95 gadi kopš valsts proklamēšanas ir ļoti respektējams vecums, lielāks nekā ļoti daudzām ANO loceklēm. Tas, ka de facto neatkarība ir bijusi daudz īsāka, tikai nozīmē, ka vēl ir ļoti daudz jādara, lai reālā situācija valstī sasniegtu šim hronoloģiskajam vecumam atbilstošu brieduma līmeni.
Vai mums ir tieši tāda valsts, kādu esam pelnījuši?
Nē, XX gadsimta vēstures apstākļi atkārtoti ir laupījuši Latvijas tautai tās sūrā darbā ieguldīto pūļu rezultātus. Tas nav palicis bez zināmām ilgstošām sekām. Taču par to, kas noticis kopš neatkarības atgūšanas, mums nav vairs nekāda attaisnojuma atpalikt no citām valstīm ar līdzīgu likteni.
Ir skeptiķi, kuri saka, ka latviešiem neatkarība iekrita klēpī, ka paši tā īsti to neizcīnīja, tāpēc to pietiekami nenovērtējam. Kā jūs to komentēsiet?
Latvijas vēsture nav ticības mācība, kurai vai nu tic, vai netic. Tā ir sarežģītu faktuālu notikumu kopums, ar kuru katram puslīdz inteliģentam cilvēkam vajadzētu pēc iespējas dziļāk iepazīties. Sākot ar atmodas laikmetu, latvieši no apspiesta sabiedriskā slāņa autoritāras impērijas ietvaros lēnām izkopa savu pašapziņu - ne tikvien kā tauta vai etniska grupa, bet kā nācija. Pirmais Pasaules karš pēc vairāku impēriju sabrukuma palīdzēja veselai virknei tautu iegūt sev neatkarīgu valsti. Latvieši par savējo dabūja cīnīties ļoti sīvi, un pat skolēni bija gatavi šai cīņā iesaistīties. Tie, kas mudina necienīt un noniecināt viņu upurus un sasniegumus, manās acīs ir vienkārši nožēlojami.
Ir 95 gadu jubileja, un izskatās, ka esam vairāk vai mazāk visus globālos uzstādījumus izpildījuši. Iestājušies visur, kur vien var. Bet daudzi grib zināt - kas tad varētu būt nākamais virsmērķis Latvijai?
Iestāšanās jebkurā valstu kopībā nekad nevar būt tukšs pašmērķis vai it kā no ārienes uzspiests virsmērķis, bet gan stratēģisks lēmums, kam jāveicina valsts starptautiskā atzīšana un atpazīstamība, drošība, labklājība un attīstība. Iestāšanās kā tāda (kā, piemēram, ES vai NATO) nav ceļa gals, bet tikai noiets etaps, kas norāda tālāk ejamo ceļu. Tas nozīmē pieslēgšanos zināmām pamatvērtībām un mērķiem, pie kuriem jāturpina strādāt bez atslābuma un bez mitas, lai deklarētie mērķi un pamatprincipi arī reāli un efektīvi izpaustos iedzīvotāju ikdienas dzīvē.
Vai esat mierīga par Latvijas nākamajiem 95 gadiem?
Varam būt droši, ka nākotne neizbēgami nesīs negaidītus pavērsienus, pārmaiņas un izaicinājumus. Tā vienmēr ir bijis un būs. Nav jēgas par nezināmo baidīties, jo labuma no tā nekāda nav. Katra paaudze ir atbildīga par to, ko ir bijis tās spēkos paveikt, bet arī par to, ko tā savos pēcnācējos ir mācējusi iedēstīt kā mērķus un vērtības. Kas notiek tālāk, tas tad paliks nākamo paaudžu rokās un uz viņu sirdsapziņas.
Vai jums nav bail, ka mēs izkusīsim kopējā Eiropas katlā?
Nezinu gan, kas tas varētu būtu par Eiropas katlu, kurā kāds mūs varētu gribēt izkausēt? Taisni otrādi, Eiropai, manuprāt, daudzos jautājumos lieti derētu darboties vienotāk un saskaņotāk. Kas attiecas uz Eiropas kultūru, tad tā kopš sākta gala ir veidojusies nemitīgā mijiedarbē gan pašu Eiropas reģionu starpā, gan uzsūcot vērtīgus iespaidus no citām pasaules malām (kā, piemēram, no arābu kultūras krusta karu laikā). Rezultāts vienmēr ir bijis kas jauns un savdabīgs. Viens gan, kas varētu atstāt nelabvēlīgus iespaidus, ir vispārējā atšķirību nivelācija, kas rodas no tehnoloģijas progresa, ekonomisko procesu pārāk haotiska globalizācija un visas planētas noplicināšana ar bezatbildīgu resursu izšķiešanu.
