Laika ziņas
Šodien
Daļēji apmācies
Rīgā +3 °C
Daļēji apmācies
Sestdiena, 28. decembris
Inga, Irvita, Ivita, Ingeborga

Pali – tīrīšanas līdzeklis un spodrinātājs

Pēc vairāku gadu pauzes Latvijas upēs šopavasar atkal ir pali. Ziemā sastingušais ūdens lauž ledus vāku, ledus gabali rībēdami un brakšķēdami ar lielu spēku slīd un brīžiem burtiski beržas caur upi, paraujot līdzi krastos saaugušos krūmus un niedres un nodīrājot gruntī sakrājušos dūņu un dažādu augu atlieku slāņus. Veidojas ledus sastrēgumi, aizsprostojot upes tecējumu, applūst piekrastes, palienes. Visi šie notikumi ir svarīgi gan dzīvajai dabai upēs un to krastos, gan cilvēkiem, kuru īpašumi ir upes tuvumā, gan sabiedrībai kopumā.

Iepriekšējie pali vismaz daļā Latvijas upju bija 2017. gadā. Tie gan bija mazāki. Taču daudzi noteikti atminas 2013. gadu, kas līdz pat 10. aprīlim aplaimoja ziemas mīļotājus ar garu, bargu un sniegotu ziemu, kam sekoja straujš pavasaris un lielākie pali aptuveni gadsimta laikā – vairākās upēs ūdens līmenis toreiz sasniedza iepriekš nepiedzīvotas atzīmes.

Acīmredzami, ka pali, kas pamatskolas dabas mācības grāmatā aprakstīti kā ikpavasara notikums, vairs nav ikgadēji. Un te atkal nākas atgādināt: esam strauju klimata pārmaiņu laikā. Par klimata pārmaiņām gan šoreiz neko daudz neteikšu, jo šķiet, ka par to informācijas netrūkst. Kurpretim, piemēram, nu jau pirms sešiem gadiem sāktajā projektā Nacionālā enciklopēdija paliem savs šķirklis vēl nav atvēlēts. Citos šķirkļos tie pieminēti garāmejot. Klimata pārmaiņas gan ir aprakstītas.


Kāpēc pali svarīgi

Palu hronoloģija sākas jau iepriekšējās vasaras beigās un rudenī. Lai pali būtu vareni, viens no būtiskajiem faktoriem ir nokrišņu daudzums pirms ziemas iestāšanās, gruntsūdens un upes ūdens līmenis, ar kādu tā dodas ziemas guļā. Latvijā jau kopš 2018. gada valda ūdens deficīts. To veicina ne tikai sausās vasaras, bet arī siltās ziemas, kad neveidojas noturīga sniega sega.

Sniegs un sals ziemā notur ūdeni un neļauj tam aizplūst. Savukārt siltās ziemās, kad līst, kad sniega kārta noturas tikai dažas dienas, viss mākoņu atnestais ūdens lēnām aizplūst atpakaļ uz jūru. Iestājoties pavasarim, kas mūsu platuma grādos ir sausākais no gadalaikiem, saule strauji žāvē un kaltē augsni, pēc tam seko arī ūdenstilpju un gruntsūdens līmeņu kritums. Ja pavasara sākumā zemi klāj sniegs, tas kūstot mitrina zemi un dod upēm ūdeni, kas uzkrāts ziemā. Tādā gadījumā pavasaris ir arī piemērotāks dārza darbiem, jo maijā, kad notiek sēja, zeme nav izkaltusi putekļos.

Vērtējot visus iepriekš minētos apstākļus un šī gada palu sasniegtās ūdens līmeņu maksimālās atzīmes, atliek secināt: šogad tie ir vāji. Lai arī ir šķietami varenas ūdens straumes un milzu ledus masas, salīdzinot ar gadu desmitus ilgiem novērojumiem, vairumā upju ūdens līmenis ir zemāks par vidējiem rādītājiem. Te arī palu svarīgā nozīme visai sabiedrībai. Šis ir piemērs, kas skaidri parāda, ka cilvēku atmiņa ir īsa un uztvere seko īsās atmiņas pēdās. Šī ir reize, kad cilvēki dodas dabā sajūsmināties par tās varenumu, noelšas apbrīnā, skrollējot sociālo tīklu bildes un video, un brīdis, kad dabas pētniekiem vieglāk sasniegt dzirdīgas ausis par problēmām, kas risināmas mūsu upēs un to krastos.

