Retorikā - turklāt ne tikai politiskajā - jēdzienu klāsts ir ierobežots, tomēr ir fiksējamas atsevišķu jēdzienu lietojuma biežuma izmaiņas. No šī viedokļa aizvadītais gads iezīmēja blīvāku tādu vārdu kā «drošība», «lieli izaicinājumi», «solidaritāte» piesaukšanu. Retorikai raksturīgi, ka bieži lietotais apzīmējums kļūst it kā pašsaprotams, lai gan tas tā nebūt nav un nevar būt (interpretāciju dažādība ir piemītoša jebkuram vispārinājumam).
Piemēram, «drošība». Gada laikā šī jēdziena interpretāciju laukā izteikti dominē viena versija - drošība kā fiziska pasargātība no terora. Mani neinteresē konspiroloģiskās teorijas, ka apdraudējuma sajūtu elite izmanto ciešāku sabiedrības kontroles mehānismu ieviešanai. Tomēr nevar nepamanīt, ka šīs vienas interpretācijas dominēšana elitei ir parocīga, jo palīdz nerisināt problēmas, kas saistītas ar citām «drošības» jēdziena interpretācijām, sākot ar sociālo izstumtību un beidzot ar tehnoloģiju attīstības ētiskajiem aspektiem. Ja sabiedrības vairākumam jēdziens «drošība» gandrīz instinktu līmenī asociējas ar teroru, šis vairākums mazāk domās par citiem apdraudējumiem.
«Izaicinājumi» - tie sagaidot Eiropu, Rietumus, demokrātiskās vērtības utt. Savā būtībā ļoti manipulējošs vārds. Proti, tas it kā paredz kaut ko visaptverošāku par «problēmu», kas instrumentāli risināma ar noteiktiem politikas līdzekļiem. «Izaicinājums» ir kaut kas tāds, kas skar ikvienu, kuram pretī jāstājas ikvienam, jāmobilizējas kopīgu «izaicinājumu» priekšā utt. Manipulācija notiek tā, ka šādi iezīmētā aina nozīmē aicinājumu «nolikt malā kašķus», «saliedēties». Ap ko? Ap eliti, protams. Ap līderi. Kaut paveramies, kā pēc terora aktiem Parīzē pieauga prezidenta Olanda reitings. Ne jau tāpēc, ka Olands būtu kaut ko sevišķi veiksmīgu izdarījis, nē. Viņš prasmīgi sāka runāt par «izaicinājumiem», Eiropai un Francijai pieteikto «karu» utt. Vēlreiz - runa jau nav par draudu pastāvēšanu. Runa ir par to, ka, šos draudus ietērpjot pareizā retorikas formā, elitei (līderim) vismaz uz laiku tiek daudz kas piedots.
«Solidaritāte» - ar šo jēdzienu gāja visjestrāk, jo tā piesaukšanas intensitāte galu galā nozīmēja arī to, ka «solidarizēšanās» objekts izplūda. Vieni solidarizējās ar bēgļiem vispār, citi - ar «īstajiem bēgļiem», vieni ar tiem, kuri Eiropā ierodas no konkrētām valstīm, citi - ar bērniem un sievietēm, bet ar «jauniem vīriešiem spēka gados» tā kā mazāk utt. Ar tiem, kuri smādē piedāvāto ēdienu un nevīžo paši uzkopt savas mītnes, mēs «nesolidarizējamies», bet ar tiem, kuri pateicīgi un mundri, gan. Tomēr primāri mēs «solidarizējamies» ar tiem, kuri nonāk Eiropā, vai, rupji sakot, ar tiem, kuri kļūst par mūsu «izaicinājumu». Kaut nepamanīju, ka mēs intensīvi «solidarizētos» ar bēgļiem, dažādu kataklizmu, politisko represiju skartajiem, ja viņi paliek Āfrikā vai Dienvidāzijā. Jo tas nenotiek «pie mums», «solidaritāte» izrādās ģeogrāfiski determinēta. Toties ceļ pašnovērtējumu un mazina mūsu tuvredzības, savtīguma citos jautājumos nozīmi.