Sajūtu līmenī mēs sen nojautām, ka tā varētu būt taisnība, ka pie mums tirgotās importa preces - turklāt ne tikai pārtikas preces, jautājums ir plašāks - ir zemākas kvalitātes nekā to analogi rietumvalstīs. Slovāku paveiktais ir tāds pirmais nopietnais pētījums, diemžēl Latvijā līdzīgi nav veikti. Pārtikas gadījumā tas būtu vienkāršāk, jo pārtikas preču kvalitāti ir viegli izpētīt. Domāju, ka Latvijai būtu jārīkojas ātri, izmantojot brīdi, kad šis jautājums ir ieguvis plašu starptautisku skanējumu. Vispirms arī mums vajadzētu veikt testu tām pašām precēm, kuru kvalitāti pētīja slovāki. Ja apstiprinās, ka šo preču kvalitāte ir zemāka, jāveic dziļāks pētījums. Latvijā, piemēram, ir zinātniskās pētniecības institūts BIOR, kas ir spējīgs veikt ekspertīzi atbilstīgi visaugstākajiem pasaules un ES standartiem. To varētu darīt arī PVD, bet tā primārais uzdevums tomēr ir noteikt, vai produkcijas kvalitāte atbilst noteiktiem minimālajiem higiēnas un veselības standartiem, nevis to, vai tā ir zemākas vai augstākas kvalitātes. Šis ir ekonomikas ministra Arta Kampara un viņam pakļauto iestāžu jautājums, jo skar patērētāju tiesību un negodīgas konkurences jautājumu.
Kampara un Dūklava kungi neuzskata, ka jautājums par importa pārtikas kvalitāti ir tik nopietns, ka viņiem vajadzētu aktīvi rīkoties?
Vajadzētu beigt uzskatīt mūsu valsti par miskasti, kurā citi var samest visu, kas ienāk prātā. Tas ir pašcieņas jautājums, vai mēs pieprasām zināmu kvalitātes standartu, vai mēs pieprasām vienādu attieksmi pret sevi. Pēdējos divdesmit gados pasaule ir mainījusies. Bils Klintons jau 1993. gadā salīdzināja valstis ar uzņēmumiem, kuri katrs cīnās par sevi, paziņojot, ka tieši tas arī ir jādara Amerikai. Savukārt Francijā savas valsts interešu aizstāvība tiek apzināta tādā līmenī, ka tur darbojas elitāra izglītības iestāde, kas atklāti saucas Ekonomiskā kara skola.
Jūs var apsveikt ar uzvaru «ekonomiskajā karā», kas tika izcīnīts Latvijas šprotu aizstāvībai.
Mēs strādājām piecus gadus, un tas ir piemērs, ka Latvijas intereses ir iespējams aizstāvēt. Jā, tā bija cīņa īstā kaujaslaukā, cīņa par Latvijas šprotu iespējamību vispār pastāvēt. Ir gūta milzīga pieredze, redzot, kā valstis aizstāv savas ekonomiskās intereses. Kā, piemēram, Vācija caur ekonomiskās likumdošanas normām, lobijiem un standartizāciju cīnās par savas rūpniecības noietu. Man nav vairs ilūziju, ka viss šajā cīņā ir liberāls, godīgs un humāns. Šodien ekonomiskajam karam ir četri virzieni. Pirmais ir klasiskais. Ekonomiskā izlūkošana ar mērķi nozagt tehnoloģijas. Otrais - standartizācija, normatīvi, Eiropas Savienības normas. Ko, piemēram, dara vācieši? Viņi paņem savas tehnoloģiskās iekārtas, izmēra to parametrus un tad cenšas tieši šos vācu parametrus uzspiest visiem pārējiem kā standartu. Kas notiek? Tie, kam nav šādu tehnoloģiju, tiek automātiski izmesti no tirgus. Zināmā mērā pateicoties šai vācu ekonomiskā kara stratēģijai mums izdevās aizstāvēt Latvijas šprotes. Protams, vispirms tas bija iespējams, saslēdzoties kopā nozares asociācijai, Latvijas ierēdņiem, zemkopības ministram, Ārlietu ministrijai, vēstniecībām un uzstājīgi pieprasot, lai tiktu ievērota Latvijas prasība. Taču vāciešiem tik ļoti vajadzēja pieņemt šo regulu, ka tad, kad viņi ieraudzīja, ka mēs varam savākt minimālo balsu skaitu, lai nobloķētu šo regulu, viņi piekrita. Šajā regulā nav nosaukts neviens atsevišķs produkts, tikai mūsu šprotes. Kāpēc cilvēki nemana ekonomisko karu? Tanki nebrauc pa ielām, tie ir tikai pārtikas produkti veikalu plauktos. Kādēļ Vācija ir lielākais iemaksātājs Eiropas Savienībā? Vai vācieši ir labdari? Nē, vācieši, izmantojot ES direktīvu un regulu instrumentus savas ekonomikas lobēšanai, saņem atpakaļ visu ar uzviju.
Minējāt divus «ekonomiskā kara» virzienus, sakot, ka ir četri.
Trešais «ekonomiskā kara» virziens ir vissmalkākais. Man liekas, lielo valstu Latvijā vissekmīgāk īstenotais un visizplatītākais - tas ir social learning jeb informācijas cīņa. Lielā mērā visa Latvijas pārvalde šodien tic, ka viss tirgus ir brīvs, ka mēs vispār neko nedrīkstam darīt, lai sevi aizstāvētu. Apzināti cilvēku smadzenēs iedzīti stereotipi, kas kalpo noteiktām interesēm. Latvijā tas ir tiešām labi nostrādāts. Ceturtais «ekonomiskā kara» virziens ir ekonomiskās kontroles pārņemšana, piemēram, caur dažādiem investīciju fondiem. Mēs nevis nozogam tehnoloģiju, kā pirmajā gadījumā, bet nopērkam pašu tehnoloģijas ražotāju.
Vai tādēļ asi kritizējāt Pure Food pārdošanas darījumu?
Par «ekonomisko karu» var runāt tad, ja darījumam aizmugurē ir viss kādas citas valsts administratīvais spēks. Nedomāju, ka Pure Food gadījumā darījumam aiz muguras stāvēja beļģu valdība. Problēma, ka Pure Food būs 37. uzņēmums, kas tagad piederēs šim milzu uzņēmumam. Viņi atklāti atzīst, ka pirka šo uzņēmumu, lai iegūtu dažus produktus, ko paši nemācēja ražot. Domāju, ka pieaugums arī būs tieši šo produktu ražošanā. Tas arī viss. Pūre bija latviešu biznesa veiksmes stāsts. Diemžēl tas beidzas pie pārdošanas ārzemniekam. Mēs pat nevaram iedomāties, ka kādreiz varētu būt otrādi, ka Pure Food nopērk beļģu uzņēmumu.