Šī gada paliem paveicās ar diviem aukstuma viļņiem ziemas otrajā pusē – janvārī un februārī –, kas spēja upēm uzlikt kaut daļēju ledus vāku un iekrāt uz zemes sniegu, taču skaitļi parāda, ka ar to bija par maz, lai šī gada pali varētu uzņemt kārtīgus upju izberšanas un palieņu applūdināšanas apgriezienus. Ziemas vidējā temperatūra bija –2,6 grādi. Tā bija aukstākā kopš 2012./2013. gada ziemas, bet joprojām siltāka par mūsu klimatisko normu, kas ir –3 grādi. Nokrišņu daudzums ziemas mēnešos bija 89 litri ūdens uz kvadrātmetru. Klimatiskā norma ir 143 litri. Kur tad lai pali rodas, ja jau rudenī lielā daļā Latvijas upju baseinu valdīja sausums, bet ziemā nokrišņu daudzums gandrīz par 40% mazāks nekā norma (turklāt liela daļa no tiem bija lietus decembrī, kas jau pa upēm aiztecējis)?

Faktiski Latvijā kārtīgu palu nav bijis jau astoņus gadus. Labi vismaz, ka ir šie. No upju krastiem nograuztas kārklu audzes, straumju atrisinātie sagāzto koku mezgli un gadiem krājušos ūdenszāļu un niedru kaudzes kaut cik ir patīrīti. Un dots atgādinājums arī upju krastos dzīvojošajiem un ainavisku mājvietu meklētājiem: upes palienes ir domātas ūdenim, nevis viensētām vai smalkiem atpūtas namiem.

Palu trūkums aizmiglo acis tiem, kuri vēlas dzīvot ainaviskā vietā, upes krastā. Pēdējos gados līdz ar to mazāk dzirdēts par gadījumiem, kad svaigi uzceltu māju ieskāvuši palu ūdeņi. Biežāk šādi notikumi ziņās parādījās iepriekšējās desmitgadēs, piemēram, Lielās un Mazās Juglas krastos, kur manīgi tirgotāji pārdeva palieņu pļavas neapdomīgiem, bieži pie pēkšņas turības tikušiem ļaudīm. Pierīgas upju krastos sabūvētās mājas divtūkstošo gadu sākumā darbojās kā labs piemērs un atgādinājums: nepērc zemi palienē! Lai arī man tagad pie rokas nav ne statistikas, ne konkrētu piemēru, ko minēt, kad pēdējos gados kāds būtu uzbūvējis māju palieņu pļavā, domāju, ka nākamie lielie pali šos gadījumus iecels ziņu virsrakstos. Tāpēc tikai vēlreiz var uzsvērt: atstājam palienes dabai! Tur mītošajām, tostarp retajām, augu sugām un putniem, kuri prot izdzīvot un ligzdot tikai upju tuvumā.


Sargā dambji un sistēmas

Vairāku simtu gadu griezumā raugoties, Latvijā vairs nav pat iespējami tik plaši pali, kā tas bijis agrāk, jo upēm gan dabiski mainījies tecējums, gan daudzviet upes un to krastus ir mainījuši cilvēki. Daudziem labi zināms sliktais piemērs, kad upes pārrakšana ir palielinājusi palos applūstošās teritorijas, ir Ogre. Tās ieteku Daugavā mainīja padomju gados. Agrāk, pirms Ogre ietecēja Daugavā, tā plūda Daugavai paralēli aptuveni pusotru kilometru un tad šaurā leņķī, it kā mazliet kautrīgi saplūda kopā ar lielāko māsu. Tā laika inženieriem šāds plūdums nebija pa prātam, tādēļ Ogri pārraka, lai tā plūst iekšā Daugavā, tā teikt, pa taisno, gandrīz 90 grādu leņķī – perpendikulāri. Jaunajā satekas vietā vairāk uzkrājās smilšu sanesumi, un pavasaros biežāk radās situācijas, kad Daugavas ledi un ūdeņi tādu strauju Ogres ieplūšanu bremzēja, līdz ar to biežāki bija arī ledus sastrēgumi un plūdi. Kopš katastrofālajiem 2013.gada plūdiem, kas bija lielākie zināmajā vēsturē, Daugavā gan ir izbūvēts mols, kas mazina tās straumi pie Ogres ietekas, un ir cerības, ka nākotnē tas var mazināt plūdu draudus.

Citviet Daugavas krastos esošajām pilsētām ir uzbūvēti aizsargvaļņi un dambji, kas neļautu atkārtoties 1924. un 1931. gada scenārijam, kad applūda Jēkabpils, Krustpils, Līvāni un Jaunjelgava. Tāpat pēdējās desmitgadēs bieži cietušās Pļaviņas ir tikušas pie jauna aizsargvaļņa pilsētas garumā.

