Pašas svarīgākās mākslas templis

Fotogrāfijas atrastas kinoteātra arhīvos, to autors pagaidām nav atšifrēts. Runa ir par “trešo Palladiumu“ – arhitektu Modra Ģelža un Artūra Reinfelda 1957.gadā veidoto interjeru ar tolaik modernajām koka līstītēm.Tagad atrastajās fotogrāfijās redzam ne tikai 50. gadu nogales rīdzinieku ģērbšanās stilu, kas diezgan stipri atšķiras no šodienas, bet arī to laiku oficiālajām bildēm neraksturīgas cilvēku attiecības – lai gan aizmugurē pie sienas ir sienasavīzes ar uzmundrinošiem komunistu saukļiem, fotogrāfijās redzamie Palladium kinomehāniķi un citi kinoteātra darbinieki, visvairāk jau plakātu mākslinieki, drīzāk nododas bohēmai un situatīvām vaļībām, un ej nu tagad uzmini, vai viņi fotogrāfam speciāli uzspēlē vai arī viņš bijis tik izmanīgs, ka pratis noķert patiesu tam laikam raksturīgu neformālo attiecību izpausmes mirkļus.60. gadu sākumā, kad tika uzņemtas šīs fotogrāfijas no Palladium kinomehāniķu un plakātmākslinieku ikdienas ar bohēmas elementiem, kino Latvijā joprojām bija tautai svarīgākā māksla, kas piedāvāja aizmiršanos uz ekrāna redzamajā “īstajā dzīvē” iepretim nomācoši sirreālajai padomju ikdienai.Mani aktīvā kinoskatītāja gadi sākās (un arī beidzās, jo kino tomēr ir jaunības, lai neteiktu – pusaudžu, māksla, pēc tam cilvēks pārāk labi saredz, kā tas ir taisīts, un aizgrābjošā ilūzija zūd) mazliet vēlāk, “ceturtā Palladiuma“ laikos, tātad – sākot no 60. gadu nogales, jau arhitekta Ojāra Dombrovska veidotajā interjerā, kura zīmīgākais elements bija ar plastiski formētiem alumīnija blokiem apšūtas zāles sienas. Palladium tad bija nepārprotami smalkākais kinoteātris Rīgā – pirmais platformāta kinoteātris, kurš spēja rādīt ne tikai citiem kinoteātriem parastās 36 milimetru, bet arī 72 milimetru filmas. Man kā Pārdaugavas iedzimtajam Palladium nebija tuvākais kinoteātris, tomēr tur parasti rādīja labākas filmas, tāpēc, ja es būtu vedis statistiku, nebūtu brīnums, ja izrādītos, ka Palladium esmu mīlējis un nīdis vairāk nekā savos rajona kinoteātros Oktobris un Sarkanā Ausma Linarda Laicena, tagad Nometņu, ielā Āgenskalnā.Kā jau teicu, Palladium _bieži rādīja tās interesantākās filmas, tostarp pat pa kādam amerikāņu lielražojumam - _Mūzikas skaņas, kurā redzamais Austrijas karogs turklāt bija ļoti līdzīgs “buržuāziskās Latvijas” aizliegtajam sarkanbaltsarkanajam (šā iemesla dēļ viens no aizgrābjošākajiem kadriem man bija Ceplī _redzamā Latvijas armijas parāde ar attiecīgajiem standartiem), komēdiju _Piedzīvojumi gaisā… Pirmā tāda lielfilma, kuru Palladium redzēju, bija Stenlija Kubrika Spartaks. Uz to biļetes Rīgā bija izpirktas vismaz divus mēnešus uz priekšu (neatceros, vai tik tālu uz priekšu vispār pārdeva, bet šādu laiku biļetes nevarēja dabūt). Ja klasē bija kāds laimīgais, kuram bija izdevies šo filmu redzēt, viņš tika uzklausīts kā cilvēks, kuram izdevies pastaigāties pa Mēnesi (amerikāņi savu Mēness programmu, kas pilnīgi un galīgi izkliedēja mītu par padomju pārākumu kosmosa apgūšanā, īstenoja tajā pašā laikā). Tikmēr mājās mana mamma daktere ar krustmāti psihiatri progresīvi sprieda, ka daža laba aina Spartakā esot tik asiņaina, ka bērnam šī filma esot noteikti jāredz, bet attiecīgās ainas laikā gan labāk palīst zem krēsla. Kad nu beidzot tiku pie filmas skatīšanās, biju jau tā pārgatavojies, ka gladiatora spranda pārgriešana man šķita tikai neliela manipulācija – pirmajā klasē draudzenes stāstītie spoku stāsti mani bija ietekmējuši daudz vairāk, tur gan būtu bijis darbs psihiatram. Visu rakstu lasiet žurnāla SestDiena 14.-20.oktobra numurā!