Latvijas Biznesa savienība veidojusies šī gada martā, saplūstot Latvijas Mazo un vidējo uzņēmumu konfederācijai un Latvijas Mazo un vidējo uzņēmumu forumam. Konfederācija vairāk apvienoja organizācijas, bet forums - mazos uzņēmumus. Saskaņā ar Lursoft datiem Latvijā ir 90 tūkstoši uzņēmumu, kas godprātīgi iesnieguši savus gada pārskatus. Vairāk nekā 50 tūkstošu no tiem ir uzņēmumi ar apgrozījumu līdz 100 tūkstošiem eiro. Klāt var rēķināt vēl kādus 9-10 tūkstošus, kuru apgrozījums ir līdz 280 tūkstošiem eiro. Tātad mūsu darbības lauks ir ļoti plašs, jo mazo un vidējo uzņēmumu - un tiem ir pilnīgi cits skatījums uz dzīvi nekā lielajiem - ir daudz.
Esam arī Eiropas Amatniecības, mazo un vidējo uzņēmumu asociācijas dalībnieki. Līdz ar to gatavojam savas pozīcijas, viedokļus ne tikai vietējām, bet arī Eiropas institūcijām. Un, lai cik tas dīvaini izklausītos, ja runā par to, kā Eiropā mainās finanšu pakalpojumi, kā tiek regulētas darbības internetā, mums ir vieglāk ko panākt tieši caur Eiropas organizāciju.
Piemēram?
Viena lieta, pie kuras strādājam Eiropas līmenī, ir pārtikušās valstīs radusies iniciatīva par korporatīvo nodokļu vienoto bāzi visā Eiropā. Proti, visās ES valstīs būtu maksājams vienāds uzņēmumu ienākuma nodoklis. Latvijā tas ir samērā neliels, un tas nozīmē, ka vienādojot mums vajadzētu celt...
Būsim mazāk konkurētspējīgi pret bagātākām valstīm.
Tieši tāpēc, kamēr neesam savu nacionālo buržuāziju nobriedinājuši, mūsu interese ir nesteigties ar šīm lietām.
Otra, manuprāt, svarīga iniciatīva ir vienotais PVN maksājums. Īpaši svarīgi tas ir uzņēmumiem, kas strādā digitālajā vidē.
Uzņēmumu dibina valstī, kur vislabākie nosacījumi, kaut darbību vada no citurienes un klientu tirgus vispār ir globāls?
Tieši tā. Bet valstiski svarīgi, lai uzņēmumu dibina Latvijā un te arī maksā nodokļus. Tad arī pienācīgi varēsim uzturēt ierēdniecību un veselības aprūpes sistēmu.
Šķiet, mūsu valdību vairāk interesē lielie uzņēmumi.
It kā liekas, ka valsts ieņēmumu kritiskā masa veidojas no lielajiem, bet tajā pašā laikā, ja mēs paskatāmies nodarbinātību, tad mazajos un vidējos uzņēmumos nodarbināti 70%. Ja šādu uzņēmumu ir ap 60 tūkstošiem un katrā ir vismaz divi trīs darbinieki, kopējais skaitlis veidojas visai iespaidīgs. Arī, ja paskatāmies statistiku, krīzes gados tieši mazie un vidējie uzņēmumi visvairāk saglabāja darbiniekus.
Tik un tā, ja kāds sāk runāt par atbalstu uzņēmējdarbībai, pārsvarā izskan arī jautājums - kāpēc biznesam, arī mazajam, vispār būtu jāpalīdz?
Mēs runājam par to, ka cilvēki paši sevi nodarbina, neiet uz pašvaldību pēc pabalsta. Un vēl viena lieta, kāpēc saruna līdz šim nav bijusi... ir taču labāka sajūta, ja domā, ka karalis ir apģērbts, - tad, kad runā ar lielo uzņēmumu menedžeriem, redzams, ka viņiem problēmu tā īsti nav. Ir departaments, kas saved kārtībā muitas lietas, ir juristi, ir grāmatveži utt. Mazajā uzņēmumā visu dara paši un nav laika vērtēt globālos procesus. Tāpēc viss, kas tagad atklājies līdz ar uzņēmuma dibināšanas eksperimentu LTV raidījumā Aizliegtais paņēmiens, ļauj saskatīt un novērtēt patieso ainu.
