Saslēgt tīmeklī visus

Centrālās statistikas pārvaldes dati par 2017. gadu liecināja, ka Latvijā ir 21% cilvēku, kuriem nav pieejas nedz parastajam vadu, nedz mobilajam internetam. Vasaras sākumā Diena uzsāka žurnālistisku pētījumu Nepieslēgtie, lai noskaidrotu, kas ir šie cilvēki, kur Latvijā atrodas šādas vietas un kādi ir interneta nepieejamības iemesli. Iedzīvotāji bija aicināti īpašā kartē portālā Diena.lv (Diena.lv/Nepieslegtie) atzīmēt vietas vai iesūtīt anketas, ziņojot, kur ir problēmas ar internetu.

Pētījuma kartē savāktie dati, statistika un ekspertu intervijas liecina, ka Latvijā šajā ziņā nav sistemātisku problēmu, taču nevar teikt, ka to nav vispār – tās ir individuālas un nedz valsts, nedz informācijas un komunikāciju tehnoloģiju uzņēmumi tās nevarētu atrisināt ar vienu veiklu projektu, iniciatīvu vai likumu.

Pārklājums ir labs

Pieņēmums, ka Latvijā būtu pilnīgi aizmirstas vietas, ciemi un mazpilsētas, kuri jau ilgstoši tiek atstāti novārtā, pētījumā neapstiprinājās. Paskatoties uz optisko tīklu kartēm un vadu interneta piedāvājumu, redzams gan, ka tas ir pieejams tikai lielajos centros un arī tur ne vienmēr, tomēr situācija nav tik vienkārša. Kā SestDienai skaidroja Satiksmes ministrijas Sakaru departamenta direktors Valters Bajārs, ne vienmēr optiskais interneta kabelis ir jāaizvelk līdz katrai mājai. Proti, veidojot Vidējās jūdzes projektu, kas izmanto Eiropas Savienības līdzekļus, lai attīstītu platjoslas infrastruktūru, tiek ņemts vērā, ka šo infrastruktūru izmantos uzņēmumi. Tiesa, kā mediji jau iepriekš vēstījuši, uzņēmēji Latvijā ir kūtri investēt un izmantot šos pieslēgumus vietās, kur ir maz iedzīvotāju. Bajārs skaidro, ka pašmērķis nav pieslēgt arī "pēdējo jūdzi" – mērķis ir, lai klientiem būtu iespēja to izdarīt.

"No valsts puses investēt nevajag tur, kur tirgus pats atrisinās problēmu," norāda Bajārs, uzreiz arī minot, ka 4G tehnoloģija un komersanti daudzviet pieejamības problēmu jau ir atrisinājuši. Mobilo sakaru pārklājums Latvijā tiešām nav slikts. Kā Dienai norādīja Bite Latvia Tīkla nodaļas vadītājs Aigars Sprukulis, apmēram 30 metru augstumā virs zemes Latvija, visticamāk, ir pārklāta pilnībā. Tam piekrīt arī citi operatori, piebilstot, ka, iespējams, ir atsevišķas neapdzīvotas vietas, kur tiešām signāls varētu būt vājāks, taču kopumā Latvijā pārklājums esot labs.

To netieši apliecina arī Nepieslēgto projekta kartē norādītā informācija – datu sniedzēji atzīst, ka mobilais pārklājums konkrētās vietās vienam vai diviem sakaru operatoriem ir slikts, bet trešais ir izmantojams. Vien dažviet tiek uzsvērts, ka pieejams nav nekas. Tāpat starptautisko indeksu dati liecina, ka mobilā interneta patēriņā Latvija ir starp līderiem.

