin kad klātā asfalta seguma pieturvietā. Nākamā pieturvieta mežā netālu no Pūres. Divas pilnas miskastes ar blakus tām nosviestiem pilniem atkritumu maisiem un... brīdinošo uzrakstu, ka te izgāzt ir aizliegts. Sods nav norādīts. Interesanti, kurā gadījumā vienkārši aizliedz, kurā aizliedz un papildus draud ar septiņdesmit un kurā – pat ar 700 eiro sodu? Kurš normatīvais akts to nosaka? Nekoptības iespaids ir baigs, tomēr jādomā, ka reizi vai divas gadā kaut ko savāc, citādi kalni būtu prāvāki. Nākamā atpūtas vieta gan patīkami "neietilpst standartos". Pusceļā starp Pūri un Kandavas pagriezienu ceļa labajā pusē automobiļu apstāšanās vieta un restorāniņš Apšukrogs, iepretī – krodziņš un motelis Sumbrs. Lieki teikt, ka viss appļauts, tīrs, ar patīkamiem kiča elementiem ainavā. Apšukroga tualetē uzraksts vēstī, ka tikai kafejnīcas apmeklētājiem, bet neviens jau nekontrolē. Arī labierīcībās viss tīrs un kārtīgs. Priekštelpā dārza rūķis tur laternu un kurvi, kurā dabisko vajadzību kārtotāji sametuši centus, turklāt labi daudz. Pabrīnos, ka centi tur tāpat vien gozējas un nebaidās zaglīgu roku. Varbūt pieslēgti elektrībai? Neizmēģinu. Toties redzu, kā ainavu un kārtību lielo šoseju malās maina privātā iniciatīva. Var pat runāt piezemētāk – ja kādam tas ir kaut mazliet izdevīgi. Bet – jūdzam zirgu un braucam tālāk. Par atpūtas laukumiņu pirms Talsu pagrieziena kreisajā pusē maz ko teikt. Tas, visu aizmirsts, skumst, ieaudzis krūmos un zālēs. Varbūt šī iemesla dēļ arī izgāzto atkritumu mazāk un nav bargo aizlieguma norāžu. Tikai krūmmalā nosviests vieglā auto sēdeklis aicina reto ceļinieku baudīt mirkli. Nākamā atpūtas vieta starp Ugāli un Ventspili gan varētu būt ainaviski jauka un priekšpusdienā dot patīkamu ēnu, taču diemžēl te nav pilnīgi nekādu citu priekšnoteikumu kā vien ainava, kura «varēja būt» skaista. Viss aizaudzis, krūmi papīru, kaku un iesaiņojumu pilni. Vien pirms pusgadsimta naglots soliņa skelets kroplīgi glūn garāmbraucējos. Un izgāzta vecā šīfera krava. Tā teikt, garšai. Par Dzintra Kolāta novērojumiem Rīgas–Liepājas, Rīgas–Smiltenes, Rīgas–Valmieras un Rīgas–Tallinas lielšoseju posmos lasi žurnāla SestDiena 26.augusta - 1.septembra numurā!