Jāatgādina, ka 2008. gada rudenī britu valdība pieņēma lēmumu glābt divas no valsts piecām lielākajām bankām - Royal Bank of Scotland (RBS) un Lloyds Banking Group (LBG). Apmaiņā pret banku rekapitalizācijai piešķirtajiem līdzekļiem valsts saņēma to akcijas, kļūstot par 40% Lielbritānijas banku pakalpojumu tirgus īpašnieci. (Valsts pārziņā atrodas 81% RBS un 39% LBG akciju, bet krīzes laikā valsts daļa LBG sasniedza 46%.) Pārņemšanas brīdī ieguldījumi bankās tika pozicionēti kā pagaidu risinājums, uzsverot - līdzko situācija uzlabosies, abas bankas tiks pilnībā atdotas privātīpašnieku rokās, bet iegūtie līdzekļi izmantoti galvenokārt valsts parādsaistību, kas 2012. gada beigās sasniedza 89% no iekšzemes kopprodukta, samazināšanai.
Jāpiebilst, ka Lielbritānijas valdības tiešie ieguldījumi (apmaiņā pret akcijām) RBS 2012. gada 31. martā bija 45,8 miljardi sterliņu mārciņu (37,9 miljardi latu), bet LBG - 20,54 miljardi sterliņu mārciņu (17 miljardi latu). Ņemot vērā šīs summas, valstī satraukumu rada neveiksmīgais nelielās bankas Northern Rock pārdošanas gadījums. Tiešie valdības ieguldījumi (apmaiņā pret akcijām) Northern Rock bija 1,4 miljardi mārciņu (1,15 miljardi latu), savukārt akciju pārdošanas rezultātā līdz šai summai pietrūka 650 miljoni mārciņu (537 miljoni latu).
Pieprasa privatizēt
Privatizēt RBS un LBG aicina Starptautiskais Valūtas fonds, un aizvien kategoriskāk to pieprasa arī Eiropas Komisija (EK).
Šāda situācija līdz šim ļāva abu banku vadībām optimistiski runāt par privatizācijas iespējām, turklāt līdztekus politiskajam spiedienam ir arī jūtami palielinājusies RBS un LBG akciju cena biržās. RBS tā gada laikā pieaugusi par 12%, pat neraugoties uz zaudējumiem 5,2 miljardu sterliņu mārciņu (nepilnu 4,3 miljardu latu) apmērā pirms nodokļu nomaksas, bet LGB - gandrīz divkāršojusies, abos gadījumos pietuvojoties pirmskrīzes rādītājiem. Tomēr optimisms, pēc visa spriežot, ir izrādījies pāragrs, jo līdzšinējie mēģinājumi izstrādāt reprivatizācijas plānu noslēgušies bez rezultātiem. Tāpat netrūkst arī šķēršļu, kas kavē uzsākt reprivatizāciju.
Jāatdod nauda klientiem
Ceļā uz reprivatizāciju nopietna problēma ir zaudējumi, kurus abām bankām rada Lielbritānijā notiekošā izmeklēšana par banku klientiem vēl pirmskrīzes periodā uzspiestajiem papildu finanšu produktiem.
Tā, piemēram, Lloyds atbilstoši valsts finanšu regulatora lēmumam jāatdod klientiem gandrīz 6,4 miljardi sterliņu mārciņu (nepilni 5,3 miljardi latu), kurus banka savulaik iekasējusi kā kredītkaršu un hipotēku obligātās apdrošināšanas maksājumus.
Savukārt RBS jau samaksājusi 600 miljardus ASV dolāru (aptuveni 316 miljonu latu) lielu soda naudu par līdzdalību manipulācijās ar Libor likmēm, bet pašlaik tiesā tiek skatīta akcionāru daļas prasība pret banku par jaunu akciju izlaišanas laikā - 2008. gadā - pieļautajām kļūdām.
Turklāt bankas joprojām nav pabeigušas restrukturizācijas programmas. Lai arī to ietvaros likvidēti vairāki tūkstoši darba vietu un pārdoti daudzi ar pamatdarbību nesaistīti aktīvi, piemēram, LBG tikai par aptuveni 50% spējusi izpildīt 2011. gadā pieteikto izdevumu samazināšanas programmu, un tai joprojām nav izdevies pārdot savu apakšstruktūru ASV.
