Latvijā diskusijas ap un par izglītības sistēmas reformu sāk atgādināt veco stāstu par cilvēku, kurš meklē pazudušās atslēgas naktī zem laternas. Jautāts, vai ir cieši pārliecināts, ka savu mantu pazaudējis tieši zem gaismekļa, cilvēks atrauc, ka nē, bet tur vismaz kaut ko var saskatīt... Nav šaubu, ka finansējums sistēmai (uz vienu skolēnu, pedagogu likmes utt.) ir būtisks, bet vai tas ir izšķirīgais? Ja tas tā būtu, tad izglītības kvalitāte neraisītu tik asas diskusijas tādās valstīs kā Lielbritānija un ASV, kur taču finansējums nozarei ir dāsnāks.
Tātad: ja caurlūkojam ārzemju preses publikācijas, tad redzam, ka tikpat liela vērība tiek veltīta skolas/direktora/pasniedzēja neatkarības veicināšanai kā priekšnoteikumam labai mācīšanas kvalitātei. Plus - nepieciešamībai attīstīt stimulu sistēmu, kas novērtētu labos pedagogus.
Šķiet, Latvijā šie aspekti joprojām tiek aplūkoti pārāk skopi, jo pedagogi ir nokļuvuši tajā pašā savstarpējas neuzticības apburtajā lokā, kur sapinusies liela daļa sabiedrības. Vai, piemēram, skolu vadītāji spēs attaisnot lielāku uzticēšanos un patstāvību? Protams, ik dienu lasot nelāgas vēstis par sliktu vai pat pretlikumīgu amata pilnvaru izmantošanu sabiedriskā sektora iestādēs, cilvēks sliecas ar aizdomām vērtēt mazāku kontroli jebkurā nozarē, tomēr tas šķiet ceļš uz nekurieni.
Vēl būtu svarīgi, lai jaunie cilvēki, kurus neizbēgami ietekmē informācija par darba vietu trūkumu, par neskaidrajām ekonomiskajām perspektīvām Latvijā, nezaudētu ticību zināšanu, izglītības vērtībai vispār. Tas ir, lai kvalitāti sistēmā «dzītu uz augšu» arī prasīgāks pieprasījums.