Nacionālā teātra pagrabā izvietotā Aktieru zāle ar zemajām velvēm vienmēr bijusi mazliet klaustrofobiska vieta, taču šoreiz neomulīgu sajūtu rada dobjie būkšķi, kas rodas, kādam cilvēkam ik pa brīdim iesperot pa dzelzs durvīm. Aiz tām atrodas apcietināts noziedznieks – un stāsts par viņu.
Režisora Roberta Daubura iestudētā Jāņa Joņeva luga Ko var cilvēks balstīta reālā krimināllietā no padomju laikiem, un tajā darbojas Rita Aksenoka – reāla un sabiedrībā labi pazīstama sevišķi svarīgu lietu izmeklētāja. Tomēr izrādes fokuss nevilšus aizvirzās uz Aleksandru Volkeviču – apsūdzēto, bandas vadoni, kuru iestudējumā pārliecinoši iemieso aktieris Mārcis Maņjakovs. Izrādes drūmo atmosfēru nodrošina Kristiana Brektes lakoniskā, rūsas toņos veidotā scenogrāfija, atgādinot par padomju laikā populārajiem mēģinājumiem logu restes veidot dekoratīvā stilā, piemēram, kā saulītes. Komponists Tomass Ančs noskaņu papildina ar atbilstošu muzikālo materiālu.
Sanitai Paulai ir nepateicīgs uzdevums spēlēt sievieti izmeklētāju, kuras publiskais tēls vienmēr ir bijis tik korekts, ka šķiet pat drusku stīvs. Pārāk pareizu cilvēku parādīt interesanti ir grūti. Paula ir aktrise, kuras biogrāfijā daudz meiteņu un maigu, pat naivu sieviešu (kaut vai Auce Skroderdienās). Ritas Aksenokas lomā aktrisei nav daudz iespēju izkāpt ārpus izmeklētājas rāmja, toties Aksenokas teiktais, ka viņa katrā noziedzniekā meklējusi cilvēku, dod iespēju atklāt Volkeviča personību.
Nav jau tā, ka izmeklētājas personība sastāvētu tikai no pareizas uzvedības un likuma pantiem. Tieši sarunas ar Volkeviču izprovocē Ritu mazliet atklāt arī kādas privātas detaļas, tāpat stāstījumā parādās izmeklētāju sacerēti pantiņi par noziedzniekiem, izrādes programmiņā redzamas arī Aksenokas kolēģu veidotās kolāžas, kas liecina, ka izmeklēšanas radītā spriedze varēja izlādēties zināmā radošumā, lai arī varbūt bez lielas literāras un mākslinieciskas vērtības, uz kādu izmeklētāji nemaz nepretendēja.
Mārča Maņjakova Volkevičs ir kriminālajā vidē un cietumā norūdījies, skarbs, tomēr visnotaļ gudrs cilvēks. Muļķis tāda mēroga bandas operācijas nemaz nevarētu izplānot. Paradoksālā kārtā tieši palīdzība milicijai, kļūstot par tās ziņotāju, nostiprina Volkeviča izvēli kļūt par noziedznieku un nenotveramu bandītu – līdz viņa ceļā stājas šķietami trauslā sieviete. Izrādē iekļauta arī neliela pasāža, kurā atspoguļota sabiedrības attieksme pret sievieti izmeklētāju, uzskatot šo savienojumu teju par neiespējamu. Situāciju, kad jau cietumā noziedznieks un izmeklētāja paliek vieni telpā, kur apsargs nav sasaucams, Volkevičs neizmanto ļaunprātīgi, kaut viņam vairs nav, ko zaudēt, un tieši šī sieviete viņu iesēdināja aiz restēm un noveda līdz eksekūcijai. Paradoksāli, bet gudrais likumpārkāpējs prot novērtēt sev cienīgu pretinieci un izturēties pret viņu ar cieņu.
Elza Rūta Jordāne, kurai režisors uzticējis arī tīri tehniskas funkcijas, piemēram, attēlu rādīšanu uz sienas, atveido Volkeviča meitu, kas tēvu nekad nav satikusi, un viņa trūkums licis jaunajai sievietei domāt, vai nāvessods tiešām bija pelnīts sodamērs par to, ko tēvs paveica. Izmeklētāja sarunā ar meitu atzīst, ka mūsdienās Volkevičam piespriestu, visticamāk, 15 gadu cietumā un viņš jau būtu iznācis brīvībā. Inscenētā neiespējamā un nekad nenotikusī tēva un meitas saruna atklāj to, ka uz jebkuru cilvēku var paskatīties no dažādiem skatpunktiem – meita Baiba nolemj pieņemt sev otru vārdu Aleksandra, godinot tēva piemiņu, lai arī fakts, ka viņš bija noziedznieks un netika tiesāts bez vainas, nav apstrīdams.
Izrāde, par kuru ir vērts domāt.
TEĀTRIS
IESAKA ATIS ROZENTĀLS
SALOME.
REŽISORS ALVIS HERMANIS ★★★★
Latvijas Nacionālā opera un balets
Pie Raudu mūra izvērstā ekscentriskā versija par Riharda Štrausa operu ar Eimijai Vainhausai vizuāli līdzīgo titulvaroni piedzīvos otro sastāvu ar veselām četrām debijām: Tatjanu Trenoginu kā Salomi, Andri Ludvigu Hēroda lomā, Ilonu Bageli kā Hērodeju un Rihardu Mačanovski Johanāna tēlā. Redzēsim, kādas jaunas attiecību nianses šajā asiņainajā stāstā ienesīs mūsu talantīgie mākslinieki.
KONEMĀRAS GALVASKAUSS.
REŽISORS EDVĪNS KLIMANOVS
Rēzeknes teātra Joriks viesizrāde Jaunatnes teātrī Brīvo aktieru savienība
Jaunā režisora diplomdarbs ar četriem Mihaila Čehova Rīgas Krievu teātra aktieriem, kas pēc plašākai publikai slēgtās pirmizrādes jūnijā turpina dzīvot Rēzeknes teātra Joriks paspārnē. Mārtins Makdona ir melnā humora meistars ar trakiem sižetiem (atcerieties Īru miroņgalvu Dailes teātrī? Tā ir tā pati luga). Rīgā izrāde ir 27. oktobrī, bet dienu vēlāk Rēzeknē cits Klimanova iestudējums – Makdonas Kroplis no Inišmanas. Izrādes krievu valodā.
EFEKTS.
REŽISORE DIĀNA KAIJAKA ★★★★
Dailes teātris
Lūsijas Preblas lugā divi jaunieši piekrīt kļūt par kādas medicīnas iestādes eksperimenta trusīšiem, savukārt mediķu starpā atklājas senāk notikušas attiecību drāmas atbalsis. Psiholoģiski āķīga luga, kas iestudēta divos sastāvos un uzdod jautājumu, vai jūtas var izraisīt ar medikamentu palīdzību un ko iesākt, ja viss noiet greizi.