Arī Lubāns agrāk mēdza bagātīgi applūdināt sev visapkārt esošos klānus jeb līdzenās pļavas. 1956. gadā piedzīvotie plūdi, kas maksimumu sasniedza tikai maija vidū un turpinājās līdz pat Jāņiem (iedomājieties, cik gara ziema un vēla vasara!), applūdināja tūkstošiem hektāru zemes. Pēc tiem tika pieņemts lēmums rakt Meirānu, Zviedzienas un Īdeņas kanālus. Tie paglābj no lieliem plūdiem. Tiesa, jāpiebilst, ka visa Lubāna kanālu un meliorācijas sistēma ir veca, medijos ik pa laikam izskan arī zemes īpašnieku strīdi par apsaimniekošanu un ieguldījumiem, tā ka tur ilgtermiņā situāciju par drošu, šķiet, uzskatīt nevar. 


Pati Rīga ūdenī...?

Bieži lasot un uzzinot par plūdiem tālā pagātnē, šķiet, ka tas bijis kas apokaliptisks, un grūti iedomāties Rīgā palu izraisītu pilsētas applūšanu, jo liekas – tā nav iespējama uz Daugavas uzbūvēto hidroelektrostaciju (HES) dēļ. Lielās ledus masas, kas agrāk brīvi plūda uz Rīgu, tagad krājas un izkūst HES ūdenskrātuvēs. Taču ne viss ir tik vienkārši.

Galvaspilsētā traģiskākie plūdi piedzīvoti samērā tālā senatnē – 1709. gadā, kad barga ziema tik ļoti aizsaldēja Rīgas līci, ka, iestājoties pavasarim, Daugavā jau mutuļoja palu ūdeņi, bet līcis arvien bija ledū kalts. Tā kā Daugavas ūdeņiem līcis bija slēgts, applūda pilsēta. Par tā laika notikumiem ir lasāms pat hronikās.

Rīgas Vēstures un kuģniecības muzeja vēsturniece Irēna Strēle, kas pētījusi hronikas, Latvijas Radio stāstīja, ka tādi Daugavas krasti, kādus mēs tos redzam šodien, veidojušies tikai pēdējo 400 gadu laikā. Iepriekš upe pletās 80 metru tuvāk Vecrīgai. 1709. gadā, kad tagadējā Latvijas teritorija piedzīvoja vienu no bargākajām ziemām, ar zirgu pat varēja doties uz Zviedriju, jo Rīgas jūras līcis bija aizsalis. Iestājoties pavasarim, Daugavā sāka iet ledus, taču arī tad vēl līcis bija aizsalis. Tādējādi ūdens līmenis upē krietni pacēlās – pilsēta applūda, paņemot daudzu cilvēku dzīvību. Taču tas vēl nebija viss! Baznīcās un to teritorijās tolaik apbedīja dižciltīgus ļaudis, mācītājus un bīskapus. Plūdi izskaloja apbedījumus, un hronikās aprakstīts, ka zārki burtiski peldējuši pa baznīcu. Arī Doma baznīcas altāris atradies ūdenī. Tagad šajā baznīcā vairāk nekā par 300 gadu senajiem notikumiem vēsta plāksne, kuru rotā ne tikai informācija par 1709. gada 13. aprīļa plūdiem, bet arī ilustrācijas.

Mūsdienās nekas tāds Rīgā nav iespējams, ja vien… Te mazs pieskāriens klimata pārmaiņām. Ja piepildīsies pašreizējie scenāriji par ūdens līmeņa celšanos Baltijas jūrā, tad gan Rīga dabūs sajust gan sāļās jūras šļakatas, gan Daugavas ūdeņus ielās, bet tas jau ir cits stāsts.


Lai griezes turpinātu griezt

Atgriežoties pie dabas vērtībām, svarīgi uzsvērt divas lietas: palieņu pļavas botāniķi uzskata par visapdraudētākajām Latvijā un vienlaikus arī atzīst sakāvi – bez cilvēku līdzdalības tās mūsdienās vairs nevar pastāvēt.

Nu jau vairāk nekā pirms 15 gadiem Latvijas Dabas fonds īstenoja vērienīgu projektu, lai atjaunotu vairākus desmitus bioloģiski vērtīgu, bet aizaugošu palieņu pļavu. Botāniķe Daina Bojāre toreiz skaidroja, ka vēl XX gadsimta sākumā palieņu pļavas bijušas visizplatītākais pļavu tips Latvijā. Agrāk regulāri pali pavasaros šīs pļavas atbrīvoja no nelieliem krūmiem un vecās kūlas. Tā tas notika lielos palos, un cilvēka iejaukšanās nebija nepieciešama.

Visbūtiskākās pārmaiņas notika XX gadsimta vidū, kad sešdesmito gadu beigās intensīvas meliorācijas dēļ divas trešdaļas pārmitro pļavu jau bija nosusinātas. Arvien mazāk teritoriju applūda.