Vai 95 gadus pēc valsts dibināšanas mums Satversmei jāraksta preambula, kurā definējam, kāpēc šī valsts pastāv?
Juridiski korekti bez Satversmes preambulas esam dzīvojuši līdz šim un principā varētu mierīgi turpināt to darīt tālāk. Taču politiski strāvojumi, kādi Latvijā manīti pēdējo gadu laikā, attaisno vēlmi šobrīd tekstuāli izteikt un apstiprināt tās vērtības, kas Satversmē bija pieņemtas kā pašas par sevi saprotamas, bet ne vienmēr tiešos vārdos izteiktas.
Kā jūs kā psiholoģe domājat - kas ir tās galvenās komponentes, kas cilvēkā veido patriotismu pret savu valsti?
Patriotisms ir mīlestība un cieņa, ko izjūt pret savu zemi, valsti, līdzcilvēkiem un saknēm. Tā nav ne pērkama, ne pārdodama lieta, bet gan pašvērtība. Normāli tas tiek ieaudzināts vispirms ģimenē, tad skolā, to bērns un jaunietis uzsūc no apkārtējās vides. Patriotisma trūkums norāda uz nespēju mīlēt plašāko kopienu, kas normāli indivīdam sniedz emocionālu atbalstu un patīkamas piederības jūtas. Šāda nespēja mīlēt raksturīgi ceļas no mazvērtības sajūtas un nespējas mīlēt pašam sevi.
Jūs bijāt otrā prezidente atjaunotajā, neatkarīgajā Latvijā. Kas bija jūsu prezidentūras galvenais izaicinājums? Skatoties no šodienas pozīcijām, vai kaut ko jums būtu vajadzējis darīt savādāk?
Katram laikmetam ir savi mērķi un savi izaicinājumi. Kad es pārņēmu Valsts prezidenta amatu, Latvijas tēls pasaulē pārāk bieži tika daudzināts izteikti negatīvos toņos un krāsās. Lai atceramies kaut vai tik agresīvo Tima Sebastjana interviju BBC raidījumā Hard talk, neglītos virsrakstus ārzemju avīzēs, ar trekniem melniem burtiem. Man bija jāiegulda ļoti daudz pūļu un spēka un jācenšas mobilizēt izpildvaras motivāciju, lai dažu gadu laikā situācija ļoti strauji uzlabotos gan mūsu tēlā citu acīs, gan arī objektīvi Latvijā valdošajos apstākļos. Ļoti daudz kas bija visai neapmierinošā stāvoklī: armija, policija, prokuratūra, tiesu sistēma, tautas veselības rādītāji utt. Bija jāstrādā ļoti plašā frontes līnijā, nereti pret izteiktu iekšējo pretestību. Taču beigu beigās progress tika panākts, kaut, protams, ne visos sektoros vienādā mērā.
Nosauciet, lūdzu, trīs Latvijas valsts varoņus - personības no 95 gadu Latvijas valsts vēstures, kurus jūs gribētu sevišķi izcelt.
Pie 18. novembra Latvijas radīšanas un izdzīvošanas nenoliedzami nopelni ir bijuši Kārlim Ulmanim kā politiķim. Tad visiem tiem, kuri piedalījās brīvības cīņās, un beidzot - inteliģencei un ļoti daudziem izciliem kultūras darbiniekiem. Toties vadonības kultu un antidemokrātisko aģitāciju uzskatu kā absolūti noraidāmus.
Vai šobrīd būt prezidentam ir vieglāk nekā toreiz, kad jūs bijāt šajā amatā?
Katram prezidentam pašam ir jāizlemj, cik viegli vai smagi viņš vai viņa ir gatavi strādāt.
Kā personīgi atzīmēsiet 18. novembri?
Šogad 18. novembri pavadīšu Varšavā, kur man tiks pasniegts Brīvības bruņinieka apbalvojums.
Kāds būtu jūsu vēlējums Dienas lasītājiem valsts svētkos?
Novēlu visiem valsts svētkus nosvinēt ar prieku, pacilātību, pateicību un lepnumu sirdī.