Drīz nebūs pavisam

Tomēr, kā jau minēts, ir arī sliktie piemēri. Viena šāda vieta, kur patlaban ir pieejams viens operators, bet drīz nebūs vairs neviena, atrodas netālu no Pļaviņām – pie ezera vārdā Līdacis. Tur dzīvo Smilgāju ģimene. Viņiem ir četri bērni, ar vecākiem Eviju un Andri gan dzīvo vairs tikai trīs. Māja atrodas ezera krastā, meža ieskāvumā, skaistā vietā. Uz lieveņa sēžot, var dzert kafiju un vērot ūdens virmoņu. Taču ar mūsdienu tehnoloģiju nodrošinājumu ir sliktāk. Šobrīd internetu te piegādā Triatel, taču kompānija jau paziņojusi, ka drīzumā pārstās to darīt. Neviens cits operators pakalpojumu nepiedāvā.

Arī mobilā telefona sarunas tikai nesen te kļuvušas par ikdienu. Kā atceras Evija, pirms tam pārsvarā bija jāsazinās ar īsziņām vai jāstaigā pa pagalmu, lai atrastu vārgu signālu. Sieviete atzīst – bez telefona sakariem patiesībā varētu vēl iztikt, taču bez interneta būs grūtāk, jo gan pašiem, gan bērniem tīkls ir vajadzīgs darbam un izglītībai. Vīrs nodarbojas ar kokmateriālu biznesu un, kā jau jebkurā nozarē mūsdienās, vadīt uzņēmumu bez interneta sniegtajām priekšrocībām ir faktiski neiespējami. Arī pašai Evijai, kura ir psihoterapeite, darbam tīmeklis noderētu. Savukārt bērniem tas nepieciešams mācībām, kaut vai lai izmantotu e-klasi. Protams, nevar noliegt, ka atvases labprāt tīmekli lietotu arī izklaidēm, taču pat tagad, kad pieslēgums vēl it kā ir, jaunākais no bērniem Edgars SestDienai atzīst, ka vakaros nevar kārtīgi uzspēlēt spēles, jo interneta ātrums tam ir krietni par lēnu.

Vienu brīdi Triatel jau pakalpojumu bija atslēdzis, taču izdevies vienoties, ka kādu laiku internets vēl tomēr tiks piegādāts. Kad pieslēgums pazuda pirmo reizi, atsaukti vairāku operatoru meistari, tie uzkāpuši pat uz jumta, taču atzinuši, ka palīdzēt pagaidām īsti nevarot. Smilgāju ģimene gan vēl cer, ka kāds no vadošajiem operatoriem tomēr risinājumu varētu atrast.

Līdzīgs stāsts, par ko Diena jau rakstīja, uzsākot pētījumu, ir arī Gitai, kura vēlas pārvākties uz savu lauku māju Strazdes pagastā, bet, ņemot vērā, ka ienākumu avots ir e-veikals, to nevar izdarīt, jo šajā vietā nav pieejams internets. Abos gadījumos vietu ģeogrāfiskais stāvoklis traucē signālam. Šie piemēri arī liecina par relatīvi jaunu tendenci – arvien vairāk cilvēku, kuriem katru dienu nav nepieciešams būt darba vietā, labprāt izvēlas pārcelties dzīvot uz laukiem.

Darbam pietiek

Tomēr, kā liecina pētījuma datu karte, gadījumi, kad interneta pieejamība traucē darbam, nav bieži un izplatīti. Daudzviet vismaz viens operators piedāvā interneta ātrumu, kas varbūt nav perfekts multimediju izklaidēm, bet ir gana labs darbam.

Ogres novada Krapē dzīvo Reinis Mežulis ar ģimeni. Pirms pāris gadiem, kā viņš pats saka, "apstākļi sakrita tā", ka viņi pārvākušies uz vecāku māju. Drīzumā – tuvu, taču pāri ceļam, "tā, lai neredz vecāku māju," – ģimene cels sev atsevišķu mitekli. Reinis strādā informācijas tehnoloģiju kompānijā un nodarbojas ar mājaslapu izstrādi. Ar darba vietu ir noruna, ka viņam klātienē uz vietas jābūt vien reizi nedēļā, turklāt arī tas sanāk visai formāli, jo daļa uzņēmuma darbinieku nemaz nedzīvo Latvijā. Uz strādāšanu attālināti pamudinājusi meitas piedzimšana.

