Laika ziņas
Šodien
Daļēji apmācies

Vīrs ar dzelzs putniem

Kolekcionārs Viktors Talpa savācis iespaidīgu lidaparātu kolekciju, kuras eksponātus iekāro dažādu valstu muzeji. Latvijā problēma cita – aviācijas muzejs vispirms jāizveido. Entuziastiem šķiet, ka vispiemērotākā vieta tam būtu Spilve, taču atbildīgās iestādes joprojām minstinās.

Latvijai ir panākumiem un piedzīvojumiem bagāta aviācijas vēsture, Rīga vairāk nekā simt gadu ir bijusi viens no aviācijas tehniskās domas centriem, taču līdz pat 2021. gadam neviena atmiņas institūcija par to neliecina. Izmētātas ir vēstures liecības, izvairīga institūciju attieksme, neizprotami nihilistiska situācija jomā, kas varētu kļūt par izcilu veiksmes stāstu – ja vien druskas savāktu vienā veselumā.

Latvijas aviācijas šūpulis ir Spilves lidosta, kas tā vien gaida savu atdzimšanu kā aviācijas sporta centrs un ilgi cerētais nacionālas nozīmes muzejs. Aizmetnis šāda muzeja izveidei bija 2012. gadā, kad tas arī darbojās vienu sezonu, taču krita par upuri Rīgas domes iekšējām nesaskaņām. Jaunais pašvaldības sasaukums Spilvi uztver kā sabiedrības interesēs attīstāmu objektu, taču nacionālas nozīmes muzeja izveidei ar to vien nepietiek – nepieciešams valsts atbalsts. Gada beigās četras sabiedriskās organizācijas aicināja Valsts prezidentu, Saeimu un atbildīgās ministrijas izveidot lemt spējīgu darba grupu šī jautājuma risināšanai, taču mēneša laikā atbilde tā arī nav saņemta.

Tikmēr tehnikas kolekciju juku laikos ir savācis viens vienīgs cilvēks – bijušais aviācijas inženieris Viktors Talpa. Zem klajas debess, bez īpašiem darba apstākļiem viņš ir izdarījis vairāk nekā iestādes ar štatu un līdzekļiem. Kolekcijas uzturēšanās laiks pie lidostas Rīga ir izsmēlis visus limitus – teritorija ir jāpamet līdz 31. martam, un unikālajai aukstā kara tehnikas kolekcijai ir jāmeklē jaunas mājas. Vai tā varētu atgriezties Spilvē un veidot daļu no topošā muzeja – tas ir jautājums gan Rīgas domei, gan atbildīgajām ministrijām.


Gada sākumā starptautiskā interneta tirdzniecības vietnē parādījās intriģējoša ziņa: Latvijā pārdod 30 padomju lidmašīnu. Neviens cits bez jums tas nevar būt. Ko tas nozīmē?

Maitasputni ir neatņemama pasaules sastāvdaļa. Jo īpaši, ja zina situāciju – man ar savu kolekciju no šejienes jāpazūd pēc iespējas drīz. Teritoriju vajag lidostas attīstībai. Jautājums vēl nav atrisināts, tāpēc kāds paredz galējo situāciju: nebūs uz kurieni pārvest vai nebūs līdzekļu, par ko to izdarīt. Un piedāvā pārdot to, kas šim "stervjatņikam" nepieder.

Sludinājums uzkurinājis interesi – tagad ne tikai ārzemnieki, bet arī savējie sarosījušies. Mani biedrības puiši gan sazinājās ar administratoru un lika izņemt. Tā ir viltus ziņa. Neviens cits pār manu kolekciju nevaldīs un nevienam to neiztirgos. Piemēram, te esošais Tu-22M1 ir vienīgais pasaulē! Atbrauca vīri no Kijevas aviācijas muzeja, pierunāja, solīja naudu un lūdzās: visi citi Tu modeļi mums ir, bet šī nav. Pārdod! Mana atbilde skaidra – nē! Bet bija te viens deputāts un brīnījās, kāpēc esmu ietiepies. Viņam likās, ka nav ko domāt, ka jāpārdod, ja jau kāds grib pirkt, ja nauda spīd. Man tas ir kā klausīties mežoņu valodā. Barbarisms. Bet katram ir savs viedoklis, censties citu pārmācīt nozīmē tērēt savu laiku, bet man to vajag svarīgākām lietām.

