Panākt, lai mēs nespētu atšķirt īsto «Kremļa roku» no iedomātās, ir viens no Kremļa izvērstā informatīvā kara taktiskajiem mērķiem, brīdina Lietuvas lielākais eksperts informatīvo karu jomā – Viļņas Universitātes Starptautisko attiecību un politikas zinību institūta pētnieks Nerijus Maļukevičs. Viņš nesen Rīgā piedalījās Austrumeiropas Politikas pētījumu centra jaunā rakstu krājuma Cietoksnis Krievija atvēršanā. Informatīvo karu Maļukevičs salīdzina ar vairākās tautās populāro pasaku par ganu, kurš bez iemesla mēdza saukt: "Vilks aitās!", kamēr trešajā reizē, kad vilks tiešām ir aitās, citi vairs ganam nenoticēja un palīgā neskrēja. Ar šo efektu saskaras pats Putina režīms, kura propagandai tic arvien mazāk, bet arī Baltijas valstīm nevajadzētu nevietā spekulēt ar "Kremļa roku", risinot savas iekšējās problēmas, – jo vairāk tāpēc, ka Kremļa roka tiešām pastāv.
Putinu jūs saucat par savu darba devēju.
Ironiski raugoties, var teikt, ka viņš dod darbu daudziem. Piemēram, militāro reformu laukā. Pēc Putina kampaņām Krimā mēs diskutējam par mūsu aizsardzības potenciālu, par amerikāņu sabiedroto klātbūtnes nepieciešamību Lietuvā, Latvijā un Igaunijā. Putins ir atvēris acis ne tikai mums, bet arī Rietumeiropai.
Kad Putins kļuva par jūsu darba devēju?
Labs jautājums. Jau pirms desmit gadiem sāku interesēties par tādu tēmu kā informatīvie kari un Kremļa stratēģija šajos karos. Man bija lielas diskusijas ar vecāka gadagājuma profesoriem par to, cik šī tēma ir akadēmiska. Es tolaik biju kā baltais zvirbulis, aizstāvēju disertāciju par akadēmiskajā sfērā pilnīgi jaunu tēmu. Tagad jau visi runā par informatīvo karu, visi ir lieli speciālisti, un man tagad ir it kā cita loma – es diskusijās par šo tēmu bieži saku, ka ne viss ir informatīvais karš un nevajag visu norakstīt uz Kremļa informatīvo karu, dažreiz šādas agresīvas diskusijas vajag piebremzēt, citādi mēs paši ļaujam sevi ievilkt informatīvajā karā.
Kā mēs varam ļaut vai neļaut sevi ievilkt informatīvajā karā?
Ļoti vienkārši. Ja paskatāmies kaut vai padomju informatīvā kara vai iedarbības stratēģijas, tolaik tā tika saukta par refleksīvo kontroli, – kā militāra konflikta laikā iesaistīt pretinieku spēlē, kas tev pašam ir izdevīga, kā panākt sev vēlamu oponenta rīcību.
Kad Putins mūs iesaista informatīvā kara stāvoklī, viņam pašam tas ir ļoti izdevīgi, jo informatīvā kara laikā tu karo, roc ierakumus, aizsargājies, uzbrūc – te ir pavisam citi spēles noteikumi nekā atvērtā sabiedrībā, kurā notiek diskusijas un ir dažādi viedokļi. Mūsu pārslēgšanās informatīvā kara režīmā mums ne vienmēr palīdz.
Vai mums ir iespēja izvairīties no mūsu iesaistes šajā karā?
Tā ir liela māksla – iemācīties dzīvot vienā trepju telpā ar politisku huligānu un nepievērst viņam uzmanību, ja vien viņš nesāk lauzt durvis un nenāk tavā teritorijā. Šajā ziņā mums droši vien būtu jāmācās no somiem, kas spēja visu auksto karu nodzīvot blakus tādam kaimiņam un izveidot imunitāti pret nemitīgu informatīvo troksni. Nevajag lolot ilūzijas, ka, dzīvojot blakus tādam kaimiņam kā Putina režīms, mēs kaut kad varēsim atgriezties informatīvā komforta zonā. Tā nebūs, bet, ja nebūs, tātad mums jāiemācās dzīvot zināma diskomforta zonā un pievērst mazāk uzmanības tiem refleksiem, kurus šis režīms saskaņā ar savu informatīvo stratēģiju grib iedarbināt.
Piemēram?
Svaigākais piemērs – Lietuvā rit liela diskusija par skolotāju algām, kuras, protams, ir mazas (droši vien tā ir arī Latvijā); skolotāji protestē, sāk streikot, bet vēlas tomēr vienoties ar premjerministru. Bet pirms dažām dienām notika tā, ka premjerministrs, kurš taču saprot šo problēmu, publiski paziņoja, ka viņam esot informācija, ka ar izglītības darbinieku arodbiedrību manipulē Kremlis. Ja tur ir kāda Kremļa roka, ar to ir jānodarbojas attiecīgajām struktūrām bez lieka trokšņa, bet, ja mēs publiskajā telpā tik ātri pārejam uz informatīvo cīņu un sākam manipulēt ar Kremļa tēmu, reālie apdraudējumi nonivelējas. Gribu, lai jūs saprastu: es tiešām redzu daudzus apdraudējumus, bet tos nedrīkst banalizēt, nedrīkst ģeneralizēt, jo tad nesanāk diskusija, ko darīt pret šādu propagandu.
Tas acīmredzot ir Kremļa mērķis – panākt, lai mēs neatšķirtu reālo Kremļa roku no iedomātās.