Palieņu pļavu liktenis kļuva atkarīgs no cilvēka darbības, proti, pļaušanas vai noganīšanas. Cilvēkam neiejaucoties, pļavas aizaug. Tomēr palieņu pļavu nozīme dabai un cilvēkam ir tik ievērojama, ka tās ir vērts atkal atjaunot. Turklāt Latvijā tas vēl ir iespējams ar samērā vienkāršiem līdzekļiem. Palieņu pļavās aug desmitiem augu sugu, kas citos biotopos vai apstākļos vai nu nespēj eksistēt, vai to izplatība ir krietni mazāka. Dabiska un veselīga palieņu pļava vasarā ir koša, jo tajā mītošie augi zied dažādās krāsās un bagātīgi. Lielāko daļu no šīm sugām dabā nenosauktu un neatpazītu ne es, ne vairākums šī raksta lasītāju, bet tie veido mums visiem patīkamu kopainu. Pļavas lapsaste, purva skarene, pļavas ķērsa, garlapu veronika, purva neaizmirstule, meža zirdzene, ciņu grīslis, lēdzerkste, purva dadzis, pļavas bitene, parastā vīgrieze, purva gandrene un greznās orhideju dzimtas augu sugas – dzegužpirkstītes, dzegužpuķes, Lēzela lipares, naktsvijoles –, kā arī citas aizsargājamas un reti sastopamas sugas, piemēram, vienīgā gladiola Latvijas dabā – jumstiņu gladiola.

Un putni! Kur nu bez tiem! Kā pirmais noteikti jāmin ķikuts. Ornitologi uzskata, ka ķikuti ilgstoši nespēj ligzdot nekur citur kā tikai pārplūstošās pļavās. Jā, bet ķikutu arī vairākums neatpazīst. Grieze! To zina visi, un tā ir neatņemama romantiskiem vasaras vakariem un naktīm, kad pēc karstas dienas pļavu pārklāj migla, iestājas krēsla, bet pamale tā arī nesatumst un grieze griež. Latvijā mīt 25% no Eiropas Savienības griežu populācijas. Jā, mēs esam griežu lielvalsts. Un arī griezēm palieņu pļavas ir galvenā ligzdošanas vieta.

Palienes mūsu dabā ir viena no visblīvāk apdzīvotajām vietām. Bagātas ar augiem, kukaiņiem un putniem, tās ir gandrīz kā dzīvās dabas lielpilsēta, jo daudziem tur izdzīvot ir vieglāk nekā vieniem pašiem nomaļos laukos. Un šis mirklis, kad cilvēku uzmanību pievērsuši iespaidīgi ledus gabali vai draudīga ūdens skalošanās māju pagalmos, ir īstais brīdis, kad šo stāstu izstāstīt. Mans stāsts noteikti nav ne tas pilnīgākais, ne labākais – uzrakstīts dažās žurnāla lapās ar pāris krāsainām bildēm, tas noteikti neaptver visus tos apvāršņus, ko mūsu pašu ornitologi, botāniķi un hidrologi jau ir noskaidrojuši, izpētījuši un sapratuši. Taču skaidrs ir viens: palienes ir, lai cik banāli tas neskanētu, mūsu dārgums, un mēs nedrīkstam ļaut tām aizaugt, mums nevajag celt tur mājas, mums ir jāpalīdz palieņu dzīvībai kūsāt tā, it kā mēs tās iepriekš nebūtu centušies iznīdēt.

Uzmanību!

Pieprasītā sadaļa var saturēt erotiskus materiālus, kuru apskatīšana atļauta tikai pilngadību sasniegušām personām.

Seko mums

Seko līdzi portāla Diena.lv jaunākajām ziņām arī sociālajos tīklos!

Ziņas e-pastā

Saņem Diena.lv aktuālās ziņas e-pastā!

Žurnāla "SestDiena" publikācijas

Vairāk Žurnāla "SestDiena" publikācijas


Aktuāli

Nestāsti man pasakas

Kā parasti, tuvojoties gada izskaņai, SestDienā piedāvājam kinodarbus, kas nedaudz lauž Ziemassvētku kanonu, ierastos žanrus, tematiku un, iespējams, arī labas gaumes žodziņus.

Šonedēļ SestDienā

Vairāk Šonedēļ SestDienā


SestDienas salons

Vairāk SestDienas salons


Pasaule

Vairāk Pasaule


Politika

Vairāk Politika


Tēma

Vairāk Tēma


Pieredze

Vairāk Pieredze


In memoriam

Vairāk In memoriam


Tuvplānā

Vairāk Tuvplānā


Ceļojumi

Vairāk Ceļojumi


Latvijai vajag

Vairāk Latvijai vajag


SestDienas receptes

Vairāk SestDienas receptes


Dienasgrāmata

Vairāk Dienasgrāmata