Pagātnei ir viena neatņemama priekšrocība samērā ar tagadni – mēs tad bijām jaunāki vai tikai iecerēti, un vēl dzīvi bija daudzi mūsu mīļie. Savukārt pagātnes lielākais trūkums ir iespēja ar to politiski manipulēt, izmantojot apstākli, ka pagātne ir pieejama tikai fiksētu vai nefiksētu atmiņu formā. Tāpēc totalitārie, un ne tikai totalitārie, režīmi vienmēr ir turējuši pagātni aiz septiņām atslēgām un vilkuši no šā aizslēgtā apcirkņa laukā tikai to, kas režīmam attiecīgajā brīdī izdevīgs. Latvija no PSRS totalitārā režīma tika vaļā pirms 25 gadiem, bet, piemēram, čekas maisus nespēj atvērt vēl arvien. Taču eksistē arī pasīvā manipulēšana, kad publisku pieeju arhīviem ierobežo tikai naudas trūkums, kas neļauj izveidot ikvienam ērti pārskatāmas meklēšanas sistēmas. Tad nu nevajadzētu īpaši brīnīties, ka daudzi padomju laikus nepieredzējušie šodien spēj apgalvot, ka, piemēram, filma Ilgais ceļš kāpās ir patiesīgs staļinisko deportāciju laika šausmu atspoguļojums, nevis ideoloģisks cukurūdens ar skaistiem un naiviem aktieriem.
Kopš šā gada 1. jūlija šī pasīvā manipulēšana ies mazumā. Nu ikvienam ir dota iespēja ne tikai rakņāties pa jūtubi, bet arī ieskatīties Latvijas pagātnē Latvijas Nacionālā arhīva sastāvdaļas, Latvijas Valsts kinofotofonodokumentu arhīva (turpmāk tekstā – Arhīvs), izveidotajā interneta vietnē redzidzirdilatviju.lv.
"Tas ir mūsu pienākums un misija – stāstīt par to, kādi filmējumi mums ir. Citādi dažreiz atrod kādu Amerikas publicētu filmējumu par Rīgu un rāda kā lielu brīnumu. Mums šādu brīnumu ir pilns arhīvs," saka Arhīva direktore Dace Bušante, atgādinādama, ka filma dzīvo tikai tad, kad to skatās.
Līdz pat šā gada jūlijam informācija par to, kas Arhīvā pieejams, uz āru tika publicēta fragmentāri. Ideja par to, ka katalogam jābūt pieejamam internetā, Arhīvā virmoja jau sen. Pagājušajā gadā tā īstenojās – tika izveidots projekts, kuru Arhīvs iesniedza Latvijas Valsts kultūrkapitāla fondā. Kultūrkapitāla fonds projektu finansiāli atbalstīja, un rezultātā Arhīvs kopā ar SIA Lauva grupa un Latvijas Arhīvistu biedrību izveidoja interneta vietni redzidzirdilatviju.lv, kurā nu ir attālināti pieejama informācija par videodokumentiem un kinodokumentiem, kas glabājas Arhīvā, un arī skatāmi tie video un kino dokumenti, kam nav ierobežota pieejamība.
Ierobežotājs ir autortiesības. Jebkuram video un kino ir autors, un viņam ir gan personiskās, gan mantiskās autortiesības. Vienai daļai dokumentu ir pagājis noteiktais laiks, 70 gadu pēc autora nāves, un tad tos drīkst publicēt. Citiem autors ir miris un nav pieteikušies radinieki – šādus dokumentus Arhīvs publicē, un, ja piesakās radinieki, risina lietas tālāk. Ir arī tādi dokumenti, par kuriem ar autora mantiniekiem ir noslēgts līgums, ka popularizācijas nolūkos Arhīvam atļauj viņa darbus publicēt.
Visu rakstu lasiet šīs nedēļas žurnālā SestDiena!