Palikšu Latvijā

Amerikāņu diriģenta Kristofera Volša-Sinkas izveidotais Rīgas projektu koris (RKP) savā debijas programmā Baha atbalss koncertos šīs nedēļas nogalē Rīgā un Baltezerā atskaņos mūziku, kuras autorus iedvesmojis baroka lielmeistara Johana Sebastiāna Baha radošais mantojums. Koncerti gan Anglikāņu Sv. Pestītāja baznīcā 26. oktobrī, gan Baltezera baznīcā 28. oktobrī būs bez ieejas maksas.

Neatgriezeniski iemīlējies latviešu kora skaņā un mūzikā, Kristofers Volšs-Sinka pirms trim gadiem pārcēlās no dzimtās Amerikas uz dzīvi Latvijā. Viņš šeit ir dziedājis jauniešu korī Kamēr…, diriģējis divus korus (Latvijas Universitātes jaukto kori Dziesmuvara un Emīla Dārziņa jaukto kori), nesen iekļāvies Valsts akadēmiskā kora Latvija sastāvā, nodibinājis ģimeni un nu jau arī pats savu kori. Visu to kopā viņš sauc par sava sapņa īstenojumu, bet Latviju – par savu sapņu zemi. Savā Rīgas projektu korī Kristofers sapulcējis 27 pieredzējušus amatierdziedātājus, kurus vieno vēlme trīs projektos gadā augstā kvalitātē izpildīt Latvijā reti atskaņotu mūziku. Virziens, kurā viņš ar to dodas, atšķirsies no ierastās Latviešu koru ainavas. Amerikāņu diriģents to vēlas bagātināt ar jaunu krāsu.

Kā un ar kādu mērķi jums radās ideja izveidot projektu kori?

Iestājoties Valsts akadēmiskajā korī Latvija, es pavisam nesen, augustā, aizgāju no kora Kamēr…, kur dziedāju trīs gadus. Cilvēki, kuri aiziet no Kamēr…, bieži saka, ka pēc tam viņi vairs nespēj dziedāt nekur citur, jo ir pieraduši pie visaugstākā muzicēšanas līmeņa. Daudzi aiziet no Kamēr… tāpēc, ka dzīvē pienāk brīdis, kad pastāvīgo, intensīvo atdevi šajā kolektīvā viņi vairs nevar apvienot ar ģimeni vai karjeru. To dzirdot, vienmēr padomāju, cik žēl, ka šeit, Latvijā ir tik daudz cilvēku, kuri vairs neizmanto savu lielisko mūzikas izglītību un iegūtās prasmes. Tāpēc man radās doma izveidot kori, kas rīkos trīs projektus gadā. Katram projektam ir sešu nedēļu mēģinājumu periods. Piektdien 26. oktobrī un svētdien 28. oktobrī mums būs pirmie koncerti.

Man ir liels prieks, ka šī ideja uzrunāja daudzus cilvēkus, kuri pagātnē dziedājuši koros Kamēr…, Balsis, Swedbank korī un citur. Tie ir kori ar labu reputāciju. Šajā reizē mums ir 27 dziedātāji. Daži no viņiem nav dziedājuši korī jau piecpadsmit gadu. Sākumā viņiem bija grūti, viņi nejutās stabili, taču tagad kopskaņa ir ļoti laba. Tas ir līdzīgi, kā atsākt braukt ar velosipēdu: ar laiku viss atnāk, iemaņas atgriežas.

Man nešķiet interesanti piedāvāt latviešu komponistu darbus. Es protu tos diriģēt, taču Latvijā ir jau tik daudz koru, kuri ļoti labi dzied latviešu mūzikas repertuāru. Taču ir daudz ļoti interesantas mūzikas, kas neizskan Latvijā. Manuprāt, tikai profesionālie kori var dziedāt lielās a cappella formas – piemēram, mūsu pirmajā programmā iekļauto Reinbergera mesu dubultkorim, kuru reiz esmu dzirdējis tikai akadēmiskā kora Latvija izpildījumā. Vēlāk, otrajā projektā dziedāsim mūsdienu mūziku, kas tapusi ārpus Latvijas pēdējos piecos gados. Katrs darbs būs pirmatskaņojums Latvijā.

Netraucē tas, ka Latvijā cilvēki nav tik smaidīgi un komunikabli kā Amerikā?

Latvieši ir ļoti godīgi. Vienmēr ir skaidrs, ka visas emocijas ir īstas. Manuprāt, tā ir liela vērtība.

Bet vai aiz atturības maskas nešķiet, ka emociju nemaz nav?

Mazliet pietrūkst emociju mēģinājumu procesā. Amerikā cilvēki pauž emocijas jau pirmajā brīdī, pirmajā mēģinājumā. Bet tagad es par to vairs neuztraucos, jo no pieredzes zinu, ka koncertā būs. Cilvēki atveras, un viss notiek.

Par dzīvi Latvijā ilgtermiņā jums ir droša pārliecība?

Jā, ļoti. Ar rakstīšanu viss ir OK. Es varu samaksāt rēķinus un nodokļus, dzīvei pietiek. Ar to, paldies Dievam, nav problēmu. Protams, es zinu: lai varētu atļauties vadīt kori, man ir jāstrādā. Ja šodien negribas rakstīt, man vienmēr ir jādomā: es šo daru, lai vakarā varētu vadīt savu kori.