Tā dokumentā vēlamības izteiksmē ierakstītā atbildība ir redzama katrā sejiņā, kas reaģē tikpat dzīvi kā Herca Franka nofilmētais puisēns leļļu teātra izrādē dokumentālajā filmā Vecāks par desmit minūtēm. Uz Valmieras kinostudijas pasaku par Šreku Tāltālā meža varonis sabraukuši jaunāko klašu skolas bērni no Bauskas un tuvākajiem pagastiem. Īslīces pagasta Bērzes otrklasnieki Ervīns, Ērika, Violeta un Rinalds jau ir redzējuši «klaunus un Velniņus». Ērika domā, ka viņai patiks arī Šreks.
Opera un «lielveikals»
15. septembrī Latvijas Universitātes Lielajā aulā notika Latvijas kultūras darbinieku konference Kultūras attīstības tendences Latvijas novados: tradīcijas, jaunievedumi un sadarbība. To organizēja LR Kultūras ministrija, Kultūrizglītības un nemateriālā mantojuma centrs un plānošanas reģioni. Ilgi gaidītā dialogā satikās aptuveni 400 Latvijas reģionu kultūras darbinieku, LR Ministru prezidents Valdis Dombrovskis un kultūras ministre Sarmīte Ēlerte, lai sāktu runāt par kopīgu ABC reģionu kultūrpolitikas stratēģijā. Rundāles pils direktora Imanta Lancmaņa ievadvārdu iedvesmoti: «Lai gan šodien ir ļoti ērti būt pasīviem, tieši tagad bez lieliem satricinājumiem ir nepieciešama garīgā atmoda. Ideālisms, aizrautība un patriotisms ir kultūras dzinējspēks», konferences darbinieki noslēgumā vienojās dažos secinājumos. Būt par kultūras centru ir mūsdienīgi, pretendentu skaits uz to pat augot. XXI gadsimta kultūras centrs ir tautas mākslas māja, vietējā opera, teātris un klubs, radošā laboratorija, kurā dzimst jaunrade, notiek eksperimenti, piedāvātas mūžizglītības iespējas, vietējās kopienas sociālās līdzdalības un saskarsmes vieta, sabiedrības integrācijas un starpkultūru sadarbības vieta, kā arī kultūras «lielveikals». Konferencē notika arī paneļdiskusija XX gs. kultūras centrs: kultūras nams, lielveikals vai...? Tā bija ierosme arī Dienai iet izlūkos šajā tik aktuālajā jautājumā.
Džims Kerijs Zantē
Konferences secinājumos gan nav teikts, ka kultūras nams varētu būt arī parasts veikals vai humpalu centrs, bet tieši tāda ir daudzu mazāku ciemu realitāte. Klikšķinot labi iecerēto kultūras karti un meklējot kopskatu par pasākumiem novados, drīz aizkaitinājumā nākas lapu vērt ciet. Tā atgādina kādu no pamestām jaunbūvēm - rēgiem. Konferencē nolemts kultūras karti atjaunot. Dodoties tālāk interneta džungļos, izvēlētajā darbdienā kā darbīgus atrodam tikai jau minēto Bauskas kultūras centru un Zantes kultūras namu.
Tukšs un kluss. Pie ieejas kultūras namā piestiprināta balta A4 lapa ar gaidāmās komēdijas Balkonu ragneši satura izklāstu: «Vīrs negaidīti atgriežas mājās un atrod sievu kopā... Kā jūs domājat - ar ko? Neesat maldījušies. Ar puspliku mīļāko.»
