Latvijā ir 42 dabas parki - īpaši aizsargājamas dabas teritorijas. Pusstundas brauciena attālumā no Rīgas - Salaspils novadā atrodas Doles sala. Šis dabas parks, kas ir arī Natura 2000†teritorija, dibināts 1987. gadā, lai saglabātu Doles salas ainavu savdabību, dabas un kultūrvēsturiskās vērtības. Ģeomorfoloģiskais dabas piemineklis - Doles salas dolomītu atsegums - ir ne vien Latvijā, bet arī Eiropā aizsargājams biotops. Kopš 2011. gada dabas parka pārvaldi īsteno Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrijas Dabas aizsardzības pārvaldes (DAP) struktūrvienība Pierīgas reģionālā administrācija.
Panākts labs līdzsvars
No dabas daudzveidības viedokļa Doles salai ir divas galvenās vērtības - meži (tos apsaimnieko valsts akciju sabiedrība Latvijas valsts meži) un pļavas un zālāji, kas atrodas ūdeņu tuvumā. Vērtīgākie ir dabas parka vidusdaļas vecie priežu meži, kuru vecums sasniedz pat 130 gadu. Īpaši aizsargājama dabas vērtība ir arī vecie ozoli - lapu koki Doles muižas parkā.
No vienas puses salu ieskauj Ceļa Daugava jeb īstā Daugava, pa kuru savulaik veduši labi attīstīti ūdens ceļi, no otras puses - atteka, ko sauc par Sauso Daugavu. «Sala ir interesanta arī ar šeit mītošajiem putniem - te ir redzēti gan melnie stārķi, gan dzirdētas griezes griežam. Redzēs, vai arī šoziem te pārziemos paugurknābja gulbji. Ūpim te ir izveidota speciāla aizsardzības teritorija, jo novērots, ka ūpji šajos mežos ligzdo. Arī augu valsts ir bagāta - aug orhidejas, silpurenes,» stāsta DAP Pierīgas reģionālās administrācijas vadītājs Andris Širovs.
Viņš Doles salā saskata potenciālu dabas tūrisma attīstībai: «Tā ir kā maza oāze starp lielām apdzīvotām vietām - Rīgu, Ķekavu un Salaspili. Te ir milzīgas iespējas izvērst dabai draudzīgu tūrismu, un daļēji tas jau ir darīts. Ir izveidoti marķēti gājēju un velomaršruti, ir dažādi apskates objekti - Doles muiža, dolomītu atsegums. Ņemot vērā, ka salas platība ir 1055 hektāri, šī mazā teritorija ir ļoti bagāta un daudzveidīga, piemērota vienas dienas tūrismam.»
Izstrādājot dabas aizsardzības plānu Doles salai un meklējot balansu starp dabas vērtību saglabāšanu un tūrisma attīstību, tūrisma maršruti tika iepriekš paredzēti un izvērtēti. Secināts, ka uz dabas vērtībām tie neradīs negatīvu ietekmi. «Savukārt, ja raugās no dabas saglabāšanas viedokļa, te būtu nepieciešams iesaistīties mežu kopšanā, piemēram, mazinot korinšu izplatību, kā arī ik pa laikam veicot atsevišķu zālāju pļaušanu, taču būtībā te ir panākts labs līdzsvars starp attīstību un dabas saglabāšanu. Cilvēku pieplūdums te nav tik milzīgs, lai radītu negatīvu ietekmi uz vidi,» skaidro A. Širovs. Vasarā un labā laikā arī rudenī, pavasarī šurp atbrauc līdz pat 180 apmeklētājiem dienā.
