Nav HES, nav pilsētas
Pilsētas statusu mūsdienu Aizkraukle ieguva tikai 1967. gadā līdz ar Pļaviņu HES uzcelšanu. HES krīzes gados gan stipri «nooptimizēta» un šobrīd darbojas kā «sava republika», kurai ar pašvaldību īpašas sasaistes nav, tomēr tā joprojām ir pilsētas atpazīstamākais simbols. «Kā mēs sakām, tā ir vieta, kur gaisma Daugavā dzimst. Nebūtu HES, nebūtu Stučkas. Nebūtu Stučkas, nebūtu Aizkraukles,» savas pilsētas vēsturi trāpīgi rezumē Aizkraukles mērs Leons Līdums (Vidzemes partija).
Padomju laikos dēvēta par Stučku par godu kompartijas funkcionāram Pēterim Stučkam, Aizkraukle tika uzskatīta par «sociālisma paraugpilsētu», jo tajā nebija ne baznīcu, ne privātmāju. Šis mantojums pilsētai devis gan daļu no šobrīd asākajām problēmām, gan nozīmīgas priekšrocības konkurencē ar citām pašvaldībām.
No vienas puses, padomju arhitektūra neizceļas ar spējām piesaistīt tūristus, turklāt ēkas nespēj noturēt sevī siltumu, radot galvassāpes apkures izmaksu izteiksmē. No otras puses, Pļaviņu HES ūdenskrātuve paver novadam iespējas attīstīt tādus projektus, kuri nebūtu iespējami nekur citviet Latvijā un pat Baltijā. Piemēram, uzņēmīgi cilvēki nesen nodibinājuši kapitālsabiedrību, kura HES pārgāznes teritorijā iecerējusi izveidot mākslīgās krāces, kas būtu starptautiska mēroga tūrisma objekts, stāsta L. Līdums.
HES būvēja pārsvarā iebraucēji no PSRS valstīm, tādēļ Aizkraukle ir ļoti multietniska pilsēta - savulaik te reģistrēti vairāk nekā 50 tautību iedzīvotāji. Tomēr dalīšanās «pamatiedzīvotājos» un «iebraucējos» te nenotiekot. «Mēs esam kā amerikāņi - saplūduši imigranti no dažādām Latvijas un bijušās PSRS vietām,» uzsver L. Līdums.
Plūmes ēnā
Iespējams, ar to arī daļēji skaidrojama viena no vietējās politiskās dzīves īpatnībām - tradicionālās etnisko minoritāšu partijas Saskaņas centrs (SC) un Par cilvēka tiesībām vienotā Latvijā (PCTVL) vietējā domē pēdējos divos sasaukumos abas kopā nav aizņēmušas vairāk par vienu vietu.
Tomēr ticamāka šķiet versija, ka tas ir domes vadības līdzšinējās izmanīgās politikas rezultāts. Kā itin bieži norāda politologi, pašvaldību vēlēšanās cilvēki vairāk balso par personībām, nevis partijām, un 2010. gadā mūžībā aizgājušais ilggadējais novada vadītājs V. Plūme Aizkrauklē tiek raksturots kā gluži vai ģeniāls politiķis, kurš vienmēr parūpējies, lai par viņa labajiem darbiem uzzinātu visi novadnieki.
Arī vietējās etnisko minoritāšu kopienas neesot turētas badā, piešķirot tām naudu dažādu pasākumu organizēšanai. Aizkraukles Krievu kopienas vadītāja un bijusī domes deputāte Ludmila Ušakova (PCTVL) pat atzīst - V. Plūme viņu aicinājis nākt savā sarakstā. Uzņēmējs Aigars Kalniņš savukārt norāda - arī ar uzņēmējiem V. Plūme komunicējis izmanīgi, vienmēr radot sajūtu, ka viņos ieklausās.
Šķiet, vislabāk aizkraukliešu attieksmi pret bijušo domes vadītāju parāda pilsētas leģenda par uzņēmuma Jelds-Wen ražotnes izveidi. Tā vēsta, ka V. Plūme esot vārda tiešā nozīmē uz šosejas pārķēris amerikāņu investorus, kuri tobrīd jau braukuši uz Jēkabpili aplūkot tur ražotnei noskatīto zemesgabalu, kaut atsevišķi avoti aizrāda, ka lielāks nopelns šajā gadījumā bijis ilggadējam domes izpilddirektoram Eināram Zēbergam.
Pēctecis, nevis radītājs
Tādēļ nešķiet pārsteidzoši, ka 2009. gada vēlēšanās, par spīti Tautas partijas (TP) norietam Aizkrauklē, V. Plūmes vadītais saraksts ieguva 12 no 15 vietām. Par pašreizējo mēru L. Līdumu visi aptaujātie norāda - V. Plūme viņu mērķtiecīgi gatavojis «stafetes pārņemšanai», piemēram, «iesūtot» viņu lielajā politikā kā Saeimas deputātu. Tomēr gan viņš pats, gan citi atzīst, ka iepriekšējā mēra rezultātus vēlēšanās atkārtot diez vai izdosies.