Uzņēmēji taču zināja par to bezjēdzīgo birokrātiju, par formālo pieeju, kad svarīgi, lai tev plauktā būtu tās instrukciju mapes, vienalga, vai tās praktiskā dzīvē vajadzīgas vai ne.
Mēs esam tik ļoti pieraduši pie... es nezinu, vai tā var teikt avīzē, bet citu vārdu kā «marasms» neatrodu, lai raksturotu to nemitīgo izziņu vākšanu, ar ko nākas saskarties.
Cilvēki pieņem šo birokrātisko prasību nastu. Ja nevar tās instrukcijas paši sarakstīt, nopērk no citiem, apzinoties, ka iet un kādam pierādīt šī formālisma bezjēdzīgumu ir bezcerīgi. Un tomēr - ir iespējams ko mainīt?
Es domāju, ka ļoti daudz ko ir iespējams mainīt. Daudzas problēmas ir labi zināmas. Iestrādnes ir, pētījumi ir bijuši. Ir arī portāls l2d.lv, kur apkopots, kuri likumi novecojuši, pretrunīgi. Tagad būtu soli pa solim visas tās nepilnības jānovērš. Daudzās valstīs vairākus normatīvus apvieno vienā, lai nav tā, ka, piemēram, par nodokļiem jālasa kādi astoņi likumi, kuri turklāt visu laiku mainās. Es vispār grāmatvežiem dotu diplomu par to vien, ka viņi spēj tam visam izsekot.
Ir tātad jānovērš, ka likumi pārklājas un tajos saglabājušās atsauces uz neeksistējošām normām. Un, otrkārt, jāievieš princips, kas jau ir Eiropā: pirms pieņem kādu normatīvo aktu, jāpaskatās, kā tas ietekmē mazo biznesu. Tātad, cik papildu darba stundu prasīs jauno normu izpilde. Pie mums parasti mikrolīmeņa modelēšana nenotiek, principu «domā par mazāko» vispār pie mums neņem vērā. Visa likumdošana tiek gatavota, domājot par uzņēmumiem virs 250 darbiniekiem. Tas nav adekvāti situācijai, kad pārsvarā ir mazie un vidējie uzņēmumi.
Un tie spiesti pildīt tās pašas prasības, ko lielie.
Jā. Mazais uzņēmējs vienlaicīgi ir gan produkta ražotājs, pārdevējs, marketologs, gan grāmatvedis, jurists, sekretārs, lietvedis un arī apkopējs.
Ko jūsu organizācija dara, lai palīdzētu pašiem uzņēmumiem?
Ir uzņēmumi, kuri, kā mēs tos saucam, ir dzīvesstila biznesi, kur cilvēks dara to, kas viņam sirdij tuvs, tas nodrošina viņa iztiku, nekādu tālākās attīstības plānu nav. Ir sajūta, ka nevajag bāzties viņiem virsū, viņus skolot par Eiropas fondiem, finansējuma piesaistēm. Tas, ko cenšamies iedot, ir reklāmas kanāls interneta vidē - lai viņu varētu labāk atrast. Un ir otra veida uzņēmumi, kur redzams izaugsmes potenciāls. To vidū cenšamies popularizēt Amerikas pieeju: taisiet lielākas komandas, kooperējieties. Mēs Latvijā esam ieciklējušies startup jeb uzņēmējdarbības sākšanas tēmā, bet jārunā arī par tālāko izaugsmi. Tas, kas šajā kontekstā mūs satrauc, - vidējais vecums biznesā novecojas.
Dīvaini. Tie, kas veidoja biznesu pirms gadiem 20-25, bija vispār bez zināšanām tirgus ekonomikā. Tagad biznesa vadību māca daudzās augstskolās, bet vienalga jauno uzņēmēju mazāk par vecajiem?
Biznesā esošajiem ir ļoti liela vēlme mācīties, taču tas prasa laiku, kā uzņēmējiem parasti ir vismazāk. Jaunieši, protams, mācās. Bet tur es redzu citu faktoru - manuprāt, nav pat tik svarīga pati biznesa izglītība kā profesijas apgūšana. Ja tev ir prasmes kādā nozarē, tad arī rodas biznesa idejas. Vajadzība pēc biznesa vadības zināšanām rodas, kad bizness attīstās. To tad var apgūt dažādos kursos.
