Viņa pārziņā ir Latvijā pirmais, vecākais un teritorijas ziņā lielākais nacionālais parks - Gaujas Nacionālais parks (GNP) -, kas izveidots 1973. gadā, lai aizsargātu Gaujas senlejas un tās apkārtnes unikālās dabas vērtības, vienlaikus nodrošinot teritorijā gan rekreācijas, gan dabas aizsardzības funkcijas.
Izkonkurē Vecpiebalgu
GNP ir otrs vecākais nacionālais parks, kas tika izveidots bijušajā Padomju Savienībā. Pirmais dibināts Lahemā Igaunijā, bet sākumā ne kā nacionālais parks.
XX gadsimta 60. gadu beigās, kad dabas vērtību saglabāšanā ieinteresēto latviešu prātā sāka raisīties ideja par nacionālā parka izveidošanu, tikušas meklētas šim statusam atbilstošākās aizsargājamās vietas. Daugavas lokus un Vecpiebalgas apkārtni tomēr izkonkurēja Gaujas senieleja - vienlaikus gan aizsargājama, gan izmantojama vides un kultūrvēstures izziņas tūrismam un veselīgai atpūtai. Turklāt vēsturiski Siguldas apkaimi kā tūrisma vietu jau XIX gadsimta beigās ir sācis attīstīt kņazs Kropotkins.
Ar vārda «nacionālais» piesaistīšanu gan tolaik, 70. gadu sākumā, tik vienkārši nav gājis. Lēmumi par šāda statusa piešķiršanu parkiem tika pieņemti Maskavā. Entuziastu grupiņa, viņu vidū arī Aija Melluma (viena no spilgtākajām Latvijas ģeogrāfēm; profesore savulaik izstrādājusi zinātnisko pamatojumu un vadījusi plānošanas darbu, izveidojot mūsdienu Latvijas dabas aizsardzības pamatteritorijas, tajā skaitā GNP - red.), devās uz Maskavu, lai pārliecinātu ierēdņus par nacionālā parka izveidošanas nepieciešamību.
Pasaulē pirmajam modernajam - 1872. gadā ASV Jeloustonā izveidotajam - nacionālajam parkam tobrīd apritēja jau 100 gadu, bet aukstā kara laikā kā piemēru minēt amerikāņu veikumu nebija prāta darbs. Tomēr - kas cītīgi meklē argumentus, tos atrod. Izrādās, Ļeņins kādā no saviem dokumentiem ir rakstījis, ka daba jāaizsargā, veidojot rezervātus un nacionālos parkus! Tas bija neapstrīdams arguments, lai Gaujas senieleja varētu vērt vārtus un nacionālā parka nosaukumu lietot oficiāli. Ļoti daudz cilvēku Latvijā bija gatavi ziedot laiku, darbu un līdzekļus, lai veidotu šo aizsargājamo teritoriju kā nacionālu bagātību. Starp viņiem arī pirmais Gaujas Nacionālā parka direktors Gunārs Skriba, kurš 2011. gadā par mūža ieguldījumu Latvijas dabas aizsardzībā, mežzinātnes un medību saimniecības attīstībā saņēma Triju Zvaigžņu ordeni.
Vērtība ir daudzveidībā
Jau kopš XIX gadsimta parka apmeklētājus piesaistījusi senielejas savdabīgā, gleznainā ainava. Gaujas krastos, gravu nogāzēs - īpaši Siguldas pusē - ir daudz platlapju mežu. Skuju koku te maz, tāpēc rudenī ainava ir tik vilinoša dzelteno un sārto toņu cienītājiem. Taču Rolands Auziņš aicina nacionālo parku apmeklēt arī pavasarī, kad te var atklāt arī plaukstoši zaļo toņu paleti.
Nacionālā parka magnēts ir arī Latvijā vislielākie devona iežu atsegumi - smilšakmens kraujas, klintis un alas -, kā arī leģendām un nostāstiem apvītās kultūrvēsturiskās bagātības. Te atrodas vairāk nekā 500 kultūras un vēstures pieminekļu - pilskalni, mūra pilis, baznīcas, muižas, ūdensdzirnavas un vējdzirnavas, kā arī citi arheoloģiskie, arhitektūras un mākslas pieminekļi. «Pie mums nav unikālu, īpašu retumu, bet ir liela bioloģiskās daudzveidības koncentrācija. Lielākā vērtība ir Gaujas senieleja, kas pamatā ir valsts īpašums, dabas lieguma zona,» stāsta R. Auziņš.
