Vārds Fabiass Nils Īle izklausās diezgan karaliski. Un tā nēsātājs patiešām ir divu latviešu mūzikā diezgan dziļas pēdas atstājušu un aizvien aktīvu dzimtu – varētu pat teikt, klanu – atvase. Ja nebūtu pirmā vārda Fabiass, viņš varētu sevi dēvēt par Nilu Īli Otro, jo tēvs ir labi pazīstamais visādu eksotisko zemju perkusiju spēles pētnieks, pavēlnieks un apmācības meistars Nils Īle. Astoņdesmito gadu vidū viņš ritmiski iekustinājis gan pankgrupas Inokentijs Mārpls šūpuli, gan ir muzicējis kopā ar Hardiju Lediņu un Juri Boiko N.S.R.D. (Nebijušu sajūtu restaurēšanas darbnīca), kur viņa vecākā māsa Inguna bija pastāvīgā dalībniece – dziedātāja un saksofoniste.
Savā divdesmit gadu jubilejā arī Fabiass debitēja ar apvienību NSR, kopā ar mūziķiem no vairākām pazīstamām grupām (Aston Kais, Advanced Blue, Purple Negative) spēlējot jaunās – draiskulīgās un dejojamās – versijās N.S.R.D. klasiskos hitus.
Savukārt Fabiasa mamma Maija ir grupu Menuets un Pērkons basģitārista Jura Sējāna meita. Visa Nila un Maijas vairāk nekā pirms divdesmit gadiem izveidotā un ar atvasēm apaugusī ģimene kopā muzicē grupā Kanisaifa, bet kopš šīs desmitgades sākuma Fabiass ir arī grupas Dzeltenie pastnieki pastāvīgais bundzinieks.
Pat nemēģinot izlēkt ārā no visa šī muzikālā virpuļa, Fabiass nupat debitējis arī kā mākslinieks – Raiņa un Aspazijas vasarnīcā Jūrmalā skatāma viņa pirmā personālizstāde Atmosfēra. Divreiz viņš mēģinājis iestāties Latvijas Mākslas akadēmijā, kas pagaidām nav izdevies, bet kāpēc gan lai nesāktu ar izstādi? Atklāšanā uzstājās grupa Kanisaifa, kuru savulaik izveidojis viņa tēvs, bet Fabiass tagad esot pat kļuvis par grupas vadītāju.
Tiekamies Jūrmalā pirmdienā, kad ar dzejas klasiķu auru uz visiem laikiem piesūkusies vasarnīca izrādās slēgta, tāpēc Fabiass, kad iesēžamies kādā Jomas ielas kafejnīcā, iepazīstina ar izstādes eksponātiem fotogrāfijās. Tur redzama vecu – to resno un smago – televizoru grēda, vinila plašu atskaņotāji un kāda griestos iekārta no kompaktdiskiem izveidota instalācija. «Šī objekta nosaukums ir Mākonis. Tas tā kā reprezentē mūsdienu «aiklaudu», kur glabājas visādi mūsu dati. Un kaut kā to var sasaistīt arī ar tur glabātajām mūsu atmiņām, cik tas patiesībā viss ir trausls. Tu paņem disku un nomet zemē, saskrāpē vai kā citādi sabojā, un visa informācija vienkārši ir pazudusi. Tāpat arī mūsu atmiņā – kaut kādi spilgtāki momenti noslāņojas un saglabājas, bet citas lietas pazūd. Tu kaut kādā ziņā izvēlies, ko tu gribi atcerēties un ko ne, un tas viss kopā sāk veidot kaut kādu tavu atmosfēru un arī tevi pašu.»
Visu sarunu lasiet žurnāla SestDiena 19. - 25. septembra numurā! Ja vēlaties žurnāla saturu turpmāk lasīt drukātā formātā, to iespējams abonēt ŠEIT!