Roku rokā ar dabu
Latvieši vienmēr, šķiet, bijuši estēti, un pat pirms pāris gadsimtiem līdzās lauku darbiem, kas intensīvi noritēja vasaras sezonā, meitas atrada laiku, lai pie mājas iekoptu puķu dārziņu. Dažādos novados tā izvietojums un sugu klāsts ir nedaudz atšķirīgs, stāsta Latvijas Etnogrāfiskā brīvdabas muzeja direktores vietnieks galvenais krājuma glabātājs Mārtiņš Kuplais, izvadājot ekskursijā pa košākajām muzeja sētām. Viņš spriež, ka Nidas apkārtnē pie jūras, visticamāk, puķu dobes klāsts bijis skopāks nekā Kurzemes vidienē vai Vidzemē, jo smilšainā augsne un vēji to ietekmējuši. Taču brīvdabas muzejā dārziņi ir koši un kopti visās sētās. «Jūnijā zied Latvijas daba, ir krāšņais pļavu puķu laiks, Jāņi. Kad tas pieklust, saplaukst piemājas dobes,» M. Kuplais rāda zvejniekciema sētas lielās dobes, kurās bagātīgi pumpuros ir gari ķeizarkroņi un flokši. «Floksis mūsdienās ir pilnīgi nepelnīti aizmirsts, bet ļoti skaists un smaržīgs augs, turklāt izturīgs. Dažkārt gadās redzēt kādu pamestu sētu dziļi laukos, kur ēkas jau laikazobs sagrauzis, bet, garā zālē ieauguši, braši zied balti un rozā flokši,» spriež Kuplais.
Koša visu vasaru
Kaut arī, visticamāk, puķes stādītas pie mājas jau senāk, kā tradīcija - veidot skaistuma dobi zem mājas dienvidu puses logiem - nostiprinājusies XIX gadsimtā, kad zemniekiem parādījusies iespēja izpirkt mājas no muižas īpašuma un pašiem kļūt par pilntiesīgiem saimniekiem. Augu klāsts, kas dēstīts puķu dobēs, arī nācis vispirms no muižu dārziem - tāpat kā vairākas sugas, ko mūsdienās sastopam savvaļā un uzskatām par Latvijai tradicionāliem augiem, piemēram, smaržīgās kalmes, lupīnas, kurām vieta ir arī kārtīgā Jāņu pušķī.
Interesanti, ka par puķu dobes daiļumu saimnieces priecājušās, baudot skatu no loga, tāpēc mājai tuvāk stādīti īsākie augi, bet ārmalā garākie, kā tas redzams, piemēram, Kurzemes sētā.
Tā kā pagalms bija vieta, kur ganījās vistas, pīles un skraidīja arī pa kādam sivēnam, skaistuma dobi no dzīvnieku kārajiem zobiem un asajiem nagiem sargāja klūgu sētiņa pusmetra metra augstumā. Tika gādāts, lai puķu dobe ir ziedoša visu vasaru - no pavasara līdz pat pirmajām rudens salnām, bet viskošākā tā bija jūlijā. Lielākoties stādīja ziemcietes, bet iecienītas bija arī kreses, kliņģerītes, rezēdas, atraitnītes. Maijā ziedēja mārpuķītes, lauztās sirdis, jūnijā - īrisi, pulkstenītes jeb kampanulas, zilauši jeb bruņinieku pieši, kā arī rozā un tumši sarkanās peonijas jeb pujenes. Jūlijā un augustā saplauka ķeizarkroņi, baltās un sarkanās lilijas, kurpītes, jorģīnes, jau pieminētie flokši, kokrozes un kāršu rozes, bet ziedu parādi rudenī noslēdza dālijas un miķelīši.
«Visticamāk, tautasdziesmās pieminētās krāšņās rozes nav gluži tās, ko mēs domājam, sakot «roze», bet gan skaistumdobē meitu iecienītās kāršu rozes. Puķu dārza ietekme manāma, arī vērojot gleznojumus uz pūralādēm,» stāsta Mārtiņš Kuplais.
Savukārt XX gadsimta sākumā jau pie mājas dēstīja arī jasmīnus, ceriņus, 20. un 30. gados takas malā, kas veda uz verandu, sāka stādīt tūjas.
Arī mūsdienās vērts atdzīvināt latviskā dārza skaistuma kodu, veidojot stādījumu ritmu un izvēloties attiecīgas augu sugas, jo tas lieliski iekļaujas dabas dotajā ainavā.