Jūs arī rīkojat dažādus seminārus, organizējat pat speciālas Mazā biznesa dienas.
Jā, piemēram, 20. novembrī Rīgas domē rīkotajā seminārā palīdzēsim saprast konkurences vidi. Ļoti bieži nāk cilvēks, saka: man ir unikāls bizness, tāda nevienam nav, bet tad ieskaties internetā un redzi, ka tur jau citi piemēri priekšā. Tātad jāsaprot, kā darboties šajā konkurences vidē. Otra ļoti zīmīga lieta ir nepieciešamība ar savu piedāvājumu raisīt emocijas - klienta izvēlē dominē ne tik daudz racionāli apsvērumi kā attieksme, iespaids. Līdz ar to ļoti liela nozīme ir iepakojumam, dizainam, pasniegšanas veidam. Trešais novirziens, kas ļauj izrauties no iekšējā tirgus pirktspējas nosacījumiem, ir spēja darboties digitālajā vidē, izmantot to savā labā. Ja tu mazajā biznesā gribi gūt panākumus, par tevi ir jāuzzina. Ir svarīgi zināt, kas strādā un kas nestrādā, kā pareizi investēt interneta reklāmās. Un iet uz ārējiem tirgiem tieši caur internetu. Tāpēc esam uzrunājuši Google - uz Latviju brauks šī uzņēmuma pārstāvji.
Šīs zināšanas būs brīvi pieejamas katram uzņēmējam?
Visi instrumenti, ko kopā ar partneriem radām, ir bezmaksas. Jo ejam pie tiem, kuriem ir zināšanas un kuri var un vēlas atbalstīt mazo biznesu. Savos interneta resursos izvietojam ziņas par uzņēmumiem, viņu pašu radītus plakātus, īsvideo, kur pastāsta par sevi.
Mēs arī apzināmies, ka viena problēma ir resursu trūkums, lai piesaistītu klientu, otra - nācijas laikam ģenētiski iedzimtais kautrīgums, kas liedz piedāvāt savus pakalpojumus, vēršoties pie svešiniekiem. Liekas - pielikšu pie sienas diplomu, ka esmu labs, piemēram, zobārsts, un visi pie manis tāpat atnāks.
Tas gan ietekmē tikai tos, kas jau atnākuši. Potenciālie klienti to neredz...
Jā, un latvietis ir kautrīgs, nestāsta arī citiem, ka bijis pie laba friziera vai zobārsta. Tāpēc mums ir rīki, kas palīdz reklamēt arī drauga biznesu.
Nesen bija ziņa, ka Doing Business pētījumā Latvija 189 valstu konkurencē pakāpusies uz 22. vietu.
Papīros daudzas lietas izskatās skaisti. Pēc finanšu pieejamības Doing Business indeksā izskatāmies labi, bet reāli dzīvē redzam, ka 70% biznesu sāk ar ģimenes ietaupījumiem, aizņemoties naudu ar savām personālajām garantijām, riskējot ar visu, kas ir. Nevar būt tā, ka uzņēmējs riskē pilnīgi ar visu savu mantu, bet banka riskē tikai ar to naudu, ko aizdevusi.
Jābūt arī aktīvam valsts atbalstam. Un tas nav stāsts tikai par inkubatoriem - ar to ir krietni par maz. Nekas jauns jau arī nav jāizdomā. Vācijā ir Landesbanken - valstij piederošas bankas, kas palīdz jaunajiem uzņēmumiem. Es, piemēram, domāju, ka ar Altum kā instrumentu valstij jārīkojas daudz aktīvāk. Ja saka, ka kaut ko nevaram, vienmēr var atsaukties uz Landesbanken piemēru. Lielbritānijā ir jau nobriedušāku uzņēmumu valsts atbalsta programmas. Un tas pat nav stāsts par to, ka valsts nevar iejaukties banku sektorā, jo intereses ir atšķirīgas. Bankām - pelnīt, bet valstij - attīstīt uzņēmējdarbību un nodarbinātību.