"Kad parādās bērns, gribas redzēt, kā viņš aug, foršāk ir pa dienu būt šeit," atzīst Reinis. Viņš arī min tendenci – agrāk uzņēmīgie un darīt gribošie pārcēlās uz pilsētām, bet tagad, redzot, kā lietas notiek Rīgā, viņi arvien vairāk domā par tās pamešanu, jo vēlas bērnus audzināt veselīgā vidē. Piemēram, dārziņš meitai atrasts pavisam netālu un garās rindās nebija jāgaida. "Neviens cilvēks šajā mājā īsti nenodarbojas ar lauksaimniecību," norāda Reinis, minot kā problēmu to, ka laucinieka kā kartupeļu pārdevēja tēls Rīgā patlaban traucē arī lauku attīstībai, jo tiek pieņemts, ka ārpus pilsētām dzīvo tikai zemnieki.

Runājot par interneta ātrumu, Reinis vērtē, ka darbam ar pašreiz pieejamo pilnībā pietiek. Dažkārt cilvēki gan sūdzas, jo ātrums nav atbilstošs, lai, piemēram, lejuplādētu filmas. "Bieži ir čīkstēšana par ātrumu, jo visiem gribas 100 plus megabitus, bet nezinu, kam tas ir vajadzīgs," saka Reinis.

Stūrakmens – pratība

Tomēr problēmas nav tikai reģionos dzīvojošajiem. Diena.lv datu kartē punkti atlikti arī pilsētās, tostarp pat galvaspilsētā, un arī pie Dienas vērsās cilvēki, kuriem pat Rīgas centrā, piemēram, Miera ielā, vēl aizvien ir problēmas iegūt kvalitatīvu interneta pieslēgumu. Katrs no šiem gadījumiem gan ir atšķirīgs un iemesli tiem dažādi.

Būtiska problēma ir pratība. Jau citētajos CSP datos kā viens no iemesliem (7% gadījumu), kāpēc cilvēkiem nav pieejams internets un līdz ar to visi moderno tehnoloģiju sniegtie labumi, ir, ka cilvēki neprot tos izmantot, nesaskata vai nezina par ērtumu un arī finansiālo izdevīgumu, ko, piemēram, sniedz iespēja veikt maksājumus internetā.

Diena pētījuma laikā viesojās pie seniora Bruno Bāra, kurš nesen, gribēdams turpināt rakstīt savus memuārus, nopircis portatīvo datoru, taču nebija rēķinājies, ka tam nenāk līdzi visaptveroša pamācība, kurā būtu izstāstīts, kā iekārtu lietot. Tāpat kungs nebija sapratis, ka dators darbojas ar bezvadu internetu, kas nozīmē, ka ievilkt vadu internetu vispār nav vajadzības. Arī meistars, kurš pakalpojumu veica, to nebija izskaidrojis. Šis piemērs uzskatāmi rāda pratības problēmu – daudzi no digitālās telpas ir tik attālināti, ka pat nav skaidrs, kā spert pirmos soļus. Tādi kā Bāra kungs jāmin kā labais piemērs, kuri ir gana drosmīgi, lai būtu gatavi ķerties klāt jaunajam, pat nezinādami, no kura gala to sākt darīt.

Drošības tīkls

Vispārīgais secinājums pētījuma noslēgumā – lai arī daļa cilvēku Latvijā joprojām ir "nepieslēgti", viņi tomēr nav aizmirsti. Piemēram, interesējoties par Bāra gadījumu, Diena noskaidroja, ka Rīgā darbojas vairākas biedrības, kas var cilvēkiem gados un ne tikai viņiem palīdzēt apgūt vajadzīgās prasmes – dažviet par to ir jāmaksā, bet citviet ir iespēja padomu saņemt arī bez maksas vai par ziedojumiem.

