Diemžēl šīs tradīcijas te tika ieviestas vēsturiski nesen, tāpēc nav nostiprinājušās un atbrīvojušās no īslaicīgiem uzslāņojumiem. Olīvu birzis te nav ieviesušās vēl tagad, un arī vīna kultūra tikai sper savus pirmos soļus ar visām šādiem soļiem raksturīgajām pārmērībām. Vājš mierinājums, ka Krievijā, kur kristīgā ticība tika ieviesta gandrīz tajā pašā laikā, iet vēl grūtāk. Kā teicis krievu rakstnieks Mihails Vellers, nodzeršanās mūsdienu Krievijā ir dabisks process, jo senajās vīna zemēs tas vienkārši noticis vairākus tūkstošus gadu ātrāk, tāpēc visi tie, kas ir ģenētiski predisponēti uz nodzeršanos, tur jau ir nodzērušies.
Kā sendienās
Arī mums negāja secen tās kolīzijas, kādas pavadīja minētās dzeršanas tradīcijas ieviešanos. Tā kā vēl nesen mēs arī bijām krieviski runājošās telpas sastāvdaļa, šīm kaislībām nereti piemita gluži krievisks vēriens. Ierobežojumi un aizliegumi savienojās ar nesavtīgu atdošanos Trimpum, apliecinādami seno patiesību, ka kultūrtradīcija var rasties tikai tur, kur eksistē aizliegumi un deficīts. Liksim mierā senākus laikus, kuriem vairs nav dzīvu liecinieku, tātad stāstu ticamību nav iespējams pārbaudīt. Atcerēsimies tos, kurus tagad dažs labs mēdz salīdzināt ar pašreizējiem, apgalvodams, ka padomju laikos gan daudz kas bijis labāks. Nez kāpēc šie apgalvotāji lielākoties ir cilvēki, kas paši tos laikus nav redzējuši. Labākas tajos laikos bija tikai divas lietas: pirmkārt, tie, kas tos laikus redzējuši, tad bija jaunāki. Otrkārt, bija lielākas ilūzijas par latviešu tautas prāta un godaprāta kapacitāti.
Viss pārējais bija vieni vienīgi aizliegumi. Taču šie aizliegumi radīja veselu kultūrfenomenu, kura bālas atskaņas ir šodien pēc pulksten desmitiem vakarā vērojamā alkohola tirdzniecība dažos Rīgas «veikalbāros» (viens laikam saucas Gardumiņš), kur lietas ar policiju nostādītas tik labi, ka vairs pat pudeles korķis pārdodot netiek skrūvēts vaļā. To redzot, rodas sajūta, ka aizliegums veikalos tirgoties ar alkoholu pēc plkst.22 ir pieņemts tikai tādēļ, lai pieņēmēji varētu izjust veco laiku atmosfēru, kad paši bija spiesti pārvarēt dažnedažādus šķēršļus, lai tiktu pie kārotās dziras.
Kādi tik šie šķēršļi nebija! Bargākie, Gorbačova laikos ieviestie alkohola tirdzniecības laika ierobežojumi, izraisīja PSRS sabrukumu, bet arī senāk dabūt polšu bija daudz grūtāk nekā šodien. Tas tikai nešķita nekas īpašs, jo grūti bija dabūt ne tikai polšu, bet arī gandrīz visus produktus un preces. Nekādu naktsveikalu Rīgā nebija, bāri un restorāni strādāja tikai līdz pusnaktij. Dzeramā vienmēr pietrūka. Tā nu degvīna pudeles iegāde izvērtās veselā piedzīvojumā, apauga ar stāstiem un leģendām. Galvenās točkas, kurās cauru diennakti varēja nopirkt pudeli, bija zināmas ne tikai rūdītiem alkoholiķiem, bet visai latvju inteliģencei. Slavenākā točka bija dzirnavene - vārtrūme Dzirnavu ielā starp Ļeņina un Stučkas (tagad Brīvības un Tērbatas) ielu.Vēl alkoholu varēja dabūt no taksistiem, bet šis produkts varēja izrādīties arī tīrs ūdens.
Tā nu reizēm lielākā daļa dzeršanai paredzētā laika pagāja, mēģinot dabūt dzeramo. Prātīgie mēģināja veidot alkohola rezerves mājā, taču tas bija bezcerīgs pasākums, jo šādam cilvēkam ātri uzradās liels draugu pulks, kas nenodeva draudzību, kamēr viss nebija izdzerts. Turklāt rezerves veidot nebija viegli. Padomju varas beidzamajos gados šņabi deva tikai uz taloniem, bet arī pirms tam deficīts bija tik liels, ka vairāk par divām pudelēm vienam pircējam nedeva, un rindas pie dzērienu veikaliem bija organizētas daudz labāk nekā tagad Rīgas satiksme sastrēgumstundās. Šajās rindās stāvot, padomju cilvēki sāka domāt skaidru galvu, un tad režīmam vairs nebija izredžu.