Daudziem pārsteigums bija kinorežisora 2006. gadā izdotā atmiņu grāmata Lāga dvēseļu straumei, kurā Jānis Streičs pieteica sevi arī kā talantīgu rakstnieku. Nu Latvijas Zinātņu akadēmijā iespējams iepazīties ar Jāņa Streiča mazāk zināmu jaunrades šķautni - viņa gleznām, kuru piesātinātās krāsas, šķiet, sacenšas ar pašu lapkriti. Arī upju (pat brāļu lietuviešu Nemunas) un debess zilums Streiča gleznās ir tāds, par kuru Domicānu Paulīnīte no Cilvēka bērna varētu Jaunavai Marijai žēlabās izsaukties: «Nu kā var aiziet no šejienes?!» Ja tādi mākoņi, visās zilā un pelēki dūmakainā nokrāsās. Jāatgādina, ka patiesībā glezniecība ir mākslinieka mīlestība jau no bērnības. Tikai pēc tam - teātris un kino.
Redz centru un kulises
Kas raksturo Streiču gleznotāju? «Man tuvs ir tas, ka es redzu - viņš skatās kā gleznotājs. Viņš redz centru un kulises - to, kas ir fonā. Un viņš visu mīl. Es domāju, ka Jānis Streičs mūs pārsteigs vēl ne ar vienu vien atklājumu, jo viņš visam pieiet ar tādu iekšēju mīlestību un spraigumu!» tā Latvijas glezniecības personība Džemma Skulme. Viņas vērojumā - iepriekšējā izstādē mākslinieks izpaudies kā lielisks zīmētājs, savukārt šajā viņa mērķtiecīgie meklējumi tieši glezniecībā, krāsu izteiksmībā «liecina, ka viņam vēl labs ceļa gabals ejams un glezniecībā viņš vēl ir skolnieks». Pats Jānis Streičs, vaicāts, kuros mirkļos visvairāk juties kā skolnieks gan uzņemšanas laukumā, gan tagad, ar otu rokā nopūšas un atmet ar roku: «Kino - tur tik reti tiek pie darba... Tā ir nabadzība, un tad tu dari to, ko no tās nabadzības var uztaisīt. Nemaz negribu par to runāt. Bet glezniecībā ir dotas visas krāsas, pārpilnība. Tāpēc tagad būt skolniekam, protams, ir iespēja šeit. Daudziem, kas iet amatieru ceļu, ir pat vairāk krāsu, liekas, ka krāsu pārbagātība, ko tu nopērc, tev palīdzēs, bet profesionāļi citreiz nemaz nezina, ka tādas krāsas vispār ir. Toties viņi ir profesionāļi un iztiek ar mazumiņu.» Mākslinieks uzsver amata nozīmi, darba tehnisko pusi: «Tajā, kā jebkurā lietā, tu mūžam esi skolnieks.» Vaicāts, vai viņam, līdzīgi kā Klodam Monē, ir kādi sevišķi tuvi skati, kurus viņš varētu gleznot rītausmā un mijkrēslī un atkal no gala, Jānis Streičs vērš uzmanību uz gleznām, kur dažādos rakursos gleznots mātes kaps un Nemuna. «Ja viņš arī neuzņemtu filmas, mēs viņu tāpat godātu kā gleznotāju, kurš uzmanīgi vēro dabā norisošās lietas,» pārliecināta animācijas filmu režisore Roze Stiebra. «Pa kuru laiku viņš to visu spējis uzlikt uz audekla?» Daudzu izstādes pirmo apmeklētāju izjūtas savā komentārā savelk animācijas režisors Ansis Bērziņš: «Varētu teikt, ka viņš ir paņēmis savā glezniecībā iestudēt vecmeistarus, tomēr, es domāju, Streičs savā glezniecībā ir ļoti neatkarīgs reālists. Apskatoties šo izstādi, man rodas pārdomas par reālismu kā vienu no visvairāk nepieciešamajām kategorijām mūsdienu dzīvē Latvijā.»
Kamēr būs
Boņuka jautājums, kurš ātrāks - zyrgs vai mašyna, ir noskaidrots, kurš talantīgāks mākslinieks - cilvēks vai daba? Un kas tā cilvēkam vispār par indevi mēģināt atdarināt reizēm gluži nevainojamu, ģeniālu dabasskatu? «Hm... tiešām, kāpēc es to daru? Laikam gribas izjust Dieva radītāja prieku. Veic vienu dienu darbu un redz to labu esam. Veic darbu otru dienu un redz to labu esam. Dabu Dievs ir radījis, bet gribas vēl pašam radīt.»
Kamēr būs tādi latvieši kā Jānis Streičs, politiķi var būt dažādi, - Latvija nepazudīs. Tā akadēmiķis Jānis Stradiņš daudzināja Latvijas Zinātņu akadēmijas goda locekli Jāni Streiču izstādes atklāšanas ievadvārdos. Lai šī doma rakstā ir noslēdzošā, tātad - paliekošā.
IZSTĀDE