Te ir tāds tērauda putnu dārzs – lidmašīnu ir daudz. Vai varat kādu īpaši izcelt?

Mīļākā lidmašīna – tā ir bezjēdzīga, neauglīga saruna. Man katrs lidmašīnu tips ir vērtīgs un dārgs. Varbūt vulgāri izklausās, varbūt patētiski, bet savā veidā mīlu ikvienu no tiem. Katra lidmašīna ir enerģijas, zināšanu, līdzekļu, ideju un darba stundu sakausējums. Lai izgatavotu lidmašīnu, vidēji strādā 700 dažādu uzņēmumu, un padomājiet – cik cilvēku! Tie nav tie vājākie un nezinošākie, gluži pretēji. Pret lidmašīnu ir jāattiecas ar īpašu cieņu, ne kā pret labu televizoru vai mēbeli. Tā ir cita gradācija, cits līmenis. Neņemos spriest par augstām matērijām, bet kopš 1959. gada, kad sāku nodarboties ar lidmašīnām, neko interesantāku neesmu sastapis. Mūsdienu gadžeti, kompjūteri, visa elektronika, viedierīces, ar ko sasirgusi jaunā paaudze, – tas viss ir tikai viena maza sastāvdaļa no lidaparāta. Cilvēkam ir nervu, asinsrites, gremošanas utt. sistēma, un lidmašīnām ir līdzīgi – nekas nedarbojas atsevišķi. Un katrai sistēmai ir speciāli sagatavoti augstākā līmeņa speciālisti. Visa tehnoloģijas attīstība ir rodom ot tuda – no aviācijas, no militārās tehnikas.

No kurienes rodom ir jūsu kolekcija? Kā tapa tas, ko saucat par muzeju? Kāpēc uz plāksnītes pie vārtiem minēts Frīdrihs Canders – viens no kosmosa izpētes aizsācējiem?

Aviācija jau aizsāka arī kosmosa izpēti! Un Canders ir ne tikai dzimis rīdzinieks, viņa vārdā bija nosaukts arī sporta klubs. Mūsu saknes ir tur. Lūk, to iznīcinātāju MiG-21 dabūjām no PSRS karaspēka aviācijas daļas. Mēs, Candera vārdā nosauktais jaunatnes aviācijas klubs, to ļoti vēlējāmies. Mums uzlika noteikumu: savāciet 10 tonnu melno metālu, nododiet mums, bet mēs jums par darbu un pūlēm pretī dosim lidmašīnu. Tas bija 1969. gadā. Šī kolekcija tiek vākta jau 52 gadus.

Pusgadsimtu? Kas jums lika vai ļāva to darīt?

Padomju laikā bija Ministru padomes nolikums, ka norakstīto militāro, tostarp aviācijas, tehniku nodod sporta klubiem, lai popularizētu aviācijas zināšanas jaunatnes vidū. Lai viņi būtu nodarbināti, lai nevazātos apkārt un nevārītu ziepes. To nodrošināja valsts. Tas bija kolekcijas tapšanas sākums. Viss izauga no Frīdriha Candera vārdā nosauktā jauno lidotāju sporta kluba.

Administratīvi tas atradās Civilās aviācijas pārvaldes pārraudzībā. Ar aviācijas ministra pavēli Nr. 550 ne tikai atļāva, bet uzlika to par pienākumu. Arī Latvijas PSR Civilās aviācijas pārvalde sāka veidot šādus klubus – tāpat kā citviet PSRS. Mērķis bija laikus gatavot nākamo lidotāju un tehniķu maiņu, izveidot pirmo pakāpienu aviācijas tehnikas apguvei. Lai aviācija funkcionētu kā nozare – civilā, militārā, sporta. Šie klubi deva profesionālo orientāciju.