Tāpat Latvijā darbojas visai apjomīgs bibliotēku tīkls, un, lai gan dažviet, kā, piemēram, tas bija gada sākumā Limbažu rajonā, spriež par bibliotēku darba laika saīsināšanu, kopumā šis tīkls ir gana labs. Tās ir arī vietas, kur mūsdienās cilvēki var izmantot datoru un interneta pieslēgumu, ja finansiālu vai citu iemeslu dēļ to nevar izdarīt mājās. Reģionu bibliotekāres arī mēdz palīdzēt ar padomiem un pamācīšanu, bet lielajās pilsētās tiek rīkoti pat īpaši kursi. Tiesa gan, bibliotēkās daudzviet ir neapmierinošs interneta ātrums. Lai gan kopējais tīkls ir labs, lielākajās bibliotēkās SestDienai norādīja, ka gribētu jaunākus datorus un ātrāku internetu.

Ātruma problēmu apzinās par tīklu atbildīgajā Kultūras informācijas sistēmu centrā (KISC), arī Kultūras ministrijā (KM) problēmu saprot un pie risinājuma tiek strādāts. 2006. gadā, pateicoties fondu atbalstam, tika noslēgts līgums par interneta tīkla veidošanu Latvijas bibliotēkās. Projektu sauca Trešais tēva dēls un tā logo bibliotēkās var redzēt vēl aizvien. Daudzviet interneta ātrums bija palicis tāds pats kā pirms desmit gadiem, tāpēc nav pārsteiguma, ka bibliotēkas savu apmeklētāju vārdā pauda neapmierinātību.

"Laiks iet uz priekšu, tehnoloģijas attīstās un attīstās arī saturs," saka KISC vadītājs Armands Magone, norādot, ka pēdējos gados informācijas saturs kļuvis "smagāks", tāpēc prasa jaudīgāku interneta ātrumu. Vienlaikus gan viņš uzsver, ka centrs nav interneta piegādātājs, viņu patiesais lepnums ir iekšējais slēgtais tīkls, kurā var piekļūt unikālam saturam. Tomēr, kā skaidroja projekta vadītājs Aldis Liepa, apzinoties, ka tehnoloģijas attīstās, KISC jau vairākus gadus strādājot arī pie tā, lai palielinātu pieslēguma ātrumu – pēdējos gados apmēram 80% bibliotēku tas ir izdarīts, un var secināt, ka bibliotēkās pārsvarā ir pieejams gana ātrs internets, lai varētu mācīties un strādāt.
Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrija (VARAM) strādā arī pie pratības jautājumiem – sākta programma Mana Latvija.lv. Dari digitāli!, kuras ietvaros tiek apmācīti tā dēvētie digitālie aģenti, piemēram, bibliotekāri, kuri tad palīdz citiem izmantot valsts pakalpojumus. VARAM valsts sekretāra vietnieks informācijas un komunikācijas tehnoloģiju jautājumos Edmunds Beļskis Dienai norādīja, ka valsts, ieviešot jaunus e-pakalpojumus, vēro, vai visi tos var izmantot, tomēr arī nenoliedza, ka agrāk vai vēlāk viss kļūs digitāls.

Noslēdzot pētījumu, var secināt, ka digitālajā telpā jāieved tomēr vēl daudzi. Kamēr moderno tehnoloģiju nestās pārmaiņas ir ērtas vieniem, tās apgrūtina dzīvi citiem, piemēram, daudzviet mazāk apdzīvotās vietās pazūd bankomāti, kas nozīmē, ka vietējiem gribot negribot jāapgūst finanšu pārvaldība elektroniskajā vidē. Taču stabila un laba interneta infrastruktūra ir veids, kā veicināt uzņēmējdarbību un lauku apdzīvotību. Lai tas notiktu, nedrīkst gan aizmirst Dienas un SestDienas aptaujāto ekspertu teikto, ka prasmes tehnoloģijas izmantot pozitīvā un lietderīgā veidā ir jāsāk apgūt jau no skolas sola, bet, ņemot vērā vides straujo mainīgumu, jāturpina attīstīt visu mūžu.