Amerikāņu XX gs. minimālists Stīvs Reihs mēdz apgalvot, ka orķestris gadsimtu gaitā audzēts arvien lielāks tā vienkāršā iemesla dēļ, lai arvien palielinātu skanējuma jaudu. Tagad, kad komponistu rīcībā ir mikrofoni un skaņu pastiprinošās ierīces, orķestri vairs nevajagot, jo tos varot aizvietot daži mūziķi vai pat viens sintezators.
Iebildīšu, ka orķestra īstā jauda ir krāsu bagātībā un kopspēles radošajā enerģijā, kam skaļums nav galvenais. Tieši to pierādīja skolēnu simfoniskie orķestri no visas Latvijas.
Elpa aizrāvās, redzot, cik daudz mums Latvijā ir talantīgu bērnu un jauniešu un cik profesionāli un entuziasma pilni, neraugoties uz sūro un neadekvāti atalgoto darba ikdienu, ir viņu pedagogi, šo orķestru diriģenti, sākot ar joprojām enerģiskajiem ilggadējiem pedagogiem Boļeslavu Voļaku un Haraldu Bārzdiņu, kuri skolu orķestriem veltījuši visu mūžu.
Lielās ģildes skatuve, pat kopā ar skatītāju zāli un balkonu, visiem kopā būtu krietni par mazu. Tāpēc orķestri muzicēja vairākās grupās: atsevišķi Kurzemes un Vidzemes bloks, vēl četri apvienotie orķestri, kuros saspēlējušies Latgales, Zemgales, Rīgas un Pierīgas kolektīvi. Viņi pārsteidza ne tikai ar aizrautību, kāda reti sastopama pieaugušo vidū, bet arī ar kvalitāti. Rīgas 6. vidusskolas, J. Mediņa 1. mūzikas skolas, Daugavpils un Olaines mūzikas skolu orķestri smalki, jūtīgi un ar precīziem pūtēju solo H. Bārzdiņa vadībā nospēlēja Emīla Dārziņa Melanholisko valsi, pēc tam pārsteidzot ar iespaidīgu, mērķtiecīgi vērienīgu Morisa Ravela Bolero.
Neatpalika Pārdaugavas, Ķekavas, Ādažu, Bolderājas un Siguldas orķestru komanda Boļeslava Voļaka un Pētera Plūmes vadībā ar krāšņi sulīgu Johannesa Brāmsa Ungāru deju (nr. 5), daļu no J. Ivanova simfonijas un Georgija Sviridova muzikālās ilustrācijas A. Puškina stāstam Putenis. Vidzemnieki Mārtiņa Berga, Aivara Buņķa un Andra Riekstiņa vadībā vitāli uzrunāja ar Andreja Jurjāna Ačikopu, vienu no A. Riekstiņa Senās Rīgas dejām, valsi no leģendārās Edītes Piafas repertuāra un krāšņi simfonisku Astora Pjacollas Libertango. Vainagojumam Lauras Stašas un Valda Butāna virsvadībā pietaupīts visiespaidīgākais - it īpaši Romualda Kalsona ritmiski izteiksmīgās Kāzu dziesmas un saviļņojošā 6. daļa no vairāku jaunu komponistu kopdarba, cikla Okeāna noslēpumi, kuru Juta Bērziņa izveidojusi no Ērika Ešenvalda Dvēseles dziesmas.