Valsts ir kaut kas vairāk

Cik īsti verdzības gadsimtu latviešiem bija? Vai 700 verdzības gadu ir mīts?

Tajā interpretācijā, kādā tie tika pasniegti no Merķeļa un tālāk arī nacionālajā kustībā, tas noteikti ir mīts. Paliek jautājums, vai, dekonstruējot šo mītu, ir pamats dekonstruēt arī priekšstatu, ka latviešu zemniekam vienā vai otrā posmā bija grūta dzīve. Pilnīgi pieļauju, ka noteiktos vēstures brīžos latviešu zemniekam bija grūtāka dzīve nekā zemniekiem, piemēram, kaut kur Vācijā.

Vai grūtākie vēstures brīži latviešu zemniekiem nebija Krievijas impērijā līdz brīvlaišanai?

Tas bija XVIII gadsimtā, nostiprinoties dzimtbūšanas sistēmai. Merķeļa atskaites punkts bija daudz senāks, viņš uzskatīja, ka brīvā tauta krita verdzībā, kad vācu kuģi uzzēģelēja Daugavas ieteku jūrā. Bet dzimtbūšanas funkcionēšanas apraksts ir no XVIII gadsimta, un tad ir jautājums, cik tālu pagātnē tas šajā mītā iestiepjas. Protams, XIII gadsimtā šeit dzīvojošām tautām radās jauna politiska situācija, bet runas par to, kā tā no vietējiem tika uztverta, ir diezgan spekulatīvas. Šaubos, vai mums ir iespēja iedziļināties tajā, kā tolaik vietējie iedzīvotāji uztvēra situācijas maiņu.

Vārdu sakot, tas, ka 700 verdzības gadu ir mīts, nenozīmē, ka latviešu zemnieki būtu dzīvojuši laimīgi. Tas nozīmē tikai to, ka brīvības zaudēšanas un verdzības stāsts tika konstruēts stipri vēlāk.

Krievijas impērijas sastāvā Latvija atradās diezgan ilgi.

Jā, no gadsimta Kurzemes guberņas gadījumā līdz pat diviem Vidzemes gadījumā. Šajā laikā veidojās lielākā daļa priekšnoteikumu latviešu nācijas un Latvijas valsts tapšanai.

Vai latviešu valstiskuma apziņa uzplauka un nostiprinājās, pateicoties Krievijas impērijai vai par spīti tai?

Latviešu pieredze nostiprinājās, pateicoties Krievijas impērijai. Pateicoties reformām, mēs sākām vairāk domāt par to, kas ir mūsu iespējas un atbildība līdzdarboties. Tajā pašā laikā īsti kaujinieciska apziņa, ka latviešiem nepieciešama vara, lai kaut ko mainītu, notiek, par spīti Krievijas impērijas nespējai ieviest pietiekami dziļas reformas, demokratizēt sabiedrību, izstrādāt konstitūciju, ieviest normālu vēlēšanu sistēmu – visu to, ko XIX gadsimta Eiropa pazīst un ko mēs, būdami tik tuvu vācu kultūras telpai, labi zinājām.