Parka teritorija iedalīta piecās funkcionālās zonās. Ir zonas, kurās visi dabas resursi pilnībā tiek izslēgti no saimnieciskās un citāda veida darbības. Tās ir dabas rezervātu zonas, kas aizņem nelielu, bet īpaši vērtīgu parka daļu, un to apmeklēšana nav atļauta. Pārējā parka teritorijā atļauta tikai tāda saimnieciskā darbība, kas būtiski nemaina vēsturiski izveidojušos ainavas struktūru.
Par dabu vienmēr jācīnās
GNP mērķis visos laikos bijis ne tikai aizsargāt maz pārveidotas dabas teritorijas, bet arī veicināt dabas tūrismu un teritorijas ilgtspējīgu attīstību. Pamats tūrisma industrijai GNP ielikts jau XX gadsimta 70.-80. gados. «Tolaik nacionālajā parkā tika izveidots daudz vairāk dabas taku, nekā to ir tagad. Gunārs Skriba šeit ieveda staltbriežus. Tika izveidotas Līgatnes dabas takas. Arī kultūras vērtības tika ļoti pieskatītas. XX gadsimta 80. gadu beigās, 90. gadu sākumā šeit strādāja vairāk cilvēku nekā pašlaik visā dabas aizsardzības jomā Latvijā,» norāda R. Auziņš.
Tiesa, arī Maskavas funkcionāriem tolaik bijušas savas intereses. Ja kamaniņu trasi būtu izbūvējuši Vējupītes gravā, kā tas sākotnēji ir iecerēts, šodien vairs nepavērtos skats no Gleznotāju kalna. Vissavienības nozīmes tūristu bāzi bija paredzēts izvietot arī pie Ērgļu klintīm, taču nacionālā parka darbinieki spējuši nosargāt dabas un ainaviskās vērtības.
«Latvijā nav kalnu, taču kalnu izjūtas efektu varam iegūt, nostājoties Gaujas senlejas krastā. Tāpēc tik svarīgi, kas ir šajā ainavā, cik daudz tā ir sašķērēta ar dažādām būvēm, torņiem, mākslīgiem veidojumiem,» skaidro R. Auziņš un turpina: «Tūrismu var attīstīt dažādi - var veidot dabas takas, atjaunot ainavas, kopt pļavas -, tomēr ir arī interese Gaujas nogāzes pārvērst par Disnejlendu. Atrakciju tūrismam reljefa īpatnības paver daudz iespēju, taču tādējādi cilvēkiem tiek piedāvāta īsa izklaide, nenovērtējot nacionālajā parkā pieejamās vērtības.»
Pasaulē nacionālā parka statuss ir kā brends, kas garantē noteikta līmeņa servisu. Tas pievilina gan apmeklētājus, gan uzņēmējus, kuri labprāt izmanto šo brendu. «Uzņēmējs bieži vien domā šauri, tikai par sava biznesa attīstību. Mums ir jādomā par sabiedrību, kas vēlas redzēt Gaujas senieleju nepārveidotu. Apmeklētājs vēlas redzēt kokus, nevis izcirtumus, dabiskas ainavas, nevis plikus kalnus vai ēkas un atrakcijas Gaujas senielejā,» uzsver R. Auziņš un min piemēru - grava gar upi ir arī pārvietošanās koridors neskaitāmām augu un dzīvnieku sugām. Ja grava tiktu piepildīta ar būvēm un gaiss virs tās sašķērēts ar neskaitāmu trošu ceļiem, tiktu sabojāta ne tikai ainava, bet ietekmēta arī sugu pārvietošanās šajā koridorā.
«Mums ir vislielākais apmeklētāju blīvums starp visām Latvijā īpaši aizsargājamām teritorijām - aptuveni miljons apmeklējumu gadā. Arī uzņēmējdarbības blīvums nekur nav tik liels kā GNP. Kompromisi tiek meklēti visdažādākajos jautājumos, taču arī uzņēmēju izpratne par dabas vērtībām atšķiras. Mūsu izaicinājums ir mainīt cilvēku attieksmi pret dabas resursiem un to iespējām,» uzsver R. Auziņš.
DAP Vidzemes reģionālās administrācijas direktors arī bilst, ka svarīga ir pašvaldību amatpersonu izpratne par dabas nozīmību: «Gribētos, lai uzņēmumi un pašvaldības saprastu, ka nacionālā parka saglabāšanā un attīstībā jāiegulda līdzekļi, ne tikai jāizmanto tā resursi. Gribētos, lai nacionālo parku redzētu kā iespēju, nevis kā traucēkli.