Cerības «pieaudzēt muskuļus» sajutuši arī politiskie konkurenti. Sevišķi esot aktivizējies vienīgais SC deputāts Nikolajs Sokols, bet runas, ka Vidzemes partija Aizkrauklē varētu startēt kopā ar Vienotību, kam šobrīd domē ir divas vietas, tā arī nav piepildījušās. L. Līdums diplomātiski norāda - ideja esot bijusi, tomēr beigās izlemts «dot iedzīvotājiem paplašinātu bāzi izvēlei».
L. Līdums sola uz vēlēšanām iet ar «V. Plūmes komandu», jo kā savu pienākumu uztverot priekšgājēja aizsāktā kursa turpināšanu. Viņš Aizkraukli redz kā industriālu pilsētu, kas nav tikai «guļamvagons», bet piesaista arī tūristus ar labiekārtoto Daugavas senleju un ūdenssporta iespējām. Interesanta šķiet arī mēra ideja piesaistīt Aizkrauklei uzturēšanās atļauju pircējus no Krievijas, jo pilsētā ir labiekārtota krievu skola, kas sāk izjust audzēkņu trūkumu.
Tomēr tieši uz to pašu norāda politiskie konkurenti - L. Līdums esot tikai pabeidzis V. Plūmes iesāktos darbus, un pašam savu oriģinālprojektu, ar ko palepoties, viņam vēl neesot. N. Sokols uzsver - ja V. Plūme bijis «saimnieks», kas attīstījis visu vienlīdzīgi, tad L. Līdums esot izglītības darbinieks, tādēļ «tagad attīstām izglītību». Kopumā kritika gan ir ļoti maiga, nekad neaizmirstot atrunu, ka domes vadība patiesībā esot ļoti tendēta uz sadarbību.
Kreisie nāk
N. Sokols atzīst, ka cer savas partijas pārstāvniecību domē pieaudzēt līdz vismaz divām vai trim vietām, un kā savu redzējumu piedāvā Aizkraukli kā «VIP pilsētu». «Mums viss ir. Bērnudārzi, skolas, laba infrastruktūra, pat slimnīca. Atliek tikai nodrošināt iedzīvotājus ar darba vietām,» viņš skaidro.
Risinājumu viņš saskata sadarbībā ar Krieviju, uz kuras Jaroslavļas apgabalu nesen devies domes apmaksātā komandējumā. «Piemēram, par medicīnas tūrismu runājām. Bija runa arī par rūpnīcu, jo Jaroslavļa ir ražošanas pilsēta, ar uzņēmumiem ar 1000 darba vietām. Bet mēs esam ES - ja uztaisām filiāli un kaut ko pieliekam klāt, prece jau ir ražota Eiropā,» viņš skaidro, kādēļ investori varētu būt ieinteresēti.
Pēc vietējo stāstītā, aktivitātes izpaužoties arī tādā veidā, ka, piemēram, 8. martā pašvaldības iestāžu darbiniecēm tiekot dalīti ziedi, bet citos «zīmīgos datumos» - Georga lentītes. SC saistību ar to N. Sokols gan noliedz. Arī L. Ušakova norāda, ka vēlēšanās kandidēšot. Viņa gan nešķiet noskaņota uz lieliem panākumiem. «Pēdējā manas klases izlaidumā no 20 bērniem 17 plānoja braukt uz ārzemēm. Un tie ir bērni, kuri mani atbalstīja par 150%. Paliek tie cilvēki, kuri mani nezina kā personību, tie, kuri nevar balsot, nepilsoņi,» viņa sūdzas.
Nevar pačukstēt
Vēl viena Aizkraukles īpatnība - domē ir daudz izglītības darbinieku, bet uzņēmēju tikpat kā nav. Daļēji tas skaidrojams ar to, ka daudzu lielāko Aizkraukles uzņēmumu «varas centri» bāzēti ārpus novada, bet vietējo uzņēmēju vidū nav tādu, kuri spētu ap sevi apvienot citus. Savukārt jau esošo partiju sarakstiem viņus esot grūti piesaistīt, jo no tā atbaida prasības iesniegt deklarācijas un bailes par interešu konfliktiem. Pašvaldība gan ik mēnesi rīko tikšanās ar uzņēmējiem, bet tās vairāk interesējot tos, kuri vēl mēģina «ieskrieties» - mazos un vidējos, atzīst L. Līdums.
Tomēr arī korupcijas skandāli Aizkraukles domi satricinājuši nav. Neoficiālās sarunās no vietējiem uzņēmējiem pat izskan sūdzības, ka domnieki esot pārāk lieli «burta kalpi», kuri pat nemēģinot «savējiem» izgādāt kādas priekšrocības, piemēram, «pačukstot» par gaidāmo iepirkumu specifiku, pirms tie izsludināti. Novada izpilddirektors E. Zēbergs gan aizrāda - visu, ko likuma ietvaros var izdarīt par labu vietējiem uzņēmējiem, dome jau darot, bet likumu pārkāpt netaisās.
Savukārt kāds no politiķiem vēl skarbāk piebilst: «Visi gaida atbalstu, bet, kad prasa, tieši kas vajadzīgs, nemāk atbildēt.»