Benedeta Kapanna ir horeogrāfe un dejotāja no Romas. Horeogrāfiskajiem meklējumiem viņa gūst enerģiju un iedvesmu no savām Vidusjūras un Baltijas saknēm, kā arī no vairāk nekā divdesmit gadu ilgajām jogas studijām. Nacionālajā dejas akadēmijā Romā apgūto dejas un horeogrāfijas mākslu viņa vairākus gadus pilnveidoja, dzīvojot un dejojot ļoti dažādas ievirzes trupās Ņujorkā. Kopš 1998. gada Kapanna ir brīvmāksliniece, pārmaiņus uzturas Romā un Ņujorkā. Kā viesmāksliniece viņa uzstājas nozīmīgos festivālos un pasākumos Eiropā, ASV un Japānā.
Dejotāja sadarbojas ar Fāra in Sabīna teātri Potlahā, Mākslas akadēmiju Romā, Diānas teātri Neapolē un Kairos itāļu teātri Ņujorkā. Mūziķu un komponistu, viņas radošās sadarbības partneru vidū ir basists Metjū Gerisons, perkusionists un komponists Vitorīno Naso, komponiste Kočeta Kučiarelli. Benedeta Kapanna ir Pūlas 15. Starptautiskā dejas filmu festivāla Berlīnē un DMJ Starptautiskā videodeju festivāla 2015 Saitama mākslas teātrī uzvarētāja.
Lūgta pastāstīt par sevi, viņa teic, ka uzskata sevi par "kaislīgu, taču ārkārtīgi rūpīgu dejas mīļotāju un amatnieci". Reiz kāda meitenīte pēc izrādes viņai jautājusi: kā tu jūties, kad dejo? Kapanna atbildējusi: "Jūtos izmisīgi laimīga… Jā, tik tiešām, manuprāt, dejā satiekas trauslums un spēks. Dejā es atrodu visas dzīves krāsas."
Kā jūs uzzinājāt par savu vecmāmiņu, slaveno Latvijas Nacionālās operas primabalerīnu?
Es uzaugu starp viņas skaistajām vēsturiskajām fotogrāfijām un daudzajiem par viņu publicētajiem rakstiem. Mirdzas Kalniņas mūžs aprāvās Romā, kur viņa dzīvoja kopš 1934. gada, tāpēc man bija pieeja virknei apbrīnojamu materiālu, kurus viņa bija saglabājusi par savu dejotājas karjeru Rīgā un Romā. Diemžēl mans tēvs (Mirdzas Kalniņas dēls) zaudēja jebkādus kontaktus ar viņas ģimenes locekļiem. Es zināju, ka viņai bija māsa Ērika, un man tikko Rīgā beidzot bija iespēja uzlikt ziedus uz viņas kapa, jo tagad jau zinu, kur tas atrodas. Turp aizgājusi, 1. Meža kapos redzēju, ka Ērikas kapiņš ir rūpīgi, ar lielu mīlestību apkopts. Acīmredzot to dara tuvi radi, tāpēc turpat pie kapa noglabājām zīmīti, ka vēlos sakontaktēties ar šiem cilvēkiem.
Mirdzas māte Emīlija Kuikulīte drīz sekoja meitai uz Romu, bet tēvs Mārtiņš Kalniņš nomira neilgi pēc meitas pārcelšanās uz Itāliju. Romā Mirdza satika un iemīlēja itāļu vīrieti, manu vectētiņu Lorenco Kapannu. Viņi apprecējās, vēlāk izšķīrās, bet pēc tam atkal atgriezās viens pie otra. Mans tēvs – viņu sauc Džanfranko un viņam pašlaik ir 80 gadu – ir viņu vienīgais bērns. Viņš atceras, ka Mirdza runājusi par kādiem radiem Austrālijā, bet neko vairāk par to es diemžēl nezinu. Man ir divas māsas, taču dejoju es vienīgā. Starp citu, mans otrais vārds ir Martina – kā vectēvam.
Kā sākāt savu sakņu meklējumus Latvijā? Kāda jums atklājās slavenās vecmāmiņas dzimtā zeme un tās cilvēki? Un kā veicās ar arhīvu un bibliotēku materiālu pētījumiem, neprotot latviešu valodu?
