Čaikovska un G. Mālera mūzikā klausītājus uzrunāja spilgtas personības. Turklāt manā skatījumā ir lieliski, ka divas no viņām pārstāvēja pašu Latvijas Nacionālo simfonisko orķestri, jo ir tā vadošās mūziķes savās instrumentu grupās. Īpaši ieintriģēja retā iespēja tuvplānā baudīt nu jau vairāk nekā gadu LNSO strādājošās itāļu arfistes Patrīcijas Karčāni spēli.
Tilts pāri laikmetiem
Dubultkoncertā, ko 22 gadus vecais Mocarts 1778. gadā sacerēja savai privātskolniecei un viņas tēvam diplomātam, kurš lieliski spēlējis flautu, komponists nerisina eksistenciālas problēmas. Varbūt tieši tāda mūzika priekam - eleganti bezrūpīga, saulaini dzīvespriecīga, gaišuma un optimisma pilna - mums, krīzes rūpju un nākotnes nedrošības sagrauztajiem, tagad ir īpaši vajadzīga? Dita Krenberga, Patrīcija Karčāni un arī orķestris šī skaņdarba lasījumā izpaudās kā jūtīgi, saskaņoti, radošas iniciatīvas pilni kamermūziķi, kuros klausīties bija tīrā bauda. Saspēlei piemita vieglums, dabiska graciozitāte, dzīva un izteiksmīga intonācija, flautas un arfas toņa krāsu bagātība. Nekā mākslota, viss sirsnīgi, dabiski, aizrautīgi, taču arī ļoti smalki un tik līdzsvaroti, ka pat orķestra kopskaņa nenomāca arfas kluso un maigo skanējumu.
Izcili abu dīvu izpildījumā izskanēja vācu komponista Karla Reinekes kadences - muzikāli dāsni un izteiksmē izsmalcināti dueti katrā no Mocarta koncerta trim daļām. Tās rakstītas romantiskā garā, taču nekonfliktē ar Mocarta mūzikas klasisko stilu. Sliecos domāt, ka tas ir ne tikai Reinekes, bet arī abu mākslinieču nopelns, jo viņas zina mēru: kur un kāpēc nedrīkst «pārromantizēt» spēles manieri. Abas solistes šajos solo duetos atrada negaidītas krāsas, tā bija visaugstākās raudzes kamermūzika, nevis sacensība, ko formāli definē koncerta žanrs. Tas rosina vēlmi viņas abas dzirdēt atsevišķā kamermūzikas programmā. Bet K. Reinekes kadences, starp citu, vakara programmā pildīja arī citu svarīgu lomu. Tās bija labs tilts uz «īsto romantismu» vakara turpinājumā. Vispirms uz Čaikovski.
Klucīši un dvēsele
Savukārt Tatjanas vēstules skats no Pētera Čaikovska operas Jevgeņijs Oņegins, kuru savā pirmajā no diviem šī vakara skatuves iznācieniem dziedāja Kristīne Opolais, savā ziņā ir tilts uz viņas atgriešanos Tatjanas lomā mūsu Operā - jaunā iestudējumā, kuru veidos Andrejs Žagars. Emocionāli piepildītais un vokālām krāsām ļoti bagātais vēstules skata izpildījums apliecināja to, cik būtiski un mērķtiecīgi Kristīne Opolais attīstījusies pēdējā laikā. Viņas balss un arī interpretācijas mākslas ir ļoti mainījušās. Balss kļuvusi vieglāka, siltāka un veiklāka. Tā beidzot iegulusi savā dabiskajā gultnē, no kuras agrāk to «izsita» ekstrēmi dramatiskās operu lomas - tādas kā Katarīna, D. Šostakoviča Mcenskas apriņķa lēdija Makbeta. K. Opolais soprāns kļuvis daudz vijīgāks, apaļāks, jūtīgāks. Metālisko spozmi nu nomainījis zīdains mirdzums un sievišķīgs starojums. Dziedātājas priekšnesumā kļuvām par lieciniekiem plašai impulsīvu, mainīgu emociju gammai, ko izjuta nepieredzējusī, romānus salasījusies Tatjana, vēstulē atzīstoties mīlestībā augstprātīgajam Oņeginam. Žēl tikai, ka diriģents Kristofs Eberle Čaikovska mūzikas pasaulē gan likās tikai viesis. Viņš pasniedza šo mūziku precīzi, taču stūraini - kā no klucīšiem būvētu, bez krievu dvēseles dāsnuma.
Mālera debesu dzīve
Revanšu diriģents guva, atgriežoties savā īstajā ampluā - Mālera 4. simfonijas atskaņojumā, kuru diriģēja no galvas. Vispārzināmo problēmu - kā vienotā pārredzējumā sakopot Mālera izšķērdīgo dzīves un sapņu vīziju kaleidoskopu -, K. Eberle risināja, svinot simfoniju kā dzīvu dzīvi, kas sastāv no spilgtiem mirkļiem. Viņš bija ar orķestri izstrādājis un prata koncertā izcelt un īpaši izgaismot izteiksmīgus «sīkumus» (piemēram, orķestra mežradznieka lieliskos solo!), taču gaitā, kas veda no mirstīgās pasaules uz pārpasaulīgo, no ikdienas uz atklāsmi. Prata tai dot pārredzējumu. Savukārt K. Opolais lieliski tika galā ar savai sievišķīgi seksīgajai būtībai nebūt ne vieglo simfonijas fināla partitūras uzdevumu - dziedāt bērnišķīgi. Te pilnīgā pretstatā Tatjanas dvēseles šķērsgriezumam balss pauda mieru, prieku, harmoniju un svētlaimi.