Mēs jauniešus mācījām trīs gadus. Audzēkņi uzreiz saņēma apliecību, ka ir iepazinušies, piemēram, ar An-2 ekspluatāciju, – ar to bez konkursa varēja tikt visās aviācijas mācību iestādēs. Bāzējāmies Spilvē, tur ir izcili apstākļi: vēsturisks lidlauks, lidostas ēka, kurā, starp citu, nosvinēju savas kāzas, palīgbūves... Ventspilī bija filiāle. Es kļuvu par šī kluba trešo priekšnieku, mani ielika, jo pa Spilvi jau dzīvojos kā aviācijas inženieris.

Tagad tādas lidmašīnas vairs ne atrast, ne nopirkt. Vai nav pārāk grūti par visu rūpēties vienam pašam, tikai ar draugu loka atbalstu?

Visas tolaik klubam norakstītās lidmašīnas ir šajā kolekcijā, nevienu neesam pārdevuši, salauzuši, izmetuši, likvidējuši… Šī būs piektā pārcelšanās, vietas maiņa. No Spilves lidlauka vienas puses vispirms pārcēlāmies uz otru. Vēlāk klubs bāzējās šeit, pie lidostas, mācību centrā. Tad mūs izmeta un pārvietoja uz lidotāju sastāva teritoriju un vēlāk jau uz šejieni. Klubs oficiāli tika likvidēts 1995. gadā. Juku laikos nolēma, ka turpmāka jaunatnes apmācība vairs nav vajadzīga, bet mums gada plūsmā mācījās līdz 200 cilvēkiem! No astotās līdz 10. klasei. Apguva līdz 17 dažādām disciplīnām. Aerodinamiku, elektroniku, dzinēja uzbūvi, pilotēšanas mācību, trenažierus, izpletņlēkšanu, šaušanu utt.

Kā īsti Candera jauno lidotāju skola pārauga citā kvalitātē?

Pēc kluba likvidācijas es pieņēmu lēmumu: jācenšas uz šīs bāzes izveidot aviācijas muzeju. Tolaik nevienam gar to nebija nekādas daļas un saprašanas. Aviācijas mantojums neiekļāvās nekādos rāmjos. Lidaparāti vistiešākajā veidā tika uztverti kā krāsainais metāls, kuru vienīgā jēga ir iespēja tos sazāģēt un pārdot. Mēs, tie apmēram 20 domubiedri, esam laimīgi, ka tehnika ir palikusi dzīva, ka tai var pieskarties. Daudzi nesaprot, kāpēc pārdzīvoju pārcelšanos. Es saku: pamēģiniet jūs 52 gadus kaut ko vākt un vienā brīdī no tā visa atteikties!

Mēs dzīvojam laikā, kad viss mainās neiedomājami strauji. Bija valsts, nav vairs tās, bija valdība, izgaisa un aizmirsās, visi apkārt nāk un iet, bet mēs taču paliekam! Un atbildam par to, ko izdarām vai ne. Mēs nevienam nekaitējam. Domāju, ka gluži pretēji – reklamējam arī Latvijas mūsdienu aviāciju.

Kāda ir publikas attieksme? Iedvesmo vai dara domīgu?

Ikdienā sastopu gan sajūsmu un izpratni, gan vienaldzību un noliegumu. Kuru emociju ir vairāk – pozitīvo vai negatīvo? Ir apmeklētāji, kas savos pārspriedumos netiek tālāk par krāsainā metāla līmeni. Mani tas aizskar personiski. Konstruktori, kas radīja lidaparātus, nedomāja izejvielu kategorijās. Viņi domāja un strādāja, lai šis metāls lidotu. Tas nav stāsts par pašlabumu un peļņu, bet mūsdienu cilvēks ir tik samaitāts, ka ārpus tā nespēj domāt.