Cilvēka faktors ir svarīgs
Taujāts, vai Dabas aizsardzības pārvalde Doles salā iecerējusi realizēt kādus īpašus projektus, A. Širovs atzīst - tas ir sarežģīti, jo uz salas nav DAP īpašumā esošas zemes, tāpēc jaunu taku, laipu vai skatu torņu izbūvi būtu nepieciešams saskaņot ar citiem zemes īpašniekiem. «Taču ir gadījumi, kad DAP īsteno savus projektus uz citiem piederošas zemes. Pārsvarā tās ir ļoti skaistas dabas teritorijas, kuru zemes nepieder valstij, - šādi projekti ir īstenoti gan Vidzemē, gan Kurzemē, tomēr tas ir riskanti, jo pastāv iespēja, ka tad, kad projekts apstiprināts, finansējums tā realizācijai saņemts, zemes īpašnieks pēdējā brīdī var pārdomāt. Daudz drošāk ir būvēt uz DAP īpašumā esošajām zemēm,» atzīst A. Širovs.
Doles salā DAP veic periodisku uzraudzību, jo te samērā aktīvi notiek māju būvniecība, zemes dalīšana. Pierīgas reģionālā administrācija no salas iedzīvotājiem saņem vairākus iesniegumus mēnesī - gan par būvniecību, gan zemju dalīšanu, gan koku ciršanu. «Raugāmies, lai šie procesi notiktu saskaņā ar likumdošanā noteiktajām normām. Mūsu galvenais uzdevums ir ne vien kontrolēt, bet panākt, lai šī teritorija tiek saglabāta, lai dabas vērtības netiktu noplicinātas, respektīvi, saglabāt šo skaisto dabas teritoriju rekreācijai,» stāsta A. Širovs. Viņš atzīst - Latvijā daba bez cilvēka iejaukšanās būtu maz saglabājusies un izdzīvojusi tāda, kāda tā ir.
«Liela daļa Latvijas dabas ir cilvēka saimnieciskās darbības ietekmēta. Patiesībā dabas daudzveidība slēpjas cilvēka aktivitātēs. Rezervātos un lieguma zonās visu atstājam dabas procesu ziņā, bet lielākajā daļā pārējās teritorijas - it sevišķi dabas parkos - cilvēka darbībai jānotiek, bet prātīgi saimniekojot. Protams, vieglāk dabas aizsardzību īstenot tur, kur nav citu īpašnieku, bet dabas daudzveidība no tā cietīs, jo nav mūsu spēkos visu apstrādāt pašiem. Tāpēc cilvēka faktors Latvijas dabas saglabāšanai ir ļoti svarīgs,» uzsver A. Širovs.
DAP speciālisti novērojuši - sabiedrībā attieksme pret īpaši aizsargājamām dabas vērtībām mainījusies. «Cilvēki sapratuši, ka tas nepieciešams viņu pašu labsajūtai un veselībai. Iespējams, sapratuši arī to, ka reiz tieši šīs neskartās dabas vērtības būs labs biznesa avots. Attieksme mainās,» apliecina A. Širovs.
Vēstures klātbūtne
Lielākā daļa Latvijas dabas parku ietver ne tikai dabas, bet arī kultūrvēsturiskas vērtības. Doles salā tā ir muiža, kurā nu jau 46 gadus atvērts Daugavas muzejs.
Pirmās vēsturiskās liecības par Doles muižu saistās ar 1298. gadu. Pēc tam kad īpašuma strīdu dēļ starp Vācu ordeni, Rīgas pilsētu un arhibīskapu tika sagrauta XIII gadsimta sākumā celtā Vecdoles pils, kas atradās salas ziemeļu krastā, tika sākta jauna nocietinājuma būve salas pretējā pusē. Pie Lebjavas upītes ietekas Sausajā Daugavā uz dolomīta klints celtā Jaundoles pils pirmo reizi dokumentos pieminēta 1359. gadā. Sākotnēji tā piederēja katoļu baznīcai, vēlāk Livonijas bruņinieku ordenim. Laikmetu griežos pils saimnieki mainījušies.