Mani vienmēr ļoti interesējusi un pievilkusi Latvija un mana vecmāmiņa Mirdza. Viņa aizgāja mūžībā 1974. gadā, es piedzimu 1973. gadā, un mūsu ceļi šajā pasaulē krustojās tikai vienpadsmit mēnešus, tomēr es vienmēr esmu izjutusi dziļu iekšēju tuvību ar viņu. Tā sajutos varbūt tāpēc, ka vēlējos dejot, kopš sevi vispār atceros, un varbūt tāpēc, ka, skatoties uz viņas fotoattēliem, es vienmēr ar iekšēju apbrīnu domāju par to, ka viņa bija lepna un ļoti spilgta sieviete un dejotāja. Viņa pāragri aizgāja mūžībā, taču dejas vidē Romā viņu atceras. Kad sāku mācīties dejot, skolotāja, mani ieraudzījusi, uzreiz teica: lūk, Mirdzas Kalniņas mazmeita!
Kad vēl biju bērns un vēlāk itāļu pusaudze, pilnīgi viss, kas bija aiz dzelzs priekškara, man likās noslēpumains un nepieejams. Tad es uz dažiem gadiem pārcēlos uz ASV dejot Ņujorkā, un visbeidzot tikai pirms diviem gadiem man radās iespēja atbraukt uz Rīgu un sākt iepazīt šo brīnišķīgo, romantisko, poētisko un degsmes piepildīto zemi. Ticu, ka pati dzīve piedāvā risinājumu tad, kad ir pienācis īstais laiks.
Internetā es sakontaktējos ar atsaucīgo, jauko Astru Šmiti no Latvijas Nacionālās bibliotēkas (Humanitāro un sociālo zinātņu lasītavas galvenā bibliogrāfe – aut.), kura gatavoja rakstu par Mirdzu Romas nekatoļu kapsētas krājumam. Mana vecmāmiņa dus šajos kapos, tāpat kā daudzi ievērojami mākslinieki un vēsturiski nozīmīgas personības, viņu vidū – britu dzejnieki Džons Kītss un Persijs Bišs Šellijs, politologs, sociologs, lingvists Antonio Frančesko Gramši, ungāru dejotājs un horeogrāfs Aurels M. Millošs.
Ap to pašu laiku iepazinos arī ar četrām jaunām latviešu dejotājām no Rīgas – Līvu, Ingu, Madaru un Martu, kuras Erasmus programmā Romā studēja Nacionālajā dejas akadēmijā. Viena no viņu skolotājām man mācīja kompozīciju, kad vēl pati biju šīs akadēmijas studente. Viņa mūs iepazīstināja, zinādama par manu sapni izveidot dejas projektu par savu vecmāmiņu. Viņas kā tādi eņģeļi aizveda mani ceļojumā uz Rīgu. Tā es šeit uzreiz sajutos mīļi gaidīta un guvu palīdzību un atbalstu savos meklējumos. Jūtos viņām tik pateicīga un esmu laimīga, ka tagad Rīgā ar viņām atkal tikos. Ar izrādi Saknes šie pētījumi nebeigsies: Astra joprojām man palīdz urbties cauri dokumentiem Latvijā, un es turpinu meklējumus Romā. Es plānoju atgriezties Latvijā vēl un vēl… pat kopā ar savām māsām un brālēniem.
Kas jūs visvairāk iedvesmo tajā, ko uzzinājāt par Mirdzas Kalniņas mākslu un dzīvi?
Viņas aizrautība, augstsirdība, daiļums, vieglums un meistarība, bet arī dziļa brīvība un gandrīz bērnišķīgs veids, kā viņa uztvēra dzīvi un cilvēkus. Skaidrais un patiesais acu skatiens... Es domāju, ka mēs dzīvojam tajā, ko atstājam mantojumā citiem. Manuprāt, viņa ir atstājusi ļoti daudz gan mākslinieciski, gan cilvēciski, protams, arī ģenētiski. Es vienmēr jutu, varbūt tāpēc, ka viņa mira, mokoši slimojot ar vēzi, ka viņa kaut ko nepaspēja, ka viņai kaut kā pietrūka. Nu, protams, pietrūka viņas dzimtenes, dzimtās valodas un, iespējams, arī pēdējās dejas. Es centos savā izrādē Saknes dāvāt viņai iespēju atkal dejot savā pilsētā, saviem mīļajiem – jau atkal citu deju. Tā arī ierakstīju izrādes anotācijā: "Starp ēnām un gaismām mēs satiekam savu pagātni un savas mūsdienas. Tas ir kā ceļojums paralēlās pasaulēs, piedzīvojot tās un dejojot starp tām. Tēli rodas no nekurienes. Kā mozaīkas gabaliņus es vēlētos salikt tos vietās, bet tie mani pašu ieliek telpā un laikā… manas atmiņas telpā un laikā. Es neko neradu, bet ļauju šīm dejām plūst caur mani kā svinību rituālā, un atziņas – mūsu nesenās pagātnes trauslums – savijas, lai gan tās šķir gadi. Mēs dzīvojam savās pretrunās. Mēs dzīvojam tajā, ko atstājam mantojumā citiem."