Cilvēkam ir jādod izvēles brīvība, bet 31tam ir jārada situācija. Un tagad, kad jaunatnei nav tādu jauno lidotāju klubu, to var izdarīt muzejs – iemest nepastarpināti šajā vidē, radīt interesi. Un, ja vēl ir iespēja palidot uz trenažiera, tad ir cita attieksme. Rodas vilkme. Bet vajag visiem! Piemēram – pensionāri. Pie manis nāk tie, kas ar šiem lidaparātiem ir lidojuši un kam ar tiem saistās dzīves labākie gadi un skaistākie mirkļi. Šī vide dod iespēju atgriezties pagātnē, bet tas ir dziedniecisks efekts, enerģijas un dzīvesprieka lādiņš. Daudzos pasaules aviācijas muzejos brīvprātīgo kustība ir ļoti attīstīta. Pensionāri ar prieku spodrina un apkopj tehniku tā, ka viss mirdz un laistās. Līdz pat ekspluatācijai – tā, ka var lidot. Viņi to dara ar prieku, nodod savas zināšanas, socializējas. Nāk kā uz darbu, jūtas novērtēti, bet tā pa īstam to var atļauties labklājības zemēs, kur augstas pensijas. Mēs esam izveidojuši platformu, lai šajā virzienā attīstītos. Tāpat pasaulē ļoti populārs ir aviācijas tūrisms – milzīgs interesentu daudzums. Francijā ir pat līdz 600 aviācijas muzejiem, Zviedrijā teju trīsdesmit, Igaunijā, Lietuvā – katrā četri pieci…

Vai jums nepārmet padomju perioda slavināšanu?

Kur nu bez tā! Bet es vācu tehniku un varēju to darīt tikai tajā laikā, kurā dzīvoju. Ja būtu iespēja iegūt cita perioda lidmašīnu – protams, man visas tuvas! Politika nav no svara. Lidmašīna nav nekāds miera balodis, viss atkarīgs no uzdevumiem, ko tā pilda, un no cilvēka, kas to vada. Es uzskatu, ka tehnika jāsaglabā tādā izskatā, kādā tā ir ekspluatēta, – patīk vai nepatīk kādam. Padomus, ka sarkanās zvaigznes būtu jāaizkrāso, ir sāpīgi klausīties, jo tas nav gudri. Mana attieksme pret tehniku neizriet no politikas. Kolekcijā, piemēram, ir vācu iznīcinātāja Messerschmitt 110 detaļas, ko izvilka no purva pie Olaines. Dabūju stabilizatoru ar svastiku. Nu un? Tā ir vēsture.

Trūkstošo laika posmu senākās lidmašīnas pasaules muzejos rada no jauna, restaurē vai veido kopijas, replikas. Tad arī var vienlīdz pārstāvēt visus posmus vai vismaz izcilākos eksemplārus…

Lai izgatavotu replikas, vajag līdzekļus, meistarus un izziņas materiālus. Tas ir dārgs prieks, taču pasaulē ar to daudzi aizraujas. Fanātiķi! Dažādos gados lidoja atšķirīgi lidaparātu tipi, pasaulē katram posmam ir savi cienītāji. Arī Latvijā atrastos entuziasti, kas ne tikai savām rokām, bet, iespējams, arī par savām finansēm daudz ko realizētu – tas tikai bagātinātu kopainu. Latvija taču veidoja visas Krievijas aviāciju, bija viens no svarīgākajiem tehniskās domas un ražošanas centriem. Pirmajā pasaules karā piedalījās daudzi latviešu lidotāji. Gan tie, kas uzreiz skolojās Krievijā, gan tādi, kas bija mācījušies Francijā vai Vācijā. Netālu no Siguldas bāzējās smago bumbvedēju Iļja Muromietis lidlauks, tā visu laiku veiksmīgākais pilots ir latvietis – Jāzeps Baško, pulkvedis cara armijā un ģenerālis vēlāk Latvijā. Un vienīgā Iļjas Muromieša replika tika izgatavota Latvijā!

Jā, bija filma Poēma par spārniem par diviem izciliem konstruktoriem: ukraini Igoru Sikorski un krievu Aleksandru Topoļevu. Pirmais pēc boļševiku uzvaras emigrēja uz ASV, otrs palika PSRS. Filmā lidmašīnas izspēlēja arī politisko drāmu.

