Pasaules vadošo autoražotāju vidū šādas kompānijas ir vismaz septiņas (formāli varētu būt pat astoņas, jo Fiat vieglo un kravas auto ražotāji oficiāli ir divi atsevišķi uzņēmumi) - Toyota, Volkswagen (VW), Hyundai, Ford, PSA Peugeot Citroᅢᆱn, Fiat, kā arī BMW. Zināmākās, protams, ir Fordu un Agnelli (Fiat) ģimenes, kuras ne tikai ir kompāniju lielākās īpašnieces, bet arī ieņem virkni amatu uzņēmumu vadībā un valdēs. Savukārt Volkswagen balsstiesīgo akciju kontrolpakete pieder Ferdinanda Poršes mantiniekiem, kuri gan tieši nepiedalās kompānijas pārvaldē, bet BMW tikai nedaudz mazāk par pusi akciju atrodas tāpat uzņēmuma darbā aktīvu dalību neņemošās Kvandtu ģimenes īpašumā. Interesanti, ka Poršēm ar VW dibināšanu nav nekāda sakara, ģimene par nesalīdzināmi lielākā VW īpašnieci kļuva, pateicoties finanšu operācijām, kuru gaitā krīzes dēļ iedzīvojās 10 miljardu eiro lielos parādos, tāpēc VW jau ir pārņēmis 49,9% Porsche holdingkompānijas akciju un meklē pieņemamāko veidu pilnīgai Porsche pārņemšanai. Atliek vienīgi minēt, kā juristiem izdosies izkulties cauri šī visai sirreālā darījuma līkločiem.
Otras daļas vadošo kompāniju (Honda, Nissan, Daimler, Mazda) īpašnieku struktūra šķiet samērā neskaidra, jo daļu turētāju ne tikai ir daudz, bet tā ir arī visai raiba publika - sākot ar Persijas līča valstu un publiskiem vai privātiem investīciju fondiem, beidzot ar dažādiem pensiju fondiem un finanšu institūtiem. Vienlaikus jāuzsver, ka visos gadījumos lielākā daļa kompāniju īpašnieku nāk no to mītnes valstīm - Japānas auto ražotāju gadījumos tie galvenokārt ir šīs valsts finanšu institūti (piemēram, Mazda lielākais akcionārs ir Sumitomo Mitsui Banking Corporation, kurš pārpirka grūtībās nonākušā Ford daļas), tāpat arī lielākajai daļai Daimler īpašnieku ir Vācijas vai vismaz Eiropas izcelsme. Tāpēc, ja arī, no malas raugoties, šo uzņēmumu īpašnieku struktūra izskatās grūti saprotama, faktiski uzņēmumi atrodas nacionālo biznesu kontrolē.
Izņēmums, jādomā - tikai uz laiku, ir GM, kur vadošo lomu uzņēmusies ASV un Kanādas valdība (pēc GM bankrota, pirms tam uzņēmums neoficiāli tika saistīts ar Rokfelleru un Morganu ģimeni), bet kaut kur pa vidu atrodas Renault ar jūtamu Francijas valdības ietekmi (līdz privatizācijai 1996. gadā Renault piederēja Francijas valstij, un tās rokās joprojām atrodas 15% kompānijas akciju).