Bankas tāpat nav spējušas pārdot simtiem filiāļu, kuru pārdošanu pieprasa Brisele. EK uzskata, ka valsts atbalstu saņēmušajām bankām ir obligāti jāsamazina to klātbūtne mazumtirdzniecībā, lai konkurence būtu godīga. Šī iemesla dēļ Lloyds vienojās ar mazumtirdzniecības apvienību The Co-operative Group par 632 filiāļu pārdošanu, tomēr pēdējā atzina, ka vispārējās ekonomiskās situācijas dēļ tai nepietiek līdzekļu, un šī gada maijā atsauca darījumu. Savukārt RBS mēģinājums pārdot gandrīz 300 filiāļu Spānijas bankai Santander izgāzās vēl 2012. gada beigās spāņu bankas finanšu problēmu dēļ. Pašlaik tiek meklēti citi pircēji, taču īpaša interese nav vērojama.
Tomēr vislielākās galvassāpes rada SVF un EK atbalstītā Anglijas Banka, kuras struktūrvienība Prudential Regulation Authority, kas atbild par banku uzraudzību, uzskata, ka piecām britu lielākajām bankām jāpalielina pašu kapitāli par 27,1 miljardu sterliņu mārciņu (22,2 miljardi latu), un ievērojama daļa šīs summas - 10,2 miljardi mārciņu (gandrīz 8,4 miljardi latu) - nepieciešama tieši LBG un RBS. Anglijas Banka izteikusi cerību, ka papildu pašu kapitāls tiks atrasts līdz 2013. gada beigām, un tikai retais šaubās, ka vismaz šo naudu nāksies ieguldīt vērienīgos taupības pasākumus īstenojošajai Lielbritānijas valdībai.
Pārdot vai izdalīt tautai
Vēl viens iemesls, kura dēļ britu finanšu ministrs Dž. Osborns kavējas ar reprivatizāciju, ir nespēja vienoties par plānu, saskaņā ar kuru valsts daļas abās bankās tiktu nodotas privātās rokās. Interesanti, ka viens no scenārijiem, kura ierosinātāji ir valdības jaunākie partneri liberāldemokrāti, paredz abu banku akciju izdalīšanu visiem valsts iedzīvotājiem, kuriem ir sociālās apdrošināšanas numuri, un tas nozīmē akcijas izdalīt aptuveni 45 miljoniem cilvēku.
Loģika šajā gadījumā ir ļoti vienkārša - ja jau reiz nodokļu maksātāji piedalījās banku glābšanā, tad viņiem arī jāsaņem peļņa no to privatizācijas. Akcijas tiktu izsniegtas bez maksas, taču, ja jaunie īpašnieki izlemtu tās pārdot, valsts Finanšu ministrijas personā saņemtu iepriekš definētu fiksētu summu par katru akciju (visticamāk, vidējo cenu, par kādu valsts iegādājās šos vērtspapīrus 2008. gadā, kaut arī jautājums par akciju cenu ir strīdīgs - valdība tās pirka dažādos laika posmos par dažādām cenām). Šāda scenārija mērķis ir nodrošināt, lai valsts atgūtu banku glābšanai iztērēto naudu, bet pārējie līdzekļi paliktu iedzīvotāju rīcībā.
Citi varianti paredz akciju pārdošanu vienam vai vairākiem lieliem investoriem, vai arī akciju tirgošanu tā dēvētajā mazumtirdzniecībā. Abos šajos gadījumos gan nepieciešams pabeigt restrukturizāciju un nodrošināt pietiekamu pašu kapitālu.
Tikmēr nav šaubu, ka britiem pats pieņemamākais šķiet pirmais variants, tomēr pret iespēju, ka miljoniem cilvēku varētu kļūt par RBS un LBG akcionāriem, iebilst daudzi finansisti, kuri uzskata - tā sauktais tautas kapitālisms padarīs akcionāru struktūru nepārskatāmu un kavēs banku darbu. Turklāt pastāv arī politiskais elements - opozīcijā esošie leiboristi un citas partijas šos plānus atklāti dēvē par vēlētāju piekukuļošanu (2015. gadā valstī ir gaidāmas kārtējās parlamenta vēlēšanas), draudot apstrīdēt šādu rīcību tiesā. Tieši politiskā zemteksta dēļ pret akciju izdalīšanu varētu iebilst arī britu finanšu regulators.
Asas domstarpības izcēlušās arī par ierosinājumu sadalīt RBS divās - labajā un sliktajā - bankās. Galvenā problēma ir, ka tādā gadījumā valdībai jāatpērk 19% privātās rokās esošo bankas akciju. Tas varētu ilgt trīs gadus un prasītu no 7,6 līdz 9,6 miljardiem mārciņu (no 6,3 līdz 7,9 miljardiem latu).