Jā, un filmā bija vajadzīgas viņu lidmašīnas. Iļja Muromietis tika pasūtīts Rīgas Civilās aviācijas institūtam, un studenti to uzbūvēja. Fiziski tas notika kolhozā Nākotne pie Jelgavas. Tagad tas ar godu izstādīts Moņinā – Krievijas lielākajā aviācijas muzejā.

Jā, redzēju, ka atrodas goda vietā un ir aprūpēts teicami. Interesanti, ka replikas izgatavošanu uzraudzīja čeka un, tā kā modelis bija lidojošs, degvielas tvertne tika izgatavota tikai 20 litriem – lai filmas aktieri nepārlido jūrai un neaizbēg uz Zviedriju…

Jā, šo jautājumu padomju sporta klubos uzraudzīja. Taču sporta aviācija tik un tā bija labi attīstīta. Par Nākotni – pavisam nesen atbrauca mani vienaudži no šī kolhoza. Arī tur, pateicoties ieinteresētam kolhoza priekšsēdētājam, bija aviācijas sporta klubs. Ar viņa pūlēm un par kolhoza finansēm pie viņiem dislocējās Tu-104 – pirmā reaktīvā pasažieru lidmašīna PSRS un viena no pirmajām pasaulē, veidota uz Tu-16 bāzes. Viņš gribēja, lai jaunieši paliek laukos, lai viņiem ir ko darīt un kur attīstīties. Lai lido, lai lec ar izpletņiem, bet lai nedzer un nevāra sūdus. Nezinu, kas un kāpēc tur notika, bet to lidmašīnu galu galā kāds aizdedzināja. Bet man šī lidmašīna ir ļoti dārga – es uz Tu militārās versijas pabeidzu skolu, tā ir mana jaunība! Nesos glābt, kas glābjams, bija palikusi tikai pilota kabīne. Ar patiesībām un viltu izdevās to savākt, tur viss bija sadedzis apkārt, pati kabīne deformēta. Vajadzēja ceļamkrānu, treileri, bija jārīkojas ātri… Tagad tie vīri no Nākotnes ieraudzīja to kabīni un gandrīz apraudājās, sita saujā: cik labi, ka izglābi! Ka ir ko apskatīt.

Jums šeit ir stāsts par katru priekšmetu!

Šī ir atmiņu krātuve. Vecie lidotāji te nāk kā uz terapiju. Atceras, ar ko un kā paši lidojuši. Atrod pat tieši savus lidaparātus. Bija ģimene no Kaļiņingradas, staigā, priecājas, un tēvs saka: skat, šis ir mans helikopters, es biju tā tehniķis! Tik laimīgs bija, un tā visai daudzi. Ar An-24 uz šejieni atlidoju pats. Tu-134 atlidoja no Maskavas. No Tu-154 tagad ir palikusi tikai šasija, bet arī ar to es atlidoju. Lidmašīnas ir iegūtas visiem iespējamajiem līdzekļiem, izņemot kriminālus.

Lai dabūtu Tu-134, strādājām pusgadu. Ieguvām kompānijas Aeroflot uzticību, un viņi nāca pretī. Stāstīju, cik te daudzi ar šo lidmašīnu ir lidojuši, kāda tai ir nostalģiskā vērtība, un lūdzu to pārdot par vienu eiro. Viņi nepiekrita, paprasīja trīs. Bet visas izmaksas – degviela, pārdzīšana, samaksa ekipāžai – tas viss no muzeja.

Čehu Šmelek – cits stāsts. Kad te vēl notika Jaunais vilnis, kāds biznesmenis no Krievijas staigāja, skatījās un prasīja "kā palīdzēt?". Es teicu: padomi ir laba lieta, bet nauda noderētu vairāk. Viņš saka: dodiet rekvizītus! Mēs sastādījām līgumu, un viņš pēc neilga laika pārskaitīja norunāto summu. Par to nopirkām šmeleku. Atveda to izjauktā veidā un bez dzinēja. Man bija cits, to arī pielikām. Visu salikām kopā savām rokām.