Tieši tā. Lai to atšķirtu, nepieciešama pieredze un spēja apvaldīt emocijas, jo šī propaganda, pirmkārt, spēlē uz emocijām un cenšas mūs izsist no racionālas domāšanas un rīcības lauka. Informatīvais karš vienmēr saistīts ar emocijām. Tev šajā karā ir jādomā par kādu asimetrisku atbildi, nevis jāpāriet tajā plaknē, kuru tev piedāvā Putina stratēģija.
Ja šis ir informatīvais karš, kādi ir pretinieka resursi?
Vispirms jāprecizē, ka vārds "karš" ne vienmēr labi raksturo notiekošo, bet tajā ir laba tiesa informatīvā kara stratēģijas. Negribu teikt, ka Putina resursi būtu neierobežoti, tomēr Kremļa valsts televīzijas vai tādas starptautiskās platformas kā televīzija Russia Today vai ziņu aģentūra un radio Sputnik tiek subsidētas, tajās investē ģeopolitisku mērķu dēļ, šīs televīzijas ir Putina ģeopolitiskā svira. Tāpat kā mēs esam sapratuši, ka Gazprom enerģētikā ir nevis bizness, bet politika, ir jāsaprot arī, kas ir šie mediju projekti un institūcijas. Tie nav komerciāli projekti vai arī ir ne tikai komerciāli projekti – šie ir mediju ofšori Eiropā, kas it kā ir neatkarīgi mediji, bet translē prokremliskus stāstus.
Tā ir institucionālā daļa, bet eksistē arī otrs jautājums – par saturu. Te jāapzinās, ka šis saturs nav «maigā vara» Rietumu izpratnē. Pašreizējie antiamerikānisma un vēstures interpretācijas projekti ir maigās varas antagonisti, tie cenšas graut mūsu pamatus. Jāsaprot, ka Putina stratēģija ir spēlēt uz mūsu sāpīgajiem punktiem. Tātad par šiem punktiem jādomā. Ja Baltijas valstīs ir krievvalodīgo integrācijas problēma, tad Putins uz to spēlē. Ja ir neapmierinātas sociālās un ekonomiskās grupas, tad tā ir iespēja Putina spēlei. Ja mūsu vēsturē ir tādas lietas kā, piemēram, holokausts un kolaborācija, tad tas ir sāpju punkts un, ja mēs neiemācīsimies diskutēt par savu vēsturi, tad uz šiem punktiem, protams, spēlēs Kremlis.
Ar to gribu uzsvērt, ka tad, kad mēs domājam par kādām mūsu kontrstratēģijām, ir mazāk jādomā par Putinu, bet vairāk par to, kā mums pašiem neitralizēt mūsu sāpju punktus, lai tie nekļūtu par Putina stratēģijas centru. Ja Putins saka: "Krievijas tautieši", es jautājumu pagriežu citādi – tie ir mūsu tautieši, Latvijas, Lietuvas un Igaunijas tautieši, kuriem ir kulturālas, ekonomiskas un sociālas problēmas, ar kurām mums jānodarbojas pašiem, lai Putinam atņemtu šo ietekmes sfēru. Dažreiz vajag izmantot "Putina testu" – no diskusijas izņemt Putinu kā diskusijas objektu un skatīties, ko mēs paši varam izdarīt, lai vairotu savu imunitāti pret šādām manipulācijām. Tad mēs iemācītos dzīvot informatīvā diskomfortā.
Vai Rietumos mums ir daudz domubiedru?
Atgriežamies pie tā, ar ko sākām: paldies Putinam, viņa rīcības dēļ mums domubiedru kļūst arvien vairāk. Kad Putins sāk hibrīdstratēģijas Eiropā, sāk laist bēgļus uz Skandināviju pāri Krievijas robežai, tad Rietumu politiķi sāk domāt, ka viņi ir kļuvuši par šādas stratēģijas mērķi. Pēc gadījuma ar "izvaroto meiteni" Vācijā sāk saprast, ka tās problēmas ar krievvalodīgo kopienām, par kurām runāja Baltijas valstis, ir kļuvušas par pro-blēmām arī tur, jo arī Vācijā krievvalodīgie izgāja ielās. Jāsaka vēlreiz paldies Putinam. Rietumeiropas valstīm ir aukstā kara pieredze, un, piemēram, Zviedrijā ir aktivizēti tie institūti, kas aukstā kara laikā novēroja un centās neitralizēt padomju aktivitātes. Arī Vācijas institūcijām ir dots uzdevums pētīt, kas aiz šīm informatīvajām manipulācijām stāv. Tātad mūsu sabiedrotos par Putina patiesajiem nolūkiem pārliecinājām ne jau mēs, bet paradoksālā kārtā Putins pats.
Kas ir mūsu pretinieks šajā hibrīdkarā – Putina režīms vai Krievijas iedzīvotāju vairākums?
Protams, režīms. To tiešām atbalsta Krievijas iedzīvotāji, bet režīms spēlē uz kara eiforiju. Vai Trampa problēma Amerikā rodas no tā, ka tauta tāda, vai tomēr no tā, ka politiķis spēlē uz pūļa zemiskākajiem instinktiem? Informatīvajā karā mums nepieciešami sabiedrotie, arī Krievijas sabiedrībā. Padomju laikā mūsu uzticamākie sabiedrotie bija Krievijas disidenti. Pašreizējā Krievijā viņi ir marginalizēti, viņu nav daudz, bet tas nenozīmē, ka tie nav mūsu potenciālie sabiedrotie. Ja mēs pieņemsim, ka visa Krievija ir Putina atbalstītāji, mēs zaudēsim iespēju atgriezties pie normālas diskusijas. Kara eiforija kaut kad beigsies.
Visu interviju ar lietuviešu pētnieku lasiet 11. marta žurnālā SestDiena!