Saknes ir mana solo izrāde, un tajā ir jūtama manas vecmāmiņas klātbūtne. Itālijā es atradu par Mirdzu Kalniņu veidotus videomateriālus. To ir ļoti daudz, taču es vēl neesmu varējusi tiem visiem tikt klāt, jo tam nepieciešams dabūt dažādas oficiālas atļaujas. Tomēr izrādē ir redzami video, fotoattēli un… pat Mirdzas skatuves tērps! Tas ir kostīms, kurā viņa uzstājās Romas operā un kuru viņa savulaik uzdāvināja savai īpaši iemīļotajai studentei Marinellai Santīni. Marinella pagājušajā gadā nolēma to uzdāvināt man. Es jūtos ļoti saviļņota, ka varu to parādīt savā dejas izrādē.
Es ļoti vēlējos autentiski atklāt to lielo cieņu, kādu izjūtu pret savu vecmāmiņu, viņas stāstu, viņas dzīvi un viņas dzimto zemi. Es ceru, ka spēju pārraidīt degsmi un mīlestību, kāda viņai un man ir pret deju un dzīvi. Šis darbs ir mans ceļojums, pētījums par skaņām, kustību un laiku, un katru reizi, kad dejoju Saknes, es arī pati sev atklāju arvien jaunas krāsas un jaunas patiesības.
Kur esat jau paspējusi šo izrādi izdejot, un kā skatītāji to uzņem?
Pilnās versijas pirmizrāde notika pirms mēneša Romā, taču jau pērnruden es nodejoju gandrīz visu izrādi Ņujorkā un Bufalo. (Video joprojām ir procesā, un esmu nedaudz mainījusi arī mūziku.) Bija atzinīgas recenzijas, taču visvairāk mani iepriecināja skatītāju emocionālais saviļņojums.
Kas motivēja izvēlēties tieši šo komponistu – Vitorīno Naso, Karola Šimanovska un A. Plisevskas – mūziku?
Vitorīno Naso es pazīstu jau teju 20 gadu, un mēs esam sadarbojušies jau vairākkārt. Viņš ļoti labi pazīst manu deju, un mēs esam ļoti līdzīgi, jo abi nākam no ļoti stingri klasiskas tradīcijas. Tas ir pamats, no kura varam virzīties tālāk, to atšifrējot un spēlējoties ar kustību un skaņām, meklējot skaidrību un būtību... Viņš zina, kādu pasauli es vēlos šobrīd radīt. Horeogrāfijas pēdējā un galīgajā versijā es tomēr atteicos no brīnišķīgā Karola Šimanovska skaņdarba, jo vēlējos, lai vairāk būtu dzirdams klusums – klusums, kuru pārtrauc elpošanas, apģērba un attēlu skaņa. Te dzirdama arī balss un gongi, līdz atgriežas mūzika, tango, kurš, kā man izdevies atklāt, bija sacerēts speciāli manai vecmāmiņai. Šo tango, kuras autore ir A. Plisevska (uz notīm, kuras atradu, diemžēl nav pilna viņas vārda), bet vārdus sacerējis Roberts Vizbulis, spēlēja un ierakstīja armēņu pianiste Irma Toudjiana. Deja ir ceļojums arī caur skaņām, un tam visam ir jāved mūs tuvāk Mirdzai, mums tikai viņa ir jāpasauc.
Visu interviju lasiet 28.aprīļa žurnālā SestDiena!
Velo