Pēc Pirmā pasaules kara, kad 1920. gadā Latvijā notika agrārā reforma, kas atcēla muižnieku īpašuma tiesības uz zemi, Doles muižai piederējusī zeme 376,8 hektāru platībā tika sadalīta 188 jaunsaimniecībās, bet muižas centrs - kungu māja ar parku - atvēlēts Doles pamatskolas ierīkošanai. Skola muižas ēkā darbojās līdz 1952. gadam, bet XX gadsimta 60. gados sakarā ar paredzēto Daugavas muzeja izveidošanu tika veikts ēkas kapitālais remonts un pārbūve. Mūsdienās bijušais Doles muižas komplekss, kaut sadalīts starp dažādiem īpašniekiem, ir valsts aizsargājamais kultūras piemineklis.
Kā norāda Daugavas muzeja vadītāja Daina Lasmane, muižas ainava ir galvenā kultūrvēsturiskā vērtība: «Rīgas apkārtnē otras tik neskartas muižas ainavas nav bijis. To mazliet pabojājušas vien dažas nevietā uzceltas mājas, tomēr muižas centrā un 1776. gadā stādītajā parkā joprojām nekas nav iebūvēts.» Visticamāk gan, lielākā daļa barona Oto fon Fītinghofa stādīto koku ir gājuši bojā, pieļauj muzeja vadītāja. Tagad parku veido XIX gadsimtā stādītie koki. 2004. gadā parkā tika veikta rekonstrukcija un saskaņā ar ainavu arhitektes Ilzes Māras Janelis projekta iecerēm izveidots žogu stādījums, nozāģēti aizlūzušie koki.
«Tagad sadarbībā ar Salaspils novada domi rakstām Eiropas projektu un ceram iegūt finansējumu parka celiņu labiekārtošanai, bērnu rotaļu laukuma izveidei un skatu torņa ierīkošanai atpūtas zonā ārpus parka. Kādreiz tur bija Holandes tipa dzirnavas un pārceltuve, kuru izmantoja muižas cilvēki un zemnieki,» stāsta D. Lasmane un turpina: «Muiža salā vienmēr ir bijusi tās centrs, un ar vietējiem iedzīvotājiem esam sadzīvojuši labi. Iedzīvotāji iesaistās pavasara talkās, ko rīko ne tikai muzejā, bet visā salā. Protams, gribam šurp aicināt arvien vairāk cilvēku, taču galvenais ir saglabāt salas kultūrvēsturiskās vērtības.»
Vienīgais upes muzejs
No dabas aizsardzības viedokļa šī ir brīnišķīga kombinācija, kur dabas parka teritorijā atrodams dabas piemineklis, gandrīz neskarta muižas ainava un saglabāta muiža. «Tā ir pērle, turklāt tepat, Pierīgā,» uzskata A. Širovs. Pat Doles 450 gadu vecais dižozols, kas pirms dažiem gadiem sabruka, te netika sazāģēts un aizvests, bet gan atstāts aizsargājamajām vabolēm - lapu koku praulgraužiem.
«Doles sala tiešām ir unikāla - mums ir nēģu un lašu tači, ir valsts nozīmes mākslas piemineklis Šadova vāze, ir Daugavas zvejnieku sēta Mellupi, plānots arī rekonstruēt dārza teātri,» stāsta D. Lasmane. Muzeja ekspozīcijas kurators Mārtiņš Mintaurs piebilst: «Katras muižas vēsture ir unikāla, jo līdzās laikmeta apstākļu noteiktajiem ietvariem to veidoja konkrēti cilvēki.»
Daugavas muzejs lepojas ar†to, ka ir vienīgais upes muzejs Latvijā, tajā iespējams iepazīties ar unikālām fotogrāfijām un īpašām stāstījumu kolekcijām par Daugavas vēsturi. Te var apskatīt pat Ķivutkalna seno iedzīvotāju galvaskausus, un Mārtiņš zina stāstīt, ka Salaspils apkaime akmens laikmetā bijusi pirmā apdzīvotā vieta pašreizējās Latvijas teritorijā. Pirms tika uzcelta Rīgas hidroelektrostacija, arheologi Doles salā strādājuši desmit gadu, un muzeja pastāvīgās ekspozīcijas kolekcija ir iespaidīga.