Ģimene - Līga, Jānis un pusaugu dēls - nīkuļo kultūras nama foajē, gaidot pircējus. Drēgni. Viņi visā Latvijā tirgo «Latvijā ražotas mēbeles un kvalitatīvu vācu sadzīves ķīmiju», kā reklamēts. Viņi ir no Ogres un apmeklē tikai Ogres kultūras namu. Cik latu ir ar mieru tērēt par biļeti kultūras pasākumam? «Nu, piecus latus.» Vai ir kāds sapņu mākslinieks, kuru gribētu redzēt Ogres kultūras namā? Līga rausta plecus. Bet Jānis spurgdams izmet - Džims Kerijs. «To jau nu gan par piecīti nevarēs dabūt,» reālistiski ķiķina Līga.
Cik cilvēku ir koris?
Kamēr bērni zālē priecājas par Šreku, Bauskas kultūras centra direktore Ilva Vansoviča uzaicina līdzi kolēģi sabiedrisko attiecību vadītāju Mārci Pļaviņu un dalās pieredzē. Visvairāk apgrūtinot darbu nesakārtotās identitātes lietas. Kas ir kultūras centrs, kas - kultūras nams un tautas nams? Katrs sevi nodēvē pēc izjūtas. Direktore situāciju raksturo ar metaforu, kurai dedzīgi piekrīt arī sabiedrisko attiecību kūrētājs Mārcis, jauns puisis caurdurtu uzaci, kurš pēc veiksmīgas karjeras Rīgā reklāmas jomā, patriotisku motīvu vadīts, atgriezies Bauskā. «Ja cilvēks izvēlas parastu ēdnīcu, restorānu vai bāru, viņš jau rēķinās ar servisu, ko saņems,» uzskata I. Vansoviča. Viņasprāt, tieši tas pats attiecas uz kultūras centriem. Darbībā pamatīgi iegriežot arī vārguļojošā kultūras karte, kas obligāti jāpilda, lai arī pašiem ir sava parocīga un vizuāli laikmetīga mājaslapa. Akūti svarīgi, pēc abu domām, ir definēt, kas ir koris un kas - ansamblis. Mārcis Pļaviņš min piemēru. Blakus esošajā Gailīšu pagastā ir 15 dziedāt gribošu cilvēku. Ja viņi nav koris, viņiem ir liegta iespēja nokļūt Dziesmu svētkos. «Varbūt ir vērts mainīties līdzi laikam un pieņemt situāciju, ka vairs nav tik daudz dziedātāju?» ierosina direktore, aicinādama novērtēt šo tautas dzīvo amatierkustību. Tieši šie daži cilvēki, kas vakaros nekurnēdami ir nākuši uz mēģinājumiem, vēlāk ieplūst lielajā kopkorī un gājienā, ar kuru Rīga tā lepojas.
Bauskas kultūras centrs, šķiet, ir viens no pozitīviem piemēriem ja ne gluži repertuāra, tad attieksmes ziņā - kultūras nama darbinieks iedvesmo ar savu personību. Visi tā darbinieki arī paši esot ar radošu dzirksti - komponisti, dzejnieki, Mārcis pats varot vadīt pasākumus. Direktore novērojusi, ka cilvēki ir paguruši un ievilkušies sevī. Tieši tāpēc daudzi atjaunotie kultūras nami ideju ziņā nav pārāk apdzīvoti. Viņasprāt, kultūras nama vadītājam jābūt kādai pievienotajai vērtībai arī tīri cilvēciski. «Ja mums nepatiks mājas saimnieks, mēs ciemošanās reizi atliksim. Ar kultūras namu ir līdzīgi,» spriež I. Vansoviča.
Starp pozitīvajiem piemēriem noteikti jāizceļ Preiļu kultūras nams. Tieši repertuāra ziņā. Piemēram 16. Starptautiskajā baleta festivālā Spānijas kolektīvu Nuevo Ballet Espanol ar dinamisku flamenko šovu varēja redzēt gan Rīgas Kongresu namā, gan Latgales mazpilsētā - Preiļu kultūras centrā. Veiksmīgs laikmetīgas sadarbības paraugs ir Rojas kultūras nams, kurš uzņēma savās telpās daļu no pirmā kino un mākslas festivāla ROJAL programmas.