Bet šo planieri pirms pusotra gada atvedām no Igaunijas. Te bija vesela delegācija atbraukusi, es šiem saku: varat pakalpojumu izdarīt? Viņi prasa: ko vajag? Stāstu, ka man Blanik planierim spārnus nozaga. Metālisti naktī ložņā kā sērga, tepat, caur žogu, aptīra. Viņi teica: padomāsim! Tad iesaistījās Andris Vicinskis, bijušais pilots, kas vēl Spilvē lidoja, un teica: viss nokārtots. Igauņi uzdāvināja nevis spārnu, bet visu planieri. Ielikām manas mašīnas piekabē un ar 80 km stundā atvilkām uz šejieni.

No Alūksnes vēl padomju laikā vedām helikopteru. Kad nomontēja propelleru, tad tas gandrīz pilnībā aizņēma brauktuvi. Kabīne brauca pati, kā vilcējs, aiz tā propellers uz piekabes, bet es ar zaporožecu aizmugurē drošināju. Braucām pa Vidzemes šoseju, pie Siguldas nokļuvām ap astoņiem vakarā. Padomāju: hmm, miliči tieši nodod maiņu, varbūt tiksim cauri sveikā. Braukt pa apvedceļu baigais līkums. Saku: dujam cauri tepat. Un visi miliči, abas maiņas, noskatījās kā hipnotizēti, bet neviens neapturēja. Tātad palīdzēja!

MiG-21 vilkām no Lielvārdes. Ar traktoru Kirovec. Sēdēju blakus vadītājam, tuvojamies Salu tiltam pie TV torņa. Es viņam saku: tu akurātāk brauc! Šis pārprasa: ko tu saki? Un, babah, ar spārnu pa barjerām. Vēl tagad ir bukte, bet citādi viss beidzās labi.

Top komentāri

Krējums Saldais
K
Šī cilvēka priekšā var noņemt cepuri. Ja Latvijas prezidenti, ministri un deputāti atdotu savam darban un pienākumam kaut vai 1/3 no tā, ko savam pienākumam atdod šis cilvēks, mēs jau sen būtu Šveices un Norvēģijas līmenī.
Gaidis
G
Izlasīju pautiem
aleksaqndrs jegorovs
a
Es ar so cilveku esmu stradajis kopa no pasa sakuma,vins ir ists entuziasts ja mes visi butu tadi ka vins,musu valsts butu jau sen uz zala zara,valdibai ir 100 procenti vinam japalidz.
Skatīt visus komentārus

Uzmanību!

Pieprasītā sadaļa var saturēt erotiskus materiālus, kuru apskatīšana atļauta tikai pilngadību sasniegušām personām.

Seko mums

Seko līdzi portāla Diena.lv jaunākajām ziņām arī sociālajos tīklos!

Ziņas e-pastā

Saņem Diena.lv aktuālās ziņas e-pastā!

Žurnāla "SestDiena" publikācijas

Vairāk Žurnāla "SestDiena" publikācijas


Aktuāli

No stāvkrasta līdz zebrzirneklim(1)

Regulāri gada simbola godā ceļot visdažādākās sugas un dzīvotnes, dabas sargātāji un pētnieki cer ne tikai iegūt jaunus datus, bet arī pievērst līdzcilvēku uzmanību dabā notiekošajiem procesiem.

Šonedēļ SestDienā

Vairāk Šonedēļ SestDienā


SestDienas salons

Vairāk SestDienas salons


Pasaule

Vairāk Pasaule


Politika

Vairāk Politika


Tēma

Vairāk Tēma


Pieredze

Vairāk Pieredze


In memoriam

Vairāk In memoriam


Tuvplānā

Vairāk Tuvplānā


Ceļojumi

Vairāk Ceļojumi


Latvijai vajag

Vairāk Latvijai vajag


SestDienas receptes

Vairāk SestDienas receptes


Dienasgrāmata

Vairāk Dienasgrāmata