Laika ziņas
Šodien
Migla
Sestdiena, 28. decembris
Inga, Irvita, Ivita, Ingeborga

Zālāju nomainīja pret ledus arēnu

Pasaules hokeja čempionāta vajadzībām Olimpiskajā sporta centrā (OSC) ierīkots pagaidu ledus laukums. Tā projektēšana un būvniecība noritēja triecientempā Mareka Ķerpja vadībā.

Rezultāts ir 2:0 mūsu labā – sarunas nobeigumā ar lepnumu iestarpina Mareks Ķerpis. Runa nav par sportiskajām aktivitātēm, bet gan divu arēnu gatavību pasaules čempionātam (PČ), kas 21. maijā sākas Rīgā. Pēc Ķerpja teiktā, ledus kvalitāte un apgaismojums Olimpiskajā sporta centrā esot labāki nekā Arēnā Rīga. "Es pieļauju, ka Arēnā gaismas vēl pieregulēs, bet ledus tik un tā augstākas kvalitātes būs OSC. Tādā gadījumā rezultāts būs 1:0."

Par Mareku Ķerpi pirms nedēļas apbrīnu izteica PČ komandu servisa nodrošinājuma vadītājs Armands Daugaviņš: "Viņam viss ir saplānots pa dienām un viss stingri rit pēc plāna. Man nav saprotams, kā tik īsā laika periodā ir iespējams futbola laukumu pārveidot par ledus arēnu." Tas jau bija jājautā pašam Ķerpim.

Mani uzaicināja pievienoties projektam 12. februārī. Tad arī sapratu, ka viss ir jāizplāno līdz 4. aprīlim. Uz to datumu bija jāsarūpē lielās iekārtas: ledus laukums, apgaismojums, skaņa, video aprīkojums un tribīņu iekārtas. Vajadzēja būt gatavām iepirkuma sistēmām un visu objektu tehniskajām specifikācijām. 6. aprīlī sākām būvniecību. Olimpiskais centrs bija paguvis norullēt mākslīgo zālāju. Vispirms darbu sāka gaismas kompānija, pēc kuras ieradās ledus sagatavotāji no Somijas. Man lielākais izaicinājums bija elektrības jaudas nodrošinājums, ko izcīnījām kopīgiem spēkiem. Sākumā šķita, ka elektrību tik viegli nevarēs dabūt. Mēs pieprasījām četrus megavatus, kas ir 4000 kW.


Ledus laukuma ierīkošana Olimpiskajā sporta centrā tik īsā laika periodā ir pagaidām lielākais izaicinājums?

Godīgi pateikšu: mums ļoti paveicies, ka ir Covid-19 pandēmija. Daudzām tehniskajām kompānijām pašlaik ir dīkstāve. Aparatūra glabājas noliktavās un netiek izmantota. Bez problēmām to var paņemt. Bija iespēja dzelžus uzkarināt savlaicīgi, un samaksa par dienām netika prasīta. Ja šajā sfērā būtu noslodze, mēs tik ātri visu neuzbūvētu un izmaksas būtu ievērojami lielākas. Rēķinot zemākās un augstākās cenas un izmantojot personīgos kontaktus, ieekonomējām ap 400 tūkstošiem eiro. Izmaksas ievērojami samazināja elektrības pieslēgums. Ja mums būtu jāiztiek tikai ar ģeneratoriem, rēķins būtu ap pusotru miljonu un uz šejieni vēl būtu jāatvelk degvielas cisternas, lai visu varētu realizēt. Tiešām jāsaka paldies Sadales tīkla pārstāvjiem, kuri spēra soli pretī un nelika birokrātiskus šķēršļus. Bija jūtams, ka visi gāja uz kopīgu mērķi. Tas tiešām ir retums, kad valsts instances izrāda pretimnākšanu, jo neviens jau lieku nevēlas darīt.

Lielāko laiku aizņēma plānošana?

No Starptautiskās Hokeja federācijas visu laiku saņēmām izmaiņas – šo liekam klāt, to ņemam nost. Pirmajā mēnesī divās dienās izplānoju vienu komplektu, bet trešajā tam uzspieda delete (tulk. – nodzēsa). Ceturtajā atkal no jauna sāku plānot un zīmēt. Kopā tika sazīmētas 28 versijas, lai saprastu, kā viss varētu izskatīties. Bet man bija interesanti. Pirmo reizi saskāros ar tik liela mēroga sporta pasākuma sarīkošanu. Līdz tam biju pārsvarā darbojies mūzikas jomā. Šī ir nagliņa, ja tā var izteikties, manā CV.

Kurš uzrunāja no hokeja sabiedrības?

Edgars Buncis, kuram ir kontakti Arēnā Rīga. Es gan neslēpšu, ka lielo pasākumu organizatori jau mani pazīst. Ja vajag kādu lielu projektu realizēt, tad viņi rēķinās, ka var pasaukt Mareku. Edgars Buncis ir eksperts, kas pārzina ledus laukuma būvniecības un ledus kvalitātes nianses, bet es pasākuma tehnisko daļu un drošību. Saprotamies no pusvārda. Papildinājām arī komandu ar labākajiem. Paldies visai komandai! Mēs esam frīlanceri, kas noskrien projektu, dažreiz jau paralēli raujam, un tad nākamais projekts ar citiem kolēģiem. Katru dienu jauni kontakti un kolēģi ar ko sadarboties, tāpēc rutīnas nav nevienam.

Jāsaka gan, ka par tevi pieejamā informācija internetā ir visai skopa. Uzmeklēju tikai, ka esi bijis tehniskais direktors deju lielizrādei Abas malas, kas tika atzīta par labāko pasākumu Baltijas un Ziemeļvalstu reģionā…

Savā ziņā tika paveikts maziņš varoņdarbs. Pasākums kopumā, patiesi, bija grandiozs. Arēnā Rīga uz grīdas tika veiktas 3D vizualizācijas. Īstenībā naudai projekta realizācijai vajadzēja būt divreiz lielākai. Ja spīd viens projektors, tad otram kā rezerves variantam jābūt blakus. Izdegot lampai, tajā vietā jāpaliek kvadrātam. Mēs strādājām bez rezerves, jo nepietika naudas. Projektoru īre izmaksā ievērojamas naudas summas. Slapju pieri rāvām. Projektoru lampām telpās uzkarstot, pie 95 grādu temperatūras tās automātiski izslēdzas, lai dzesētos. Vīri sēdēja un skatījās uz temperatūras rādītājiem, lai viss izdotos. Bez tehniskām problēmām visu arī realizējām. Toreiz kārtīgi ieslēdzām sportisko darba režīmu. Manuprāt, tas bija Latvijas simtgades labākais pasākums. Žēl, ka Latvijas Televīzija uzvedumu neparādīja pilnībā.

Kādus pienākumus veici Positivus festivālos?

Esmu bijis atbildīgs par vietu izkārtojumu, arī production (tulk. – ražošanas) menedžeris. Mūsdienās organizatoriem savas komandas nav un viņi no ārpuses piesaista frīlancerus. Divpadsmit gadu sev esmu bijis uzņēmējs, un Covid-19 laiks šovbiznesa industrijā iesaistītajiem vispār ir sāpīgs. Pirms Olimpiskā sporta centra pārbūves biju jau sameklējis projektu ārzemēs – gatavojos doties uz Ungāriju. Biļete lidojumam bija nopirkta uz otrdienu, bet piektdienas vakarā man piezvanīja un pavaicāja, vai nevēlos aiziet uz pārrunām par darba iespējām pasaules hokeja čempionāta sarīkošanā. Izlēmu palikt mājās kopā ar ģimeni. Gandrīz vai pēdējā brīdī mani nocēla no lidmašīnas reisa.

Kas būtu jādara Ungārijā?

Man būtu jāpalīdz tehniskajā būvniecības sadaļā izstrādāt robotizētas plauktu sistēmas. Tam nebūtu nekāda sakara ar pasākumu organizēšanu, vairāk inženierijas novirziens.

Kur apguvi tik plašas un specifiskas zināšanas?

Latvijā neko tādu jau nemāca. Esmu beidzis koledžu telekomunikāciju inženiera specialitātē. Studiju laikā sāku strādāt kompānijā NA – tas ir Latvijas uzņēmums, kurš apkalpo visus lielos pasākumus. Viņi paši ražo gaismekļus un ir ieguvuši pasaulē atzītas balvas. NA kļuvu par darbu vadītāju, braukāju apkārt pa Eiropas valstīm, būvējot skatuves lielajām estrādes zvaigznēm. Pārsvarā strādāju Skandināvijas valstīs. Tā bija neatsverama pieredze, ko ieguvu laika posmā no 2005. līdz 2010. gadam. No drošības viedokļa es pacēlu latiņu visām skatuves kompānijām Latvijā. Senāk skatuves būvēja uz četrām kājām ar jumtu virs galvas un četriem gaismas lukturiem. Vējā apšaubāmā konstrukcija tad arī plivinājās. NA kompānijā ar tehniķiem inženieriem izstrādāju balasta un atsaišu sistēmas, braucām pie ražotājiem Anglijā un Nīderlandē, kopīgi diskutējām, štukojām, runājām… Tā izauga un izveidojās skatuvju industrija. Latvijā, rīkojot ārvalstu mākslinieku koncertus, pieprasīti kļuva rigeri – savas nišas speciālisti, kas karina visu nepieciešamo pie griestiem. Alpīnisti, kas mazgā logus vai izvieto banerus pie sienām, to nevarētu paveikt. Rigeriem ir jāpārzina motoru mašinērija, skatuves sistēmas un fizikas pamati. Savā laikā to apguvām pašmācības ceļā. Par piekares sistēmām sertifikātu ieguvu Anglijā, savukārt par kustīgajām motoru sistēmām – Vācijā. Tā bija viena darbības joma. Tāpat veicu slodžu aprēķinus pirms koncertiem Arēnā Rīga. Tas tika darīts, lai nepārslogotu konkrētas sijas. Ja reiz mājā var iekarināt 80 tonnu smaguma, tas nenozīmē, ka to var izdarīt vienā punktā. Svaram jābūt izklaidētam. Tumbas ir smagas, tāpēc jārēķina, kur un kā visu izvietot. Bet darbs ir interesants.

Telekomunikāciju inženieris to var paveikt?

Sākot būvēt skatuves, es jau uzvirzījos uz slodžu aprēķinu takas. No telekomunikāciju aroda ātri pagāju maliņā – pastrādāju tikai dažos mazos uzņēmumos. Kad mācījos, ja nemaldos, runājām tikai par 3G internetu. Tagad jau ir 5G. Maniem kursabiedriem ir mācības ik pēc trim mēnešiem, lai apgūtu jaunākās zināšanas. Mūža garumā ir jāturpina mācīties telekomunikācijas specialitātē.

Kas pamudināja mainīt profesiju?

Mani aizrāva jaunās iespējas. Sākumā vispār bija tāds draivs! Dziesmu svētkos uz skatuves ieskanas 40 tūkstošu balsu koris, un skudriņas sāk skriet pa visu ķermeni. Tā sajūta ir neaprakstāma. Pārņem milzīgs gandarījums, kad esi arī savu roku pielicis, lai viss notiktu. Man ir bijusi iespēja klātienē uz skatuves redzēt daudzas pasaules šovbiznesa zvaigznes, bet es uz to skatos no sava darba pozīcijām. Tas jau ir tāds profesionālais idiotisms. Televīzijā ar grūtībām noskatos kādu šovu, jo ieraugu katru mazāko nepilnību. Pamanu, ka skaņotājs kaut ko fonā ir palaidis, ka gaismotājs nav iedevis priekšējo gaismu īstajā laikā… Pie sevis nodomāju: jā, atkal čaļi nolažoja.

To nekādi nedrīkst pieļaut piekares sistēmas ierīkotāji.

Vispirms es saviem cilvēkiem saku: noskaidrojam, ko uz zemes var uzlikt. Dziesmu svētkos bija ideja pie Kongresu nama izveidot skatuvi ar interesantām konstrukcijām. Uz sešiem kvadrātmetriem būtu 12 tonnu liels svars. Es uzdevu jautājumu, vai virs pazemes stāvvietas var tik koncentrētu svaru uzlikt. Neviens nevarēja atbildēt. Tad arī atteicāmies no tās ieceres. Mākslinieks vai pasūtītājs līdz tādām lietām neaizdomājas. Viņš redz tikai māksliniecisko vīziju, es atkal skatos no tehniskās drošības skatpunkta.

Visa atbildība par negadījumu gultos uz taviem pleciem?

Jā, protams – viennozīmīgi. Es arī uzņemos visu atbildību. 2016. vai 2017. gadā es Anglijā pusotra gada laikā vairākkārt apmeklēju Event management safety (tulk. – pasākumu vadības drošība) kursus. Šādi sertifikāti pasaulē ir tikai piecdesmit. Latvijā sertifikāts izsniegts diviem cilvēkiem: man un Ģirtam Krastiņam, kurš ir Arēnas Rīga vadītājs. Ar viņu kopā braucu pa kursiem. Nu, tā bija pieredze! Tur ir cits skatījums uz pasākumu vidi kopumā. Par katru sīkāko detaļu tika runāts, piemēram, kā aprēķina pūļa spiediena radīto slodzi. Daudz interesanta uzzinājām. Pirms Olimpiskā sporta centra pārbūves es veicu pūļa aprēķinus un apsvēru evakuācijas iespējas, cik ātrā laikā cilvēki spēs atstāt telpas. Dziesmu svētkos manā pārziņā bija ap trīsdesmit objektiem Rīgā. Katru dienu braucu tos apsekot. Ja mani kaut kas neapmierināja, teicu: nē, tā nevar būt – kabeļi ir jāaizvāc! Par mani jau daudzi runā, ka esmu sliktais, kurš neatļauj normāli strādāt. Dzīvē tā ir iegājies, ka policisti nav draugi.

Policistus reizēm mēģina piekukuļot.

Mani nemēģina. Vienmēr esmu uzsvēris, ka neparakstīšos uz mahinācijām. Mani tas vispār neinteresē. Es izdaru savu darbu, paprasu atalgojumu, un viss. Kad Arēnā Rīga ir lielie koncerti un iekārtas piekarina pie griestiem, es rēķinu slodzes un ar savu aci visu izvērtēju. Man nav jēgas paņemt kukuli no viena pasākuma, lai pēc tam "zaudētu savu galvu" un reputāciju.

Pūļa plānošana, šķiet, ir ļoti svarīga. Pasaules praksē bijuši gadījumi, kad cilvēku masas spiežas uz izeju un tā rezultātā ir daudz bojāgājušo.

Tāpēc uz plānoto cilvēku skaitu ir jārēķina eju platumi, kādi ir nožogojumi, cik no personāla procesu regulēs. Es esmu novērojis, ka Latvijā mazie organizatori, vēloties ieekonomēt, sadara briesmīgas lietas. Viņi saliek mazos žodziņus uz divām kājām. Tam var būt drausmīgas sekas. Kursos Anglijā mums rādīja, kā Dānijā pie veikala stāv pūlis un viens no cilvēkiem stulbi nobļaujas: "Durvis ir atvērtas!" Acumirklī nostrādā pūļa efekts. Visi stumjas uz priekšu, žogs apgāžas, un cilvēki nopietni saduras. Pie mums zaļumballēs vai līdzīgos pasākumos pie skatuves novieto šāda veida aizsargbarjeras. Rīkotāji nesaprot, ka, pūlim spiežoties uz priekšu, barjeru apgāzīs. Es savai ģimenei vienmēr piekodinu, lai koncertos neiet tālāk par skaņu operatora vietu, kurš parasti sēž zāles vidū. Tur ir arī labākā skaņa, jo operators skanējumu pieregulē pēc savas dzirdes. Skatuves priekšā pilnīgi noteikti nav droši. Kāpēc mazās meitenītes ģībst koncertos? Itin bieži lielie puikas nostājas priekšā, temperatūra sasniedz plus 40 grādu, un viņām vairs nav ko elpot.

Pašam ir bijušas trauksmes situācijas pasākumos?

Paldies Dievam, tikai ar salauztiem dzelžiem un bez nopietnām sekām beidzās Iron Maiden koncerts Somijā. Tajā dienā gaisa temperatūra svārstījās no +27 līdz +30 grādiem. Vienā brīdī savilkās melni mākoņi, un viss sagriezās kājām gaisā. Mums bija divas skatuves. Vienai norāva jumtu. Par laimi, tas nokrita uz ceļa blakus telšu pilsētiņai. Otrai nolauza kāju. Tā bija mazā skatuve, un acumirklī uz tās šovu atcēlām. Steigšus izsaucām ceļamkrānu, ar kura palīdzību vienu stūri piestutējām, lai konstrukcija nesagāztos. Laikapstākļi bija patiešām ekstrēmi. No lidostas mums atsūtīja bildes ar lidmašīnām, kuras sagāzušās uz sāniem.

Tas nozīmē, ka pirms pasākumu rīkošanas jāizpēta laika prognoze.

Viennozīmīgi. Kad strādāju NA, es izprojektēju sienu sistēmu skatuvēm. Siena automātiski paceļas uz augšu, ja vēja ātrums pārsniedz 14 metru sekundē. Tādējādi ir iespēja izvairīties no tuneļa efekta. Parasti vējš ceļ skatuvi uz augšu. Ja parauj sānus vaļā, vējš pa apakšu izskrien cauri. Es esmu redzējis, ka šo sistēmu izmanto Positivus un Summer Sound festivālos, kā arī lielajos koncertos. Tas ir inovatīvs risinājums, bet nav produkts plaša patēriņa tirdzniecībai.

Kur esi strādājis ārpus Eiropas?

Vienulaik decembrī braucu uz Kataru, kur strādāja man zināma kompānija. Biju viņu konsultants par piekares sistēmām. Katarā 18. decembris ir nacionālie svētki, līdzīgi kā mums 18. novembris. Dohā bija izvietoti vairāki objekti gar līča piekrasti. Svētkos no ūdens uz augšu ar ceļamkrānu pacēla milzīgu spoguļa bumbu 12 metru diametrā. Izgaismota tā izskatījās iespaidīgi. Tur visādus brīnumus darījām.

Bagātās valstis ne to vien var atļauties.

Tajā laikā vēl varēja izpausties, bet pēdējos gados Katarā darbojas ārzemju producentu kompānijas no Amerikas, Šveices un Francijas. Konkurence kļuvusi tik nopietna, ka tirgū cenas krītas. Viena kompānija ir gatava visu izdarīt par vienu miljonu, cita jau par 500 tūkstošiem. Šeihi tagad ir ieguvēji. 

Jebkurā gadījumā nopelnīt var labi?

Protams, mani kursabiedri strādā Apvienotajos Arābu Emirātos. Mēnešalgas ir no 10 līdz 15 tūkstošiem eiro, un papildus vēl apmaksāta dzīvošana, lidojumi un trīsreiz dienā ēdināšana. Bet tur ir jāstrādā! Viņi no nulles projektēja Dubaijā Expo pasākumu. Tam projektam bija atvēlēti 100 miljoni. Tuksnesī var atļauties ieklāt betonu vai asfaltu. Mēs ar pagaidu konstrukcijām cenšamies to pašu vizuāli radīt. Pasākums beidzas, un tuksnesī paliek mājas, kuras pēc tam iegrimst smiltīs. Es divus gadus uz Apvienotajiem Arābu Emirātiem braucu ar interesi, lai iegūtu pieredzi un redzētu dzīvi šajā valstī. Tomēr jārēķinās, ka tur nav demokrātijas. Ja sataisi ziepes, turpat tuksnesī vari arī palikt… Reizēm ir drūma sajūta. Bruņutehnikas parādē sešas joslas stiepās vienā un sešas otrā virzienā. Man bija jāuztaisa pārkares sistēma ar kabeļiem un trosēm, lai nekas nenokristu. Cilvēciskais faktors ir svarīgs, bet nekad nav pilnīgas pārliecības, ka metāls kaut kur nav deformējies. Tad arī aizdomājies, ka dzīvība tomēr ir dārgāka par nopelnīto naudu.

Cik aptuveni izmaksā Latvijā vienas ārzemju grupas sarīkots šovs?

Izdevumi ļoti atšķiras. Precīzi neatceros, kas tā bija par grupu, bet koncerta laikā Arēnā Rīga virs skatītājiem no griestiem uz leju laida ekrānus. Speciāla drošības sistēma sargāja, lai ekrāns nenokristu un neiesprūstu kustības laikā. Viena ekrāna drošība maksāja 120 tūkstošus eiro, bet šovā bija 28 ekrāni! Aptuveni četri miljoni tika ieguldīti drošībā.

Lielajām zvaigznēm tehniskais aprīkojums izmaksā ap 50 miljoniem eiro. Daudziem ir priekšstats, ka 30 vai 100 eiro par biļeti ir liela summa, taču, ja parēķina visus izdevumus, tā ir dāvana. Mākslinieku honorārs arī nebūt nav maza naudas summa, un skaņotājam viena profesionālā pults maksā 100 tūkstošus eiro. Manuprāt, Latvijā tehnisko kompāniju vadītāji ir fanāti. Par biznesu runāt var ļoti nosacīti, tas drīzāk viņiem ir dzīvesveids. Ir cilvēku grupa, kas skrien pēc jaunākā iPhone, bet tehnisko kompāniju pārstāvji meklē jaunākās tumbas un modernākos lukturus. Tehniskais arsenāls šovbiznesā maksā prātam netveramas naudas summas.

Olimpiskajā sporta centrā apgaismošanai izmantojamais aprīkojums ir ievests no ārzemēm?

Man bija uzstādījums, ka no Latvijas izņemtajai naudai ir jāpaliek mūsu valstī. Vienīgā ārzemju kompānija ir ledus sagatavotāji no Somijas. Pārējās ir latviešu firmas. Starptautiskā Hokeja federācija gan pasūtīja speciālus komentētāju galdus, bet tie ir specifiski pasūtījumi. No ārzemēm vesti arī speciāli konteineri ar dušām un tualetēm, jo Latvijā tie vairs nebija pieejami. Cik es saprotu, tad Latvijā atkal ir būvniecības bums. Visapkārt notiek būvniecība, un kokmateriāliem sadārdzinājums ir par 35 līdz 50 procentiem. Pirms gada kubikmetrs kokmateriālu maksāja 200 eiro, šobrīd jau 400 eiro. Tas nav uz ilgu laiku. Prognozēju, ka pēc gada atkal varētu būt kritums.

Sports pašam interesē?

Jā, bet ne klasiskie, vairāk ekstrēmie sporta veidi – kā snovbords un kaitsērfings. Hokeja izlases spēles pasaules čempionātos gan vienmēr esmu skatījies.

Kad Latvija piektdien spēkosies ar Kanādu, skats būs pavērsts ledus laukuma virzienā vai ar profesionāļa aci meklēsi nepilnības?

Savā projektā es zinu visu no A līdz Z, tāpēc skatīšos spēli

Uzmanību!

Pieprasītā sadaļa var saturēt erotiskus materiālus, kuru apskatīšana atļauta tikai pilngadību sasniegušām personām.

Seko mums

Seko līdzi portāla Diena.lv jaunākajām ziņām arī sociālajos tīklos!

Ziņas e-pastā

Saņem Diena.lv aktuālās ziņas e-pastā!

Žurnāla "SestDiena" publikācijas

Vairāk Žurnāla "SestDiena" publikācijas


Aktuāli

Nestāsti man pasakas

Kā parasti, tuvojoties gada izskaņai, SestDienā piedāvājam kinodarbus, kas nedaudz lauž Ziemassvētku kanonu, ierastos žanrus, tematiku un, iespējams, arī labas gaumes žodziņus.

Šonedēļ SestDienā

Vairāk Šonedēļ SestDienā


SestDienas salons

Vairāk SestDienas salons


Pasaule

Vairāk Pasaule


Politika

Vairāk Politika


Tēma

Vairāk Tēma


Pieredze

Vairāk Pieredze


In memoriam

Vairāk In memoriam


Tuvplānā

Vairāk Tuvplānā


Ceļojumi

Vairāk Ceļojumi


Latvijai vajag

Vairāk Latvijai vajag


SestDienas receptes

Vairāk SestDienas receptes


Dienasgrāmata